Jauno sezonu Latvijas Nacionālais teātris septembra vidū sāks ar muzikālās satīras «Spēlēju, dancoju» jauniestudējumu, kas ir režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Justīnes Kļavas kopdarbs. Izrādes dramaturģe Justīne Kļava par jauno izrādi teic: «Kāds ir mākslinieka uzdevums laikā un vietā, kur augstāko sociālo statusu sabiedrībā ieņem ierēdņi? Kā saglabāt brīvību un uzticību radošiem ideāliem pasaulē, kura nopeļ uzdrīkstēšanos, bet atalgo darba imitāciju? Vai mākslinieks būs gatavs maksāt cenu, lai mainītu pastāvošo lietu kārtību? Ja jā, vai tas būs tā vērts? Šie ir jaunās «Spēlēju, dancoju» versijas centrālie jautājumi.»
Teātris
«Lielāko diennakts daļu pavadu, gatavojot tekstus teātrim vai tos slīpējot, piedaloties mēģinājumos vai meklējot materiālus izrāžu vajadzībām, sarunājoties ar radošo komandu vai baudot kolēģu izrādes. Īsāk sākot - teātris ir manas dzīves centrālā iestāde.»
Drukātas grāmatas
«Lai arī šobrīd ļoti daudz vērtīgu tekstu iespējams lasīt digitāli, drukātas grāmatas ar nodzeltējušām lapām (starp kurām ik pa laikam var atrast kāda ģimenes locekļa ierīkotu herbāriju no pagājušā gadsimta vai lekciju sarakstu ar mācību priekšmetiem, kādu šodien vairs nav) man sniedz lielu eksistenciālu mierinājumu. Šobrīd mani «mierina» Žana Pola Sartra romāns «Vārdi».»
Audiogrāmatas
«Vienīgais veids, kādā spēju pārciest jebkāda veida sadzīves rūpes (ēst gatavošanu, uzkopšanu vai gludināšanu) - darīt to visu, klausoties labu audiogrāmatu. Pēdējais šāds pavadonis taustāmās pasaules darbos man bija Valentīnas Freimanes «Ardievu, Atlantīda» brīnišķīgās Baibas Brokas lasījumā Jaunā Rīgas teātra «vimeo» kanālā.
Latvijas radio lietotne
«Šī ir vēl viena izcila vieta, kur patverties sadzīves nomocītajiem. Sev ērtā laikā un vietā ar viena klikšķa palīdzību iespējams noklausīties jebkuru LR raidījumu, ieskaitot radio teātra ierakstus, kur atrodams, piemēram, Regīnas Ezeras darba «Augusts, ābolu mēnesis» radio lasījums vai Džeralda Darela romāna «Rozija ir mana radiniece» fragmenti.
Radio «Klasika»
«Bez šīs raidstacijas nespēju iztēloties nevienu vakariņošanu, viesu uzņemšanu vai papīra grāmatas lasīšanu. Ja fonā neskan «Orfeja auss» ar Orestu Silabriedi, «Šņorbēniņi» ar Ievu Struku vai simfoniskā (un ne tikai) mūzika, rodas sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.»
Liellopu gaļa
«Nedrīkstu ēst graudaugus, tādēļ lielāko daļu manas ēdienkartes veido liellopa gaļa un salāti. Brīžos, kad neklausos radio, nelasu grāmatas vai neatrodos teātrī, visticamāk esmu aizņemta steiku, ribu, aknu vai fileju «medībās».»
Helenen Strasse
««Helenen Strasse» ir viens no Lienes ielas vēsturiskajiem nosaukumiem. Lai arī vairs nedzīvoju savā bērnu dienu koka namiņā ielas šaubīgajā galā, joprojām eju vakariņot uz lokālu «Karbonādes», pēc kafijas uz «Bulkotavu» vai dodos uz savām, kopš bērna kājas zināmajām slepenajām vietām, lai sakārtotu domas.»
Rīga
«Esmu rīdziniece trešajā paaudzē un ļoti mīlu šo pilsētu, it īpaši koka arhitektūru, lielos mūra namus, teātrus un parkus, Centrāltirgu, tramvajus, zaļos iekšpagalmus un tiltus pār Daugavu. Nespēju sevi iztēloties dzīvojam nevienā citā pilsētā.»
Apšuciems
«Šī ir mana slepenā «stresa bumbu patvertne», kuru apmeklēju ikreiz, kad Rīgas dzīve kļūst par intensīvu. Tieši Apšuciema skolas pagalmā šovasar pabeidzu rakstīt gan savu «Spēlēju, dancoju» versiju Nacionālajam teātrim, gan «Fēlikss, Anatolijs un Ilona» Jaunajam Rīgas teātrim. Tāpat arī Apšuciema skolas jauniešu mītni izmantoju kā lokācijas prototipu izrādei «Desmit iemeslu apciemot Kauci».»
Ģimenes un draudzības svētība
«Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka mana ģimene un ilggadējie bērnības draugi darbojas ne sliktāk par NATO organizāciju - uzbrukums vienam kliķes biedram nozīmē uzbrukumu visiem. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par slimību vai vienkārši sliktu dienu, tiek iedarbināts «5. pants», un jau pēc brīža visiem kļūst labāk.»