Vadakstes valdnieks Lietuvas pierobežā
Pašā Latvijas–Lietuvas pierobežā Lielezeres parkā (Saldus novadā) ir atrodams liels dižakmens, kurā iekalts kādreizējā muižas pārvaldnieka barona fon Tolla vārds un gada skaitļi «1845–1855». Šis akmens nodēvēts par «Vadakstes valdnieku» un iekļauts vietējos tūrisma ceļvežos. Tomēr ne visi zina, ka barons fon Tolls tā īsti par Vadakstes valdnieku nemaz nevar tikt saukts.
Viņš bija tikai Ezeres muižas pārvaldnieks. Patiesībā muiža piederēja ebreju izcelsmes kristietībā pārgājušajam baņķierim Aleksandram Štiglicam, kurš par Lielezeres muižas pārvaldnieku bija iecēlis baronu fon Tollu. Īstenajam muižas īpašniekam negāja visai saldi, jo apkārtnes vācbaltu muižnieki viņu negribēja redzēt savā pulciņā un visvisādi centās izsvēpēt no Ezeres jeb dažādos veidos mēģināja panākt, lai Aleksandrs Štiglics atsakās no sava Lielezeres īpašuma. Beigu galā 1871. gadā tas arī izdevās - vācbaltu muižnieku spiediena dēļ Aleksandrs Štiglics muižu pārdeva savam pretiniekam, Vidzemes landmaršalam Gustavam Fromholdam Nolkenam.
Te tikai nākas minēt, kāpēc ceturtdaļgadsimtu pirms tam baņķieris Aleksandrs Štiglics pieļāva, ka viņa īpašumā par valdnieku tika nominēts barons fon Tolls. Tā varēja būt gan fon Tolla lielummānija, gan savdabīgs norādījums, ka Ezerē nevalda vis ebreji, bet vācbaltieši (te gan taisnības labad jāpiemin, ka fon Tollu dzimtai ir holandiešu izcelsme).
Granīta milzis bargs
Akmenī iekaltie gada skaitļi (1845-1855) liecina par laiku, kad tika izveidots Lielezeres muižas parks, nevis par akmens velšanas laiku, kaut gan arī tas nebija viena gada darbs. Nostāsti liecina, ka vietējiem zemniekiem klaušās vajadzēja iet trīs gadus, lai no apmēram kilometru attālā Vadakstes upes krasta līdz parkam aizveltu 4x2x1,5 metrus lielo akmeni un tajā iekaltu uzrakstu «Br. Von Toll 1845-1855».
Šis akmens jau vismaz simt gadu ir iemīļots objekts, ko apmeklē ceļotāji: gan starpkaru, gan padomju okupācijas, gan arī atjaunotās Latvijas laikā ir publicētas neskaitāmas fotogrāfijas un apraksti, kā ekskursanti viesojušies un kāpelējuši pa šo akmeni.
1970. gadā dzejnieks Andrejs Balodis (1908-1987) tam veltījis pat dzejoli, kurā teikts: «Vadakstes krastā sensenis/Granīta milzis slējās bargs./Dzimtļaudis bijībā klusi/Atnesa ziedus/Viņš Vadakstes valdnieks./Tīrumu sargs». Protams, dzejolis noslēdzas ar tā laika konjunktūras vārsmām - ka nu valda nevis baroni, bet gan kolhozu kārtība.
Dzīvā ūdens avots
Mūslaiku tūrisma ceļveži aicina: «Ezeres muižas parkā pieejamas labi koptas pastaigu vietas un apskatāmi 36 svešzemju koki un krūmi, kā arī dižakmens «Vadakstes valdnieks». Viens no tūristu apmeklētākajiem objektiem, kas lepojas ar savu avotūdeni: iespējams nogaršot divu avotu ūdeni.»
Akmens stāv savā vietā, bet ar to avotūdeni ir kā ir. Saldus pašvaldībā iesniegts projekts, kurā vietvaru mudina piešķirt līdzfinansējumu projektam «Dzīvā ūdens avots Lielezeres parkā», jo:
«Parkā neglītākās vietas ir abi dīķi, viens blakus centrālajai takai, saukts Melnais dīķis, otrs Avota dīķis (atrodas pavisam tuvu parka galvenajam apskates objektam - dižakmenim, Vadakstes valdniekam), caur kuru būtu jātek no pazemes tekošajam avotam, diemžēl abi ir aizsērējuši un aizauguši, tie nav tīrīti kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām.»
Lai iztīrītu dīķus un savestu kārtībā avotus, būtu nepieciešams apmēram 14 000 eiro. Projekta iesniedzēji raksta: «Ja mēs neturpināsim saglabāt un veidot parka dendroloģisko, estētisko, ainavisko, izglītojošo, kultūrvēsturisko vērtību, tad parka vide degradēsies, iedzīvotāji zaudēs pierastu atpūtas un relaksācijas vietu, zaudēsim interesi par savām spējām veidot vidi sev apkārt. Svarīgi ir ne tikai kopt, bet arī mācīties pašiem veidot savu vidi, izglītoties pašiem un izglītot citus.»