Uģis Higo Glāzītis. Rokmūzika joprojām ir jaudīga

Pasaulē par rokmūzikas celmlaužiem uzskata grupas «Bītli» un «The Rolling Stones», Latvijā tie ir leģendārā grupa «Līvi». Lai arī rokmūzikai šobrīd neklājas viegli, jo tā ir nedaudz pabērna lomā, Latvijas Rokmūzikas asociācijas vadītājs ar ekonomista izglītību Uģis Higo Glāzītis jau sešus gadus nodarbojas ar Latvijas roka popularizēšanu un attīstību. Lai arī sākums nebija viegls, tagad ir izveidota interneta vietne, kur var iepazīties ar jaunākajām ziņām par rokmūziku, klausīties roka radio staciju ar Latvijā radītu rokmūziku un ikviens, kam sirdī svēts ir roks, piedalīties un atbalstīt rokmūziku.

Esi vienīgais, kurš izveidojis Latvijas Rokmūzikas asociāciju?

Nu tā gluži nav, ka es esmu vienīgais. Es esmu Latvijas Rokmūzikas asociācijā jau no pirmās tās izveidošanas dienas, pat nedaudz pirms, kad to vēl sākām veidot. Patiesībā es tur nokļuvu netīšām. Līdz tam man nebija nekāda sakara ar mūziku, esmu teātra cilvēks, darbojos Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī. Manas kultūras saskarsmes bija tikai teātris. Es pazinu mūziķus, arī grupa «Prāta vētra» ir no Jelgavas, tad mēs jaunībā ar viņiem pirmsākumos bijām kopā. Esmu astoņdesmito gadu paaudze, kam roks bija dzīvesveids. Rokmūzikā pamatā toreiz bija tikai grupa «Līvi», arī «Jumprava» man ļoti patika. Man patīk čaļi, kas mūzikā strādā un dara.

Kā radās doma izveidot Latvijas Rokmūzikas asociāciju?

Tā doma ienāca prātā mūsu kolēģim un idejas autoram Jānim Bukumam, viņš kaut kad atgriezās no ārzemju ceļojumiem un atsāka savu mūziķa karjeru. Mēģinājumos pamanījām, ka jaunajiem roka mūziķiem nedeg tā dzirksts acīs, bet vēlme spēlēt roku ir. Mums arī vairs nav pasākumu kā «Liepājas dzintars», «Roks par neatkarību», «Roks pret narkotikām» - tie lielie koncerti, kas vienoja rokmūzikā. Šobrīd katrs atbrauc, nospēlē un ātri skrien projām, nav vairs kopības sajūtas. Kādā brīdī sapratām, ka tā visa pietrūkst, un sākām domāt kopā. Ar Bukumu radās doma izveidot organizāciju rokmūzikai. Mums ceļi jaunībā bija krustojušies pa koncertiem un pasākumiem. Man vienkārši palūdza palīdzēt izveidot juridisku organizāciju. Bija interesanti, jo mans pluss bija tāds, ka es ar mūziku nebiju nodarbojies, nezināju, kā tas viss notiek. Protams, man ir autoritātes no mūziķiem, taču bija arī man pilnīgi neko neizsakoši uzvārdi. Man bija pieredze ekonomista darbā, un es uz to visu varēju paskatīties pilnīgi no citas puses, ne tā kā paši mākslinieki. Iepatikās, un sapratu, ka tur ir jārok dziļāk, jāskatās citu valstu pieredze. Pašlaik jau esam izveidojuši savu roka mediju un savu roka radio internetā.

Jūsu mērķis ir palīdzēt rokmūziķiem sakārtot juridiskos un autortiesību jautājumus?

Lielos vilcienos autortiesību jautājumi jau ir sakārtoti, tur ir nianses, ko un kā vajadzētu. Daudz kas ir mainījies, kādreiz atnāca bagāti onkuļi, kas samaksāja par diskiem, ierakstiem, uztaisīja koncertu, tad tā nauda nāca tādā veidā, tagad liela loma ir autoratlīdzībām. Mums ir doma salikt mūziķu, skaņdarbu un foto katalogu mūsu mājaslapā. Mums ir vairāk nekā trīssimt roka, metāla, alternatīvo un panku grupu, un tās vēl nav visas, ko esam apzinājuši. Ir, protams, grupas, kuras skaidri zina, ka tas viņiem ir hobijs, vakaros pēc darba viņi biroja uzvalku nomaina pret ādas jakām un iet ar čomiem uzspēlēt roku. Tā ir profesionāla laika pavadīšana, ieguldījums savā attīstībā un mūzikas izglītībā, kad tu māki spēlēt un esi radošā procesā. Ir arī grupas, kas darbojas, lai ar savu daiļradi sasniegtu lielas auditorijas. Mēs sāksim grupu kartēšanu, tāda līdzīga organizācijā ir Igaunijā.

Vai tas varētu nozīmēt, ka tā būs roka grupu enciklopēdija?

Man ir tāda doma mājaslapā uztaisīt rokgrupu sienu, kur atrodama katras grupas informācija. Enciklopēdija gluži tā nebūs, bet, cik varēsim, tik liksim, lai ir pārskatāmi un lai redz, ka rokmūzika joprojām ir jaudīga.

Jebkurš, kas nodarbojas ar rokmūziku hobija vai profesionālā jomā, var pieteikties un veidot ar jums sadarbību?

Jā, protams, mēs arī paši aicinām nākt un veidot sadarbību, jo šobrīd strādājam arī kultūrpolitikas virzienā. Rokmūzika ir viena no kultūras sastāvdaļām Latvijā. Kad redzi visu no malas ar svaigu skatījumu, kas notiek kultūrpolitikas dzīvē, tad sāc domāt, kā nodrošināt to pirmo grūdienu, kam ir jābūt ar finansiālu atbalstu, jo mākslinieki valstij atnes atpakaļ naudu dažādos veidos, piemēram, nodokļos un tūristu pieplūdumā. Rokmūzika Latvijā ir ļoti laba eksporta prece, kas līdzīgi mūsu sportistu sasniegumiem varētu nest Latvijas vārdu pasaulē. Arī rokmūzikā mums ir ko parādīt un ar ko lepoties. Tikai tā rocība ir tāda, kāda tā ir.

Jums ar «Radio SWH Rock» ir izveidojusies ļoti laba sadarbība, šogad arī noorganizējāt pirmo rokfestivālu «Roka nemieri.

Jāsaka liels paldies «Radio SWH», kas uzticējās mums, un tagad katru trešdienu astoņos vakarā jau piecus gadus ir autorraidījumus «Roka nemieri». Arī 19. augustā uztaisījām Smārdē pirmo rokfestivālu «Roka nemieri», kurā piedalījās 12 grupas no Latvijas. Es biju gaidījis nedaudz sliktāku rezultātu, jo mums nebija pieredzes pasākumu organizēšanā. Pirmajam gadam ir ļoti labi, ņemot vērā to, ka tas ir Smārdē, kur vispār pat nezinu, kā nokļūt, ja nav mašīnas. Vietējo smārdenieku nebija daudz, vairāki simti apmeklētāju sabrauca no visas Latvijas. Tā ka interese ir, cilvēkiem patīk, nākamgad rīkosim atkal. Mums katra diena nav tāda kā iepriekšējā. Mēs tādā rutīnā nemaz nevaram iegrimt.

Roks un bohēma, vai tāda vēl ir?

Bohēma ir, kaut gan es pats jau septiņus gadus atturos no bohēmiskām izpausmēm, bet māksliniekiem tā ir vajadzīga. Bohēma ir mainījusies, tagad tā ir mierīgāka. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev ir jāvērtē un jādomā, jo neviens negribēs strādāt, ja visu laiku esi citā dimensijā un atrauts no zemes. Savs laiks darbam, un savs laiks bohēmai. Labi, ka mūsu laikā nebija «TikTok» un telefonu ar kamerām, tur būtu sanākušas ziepes. Tagad kaut kur izej, visi ar simt telefoniem uzreiz safilmē, pēc tam pie tā uzliek virsrakstu, un tad ej un pierādi, ka bija pavisam citādi.

Tev ir liela aizraušanās ar motocikliem?

Ir tāda lieta, tā ir patīkama nodarbe, kad esi iekšā tajā visā moto pasaulē, kur diemžēl pēdējā laikā veselības dēļ esmu mazāk.

Kāds ir rokera dzīvesveids?

Ja esi kādā moto klubā, tad cilvēkam aizmugurē uz jakas parasti ir kāda kluba simbols vai krāsas. Tad tu zini, ka tas cilvēks ir kaut ko tajā moto štellē sasniedzis, ka uz viņu var paļauties. Pēdējā laikā mazāk piedalos kluba dzīvē, bet es zinu, ka jebkurš, kas ir mūsu klubā, nekad nenodos vai neuzgriezīs muguru. Tur ir brālības principi. Biju, piemēram, Portugālē, uz ceļa salūza mocis, uzreiz piestāja garāmbraucošs rokeris, kas palīdzēja atrisināt problēmu. Tas palīdz, tā ir tāda vienotības sajūta. Pavasaros patīk tā sajūta, kad uzkāpju uz motocikla, pretī braucošie motociklisti vienmēr pasveicina viens otru. Tas vien jau parāda, ka moto brālībai ir citi noteikumi. Mums Latvijā mocis ir ekskluzīva lieta, jo laikapstākļi neļauj braukt visu gadu. Arī klubos iestāties nav nemaz tik vienkārši. Tas nav tā, ka atnāc un uzraksti iesniegumu, lai tevi uzņemtu. Tās ir savas procedūras, kam jāiziet cauri. Katram klubam tas ir citādi, dažiem pat paiet divi trīs gadi, lai tiktu uzņemti. Tādu īpašu pārbaudījumu nav, vienkārši ir jābūt kopā, jo jāpierāda, ka uz tevi var paļauties. Tādu pārbaudījumu, kā rāda amerikāņu filmās, kur jāizdara kāda īpaša lieta, nav. Jābūt kopā ar pārējiem, jābrauc un jāpierāda savstarpējās attiecības.

Arī mana draudzene brauc ar motociklu. Šovasar divatā braucām apkārt Latvijai un Igaunijai. Jo kas gan var būt skaistāks kā sieviete tautastērpā vai sieviete uz motocikla.