Kurzemniece Kristīne Krauze izglābj vēsturisko Ērberģi un graustā atrod vēsturisku Jāņa Beltes gleznu
Augusta sākumā Vārmes Ērberģī pirmoreiz bija skatāma līdz šim neredzēta pirmā zināmā lībiešu izcelsmes mākslinieka Jāņa Beltes glezna, kas datēta ar 1936. gadu. Gleznas liktenis ir līdzīgs iepriekš atrastajām gleznām, kuras ilgu laiku nostāvējušas starp gružiem. Kurzemniece Kristīne Krauze gleznu atrada nopirktajā īpašumā bēniņos pamestu starp veciem papīriem un aizkrautu ar satrūdējušiem dēļiem. Mākslas darbs ir izglābts, restaurēts un atrodas privātajā kolekcijā. Kristīne ne tikai iegādājas vecas un sagruvušas mājas, bet tajās izveido jaunu kultūrvidi.
Šobrīd tu dzīvo starp divām valstīm - Angliju un Latviju?
Dzīves līkloči pirms trīspadsmit gadiem mani aizveda uz Angliju, braucu ciemos pie māsām un satiku savu mūža mīlestību. Mans lēmums palikt Anglijā bija, pateicoties manam vīram Nilam. Šobrīd nodarbojos ar finansēm, ar hipotekāro kredītu saņemšanu, ar apdrošināšanu un papildus nedaudz ar grāmatvedību. Vīrs ir inženieris bioenerģijas ražotnē, kur pārstrādā pārtikas atkritumus un lauksaimniecībā izaudzēto. Man ir Latvijā iegūta augstākā ekonomiskā izglītība, papildus izgāju apmācības un ieguvu arī izglītību Anglijā. Pēdējos gadus ar dažādiem starplaikiem esmu gan Latvijā, gan Anglijā, jo varu strādāt attālināti no jebkuras vietas. Mums abās zemēs tagad ir lauku īpašumi. Atceros, kā pirmoreiz Nilu atvedu uz Latviju, bija slapjdraņķis, tumšs un riebīgs laiks. Braucām no Rīgas uz Liepāju pa vienveidīgu ceļu, kur nevar redzēt Latvijas ainavas un skaistos dabas skatus. Kad bijām vasarā Latvijā, viņš ļoti iemīlēja šo zemi. Tā bija viņa ideja, ka mums vajag īpašumu Latvijā.
Kā izvēlējāties īpašumus?
Mums abiem bija nosacījums, ka mēs gribētu māju netālu no jūras. Izpētījām Latvijas karti, apskatījām sludinājumu portālos ievietotos sludinājumus, izveidojām maršrutu, pa kādu brauksim meklēt īpašumus, un tad abi atlidojām uz Latviju. Mēs bijām ieplānojuši maršrutu no Rīgas pa visu Kurzemi un gribējām aptvert visas pamestās lauku mājas. Vienā dienā to nevarēja izdarīt, tad mēs palikām lauku viesu mājās. Patiesībā tā bija piecu dienu baudas pilna tūre pa Latviju, kuras laikā varējām iepazīt vairāk lauku vidi un izbaudīt vietējo dabu. Apskatījām vairākus desmitus īpašumu, bet neviens no tiem līdz galam neuzrunāja.
Kā atradāt mājas «Gulbji»?
«Gulbji» nebija iekļauti mūsu budžetā, taču man bija tāda laba sajūta par šo īpašumu, jo tas ir pa ceļam uz Liepāju. Mēs nolēmām aizbraukt un apskatīties. Kad braucot pagriezāmies no galvenā ceļa uz grantēto ceļu, kas ved uz īpašumu, sajutām, ka mēs braucam uz mājām. Tāda interesanta sajūta, jo tu jau pat nezini, kur brauc, kāds būs īpašums, jo sludinājumā bija ievietota tikai viena bilde ar telpu, kurā ielikts apkures katls, un ziedi pie mājas. Piebraucot pa gabaliņu ieraudzījām māju, sapratām, ka īpašums ir tā vērts, jo ir pietiekami liels. Sludinājumā īpašnieki bija ielikuši to, kas viņiem šķiet vērtīgākais un skaistākais - ziedi un apkures katls, jo ne visās lauku mājās ir centrālā apkure. Ap ēku bija skaisti sastādītas puķes, bet māja bija ļoti nolaista, padomju laikos pārveidota par četru dzīvokļu māju, blakus divi lieli šķūņi un kūts, kur vairākus gadus cilvēki atlikuši visas, iespējams, kādreiz noderīgas lietas. Toreiz izvedām lielo konteineru ar gružiem un metāllūžņiem. Vienam no šķūņiem atjaunojām jumtu, izmūrējām sienas, kuras laika zobs un vēji bija sabojājuši, kā arī sakopām īpašuma apkārtējo vidi un pārējās būves. Šobrīd šīs ir mūsu Latvijas mājas, kas ir mūsu miera osta, un abos šķūņos esam izveidojuši svinību vietu. Lielo svinību šķūni mēs piedāvājam jaunajiem pāriem un dažādu svinību svinētājiem.
Vācot gružus, atradāt pirmā zināmā lībiešu izcelsmes mākslinieka Jāņa Beltes nezināmu gleznu?
Jā, mēs uzgājām augšā bēniņos, un tur tiešām bija tik ļoti interesanti, jo vairākus gadus neviens nav gājis uz bēniņiem. Sāc kaut ko cilāt, kaut ko skatīties. Atradām arī zārku, un vīram paskaidroju, ka mēs, latvieši, laikus sagādājam tādas lietas, ka tādas ir latviešu tradīcijas - turēt zārku bēniņos. Tur bija pilns ar dēļiem, veciem papīriem, tukšām burkām un visādiem veciem traukiem. Pacēlām samestos papīrus un ieraudzījām vecu gleznas rāmi, tikai pagriežot uz otru pusi, varēja saprast, ka tur ir arī glezna, visa noklāta ar pelēki melniem putekļiem. Paņemot gleznu rokā, tā bija liela, sāku tīrīt stūri un atpazinu Beltes uzvārdu. Dažus gadus iepriekš no masu medijiem biju dzirdējusi, ka gružos atrasta Jāņa Beltes glezna. Vīram paskaidroju, ka tā ir reta un vērtīga. Viens no maniem hobijiem ir gleznošana ar eļļas krāsām, tāpēc es zināju, kā pareizi ir jāattīra glezna no aplikumiem un putekļiem.
Ko tev nozīmē šī glezna?
Man tas nozīmē tieši to pašu, ko pārējās lietas, ko esam atraduši gruvešu kalnos. Tā ir vēsture, mūsu kultūra un māksla, kas, iespējams, būtu aizgājusi nebūtībā. Man izdevās saglābt gleznu. No vēstures saglabāšanas viedokļa man personīgi ir privilēģija būt tai, kas devusi otru dzīvību pamestai un gandrīz zudušai gleznai. Vārmes Maizes svētkos Jāņa Beltes gleznu pirmoreiz varēja apskatīt publiski. Esmu sazinājusies ar Lībiešu kultūras centru, kas izrādījuši interesi par šo gleznu. Šobrīd tā ir privātīpašumā, taču esmu atvērta to izstādīt izstādēs, ja kādreiz būs gleznotājam Jānim Beltem veltīta ekspozīcija.
Esi arī Ērberģa atslēgas turētāja.
Ir daudzas lietas, ko nevar izskaidrot, kas ir tas iemesls, kas ir tas dzinulis, kāpēc tu kaut ko dari, bet tev iekšēja sajūta saka, ka tā vajag. Ērberģis ir tas, ko es varētu atstāt aiz sevis nākamajām paaudzēm, saglabājot kaut ko vēsturisku, kas bija nolemts nojaukšanai. Līdzīgi kā ar atrastām lietām šeit šķūņaugšā, tu lietām un ēkām dod otro dzīvību. Pirmoreiz tas bija atvērts sabiedrībai Vārmes Maizes svētkos ar plašu kultūras programmu.
Ērberģī ir iespaidīgākais manteļskurstenis Latvijā. Šis lielais un impozantais skurstenis stāv lepni un pilda savu funkciju, rūpējoties par to, lai maizes krāsns pildītu savu uzdevumu. Tā izmēri ir, iespējams, lielāki nekā jebkura cita manteļskursteņa izmēri, kas saglabājies Latvijā. Šāda veida ēkas, man šķiet, nav daudz saglabājušās Latvijā, taču, ieejot šajā manteļskurstenī, sajūta patiešām ir īpaša - neaprakstāma un mistiska. Bija atbraukuši zinātnieki un pētnieki, kuri Ērberģī atklāja vēsturiskus sienas zīmējumus, kas nozīmē to, ka ēka vēl ir jāpēta, jāizzina un jārestaurē.
Jā, man ir jautājuši, kāpēc nodrošinātam cilvēkam vispār ir vajadzīga šāda graustu uzturēšana, iegādāties kaut kādas lietas, atjaunot tās un no tām kaut ko veidot, uzturēt. Mums katram ir hobiji, vieniem patīk ceļot, bet man patīk atjaunot vēsturiskas ēkas. Tā nav dzīvojamā māja, plānoju izveidot Ērberģī muzeju, tur ir vairākas telpas, kas atbilst kultūras un mākslas projektiem. Otrajā stāvā ir dažas istabiņas, kuras varētu būt piemērotas mākslinieku rezidencēm. Šajā vietā var gūt iedvesmu, jo Ērberģis atrodas skaistā dendroloģiska parkā pretī Vārmes muižai.
Vai tas nozīmē, ka Kurzemes pusē būs par vienu kultūrtelpu vairāk?
Noteikti. Man šīs ēkas nav tikai īpašumi, man tās ir vēstures mantojums, ko atjaunošu un došu otro elpu, lai tajās virmo radošums, kultūra un mākslas izpausmes. Nākamvasar plānoju izveidot māksliniekiem pasākumu, kura laikā notiktu glezniecības plenērs. Daudzi cilvēki mani raksturo kā atvērtu un uz sadarbību vērstu cilvēku, un es uzskatu, ka cilvēki tieši tāpat kā lietas pašas atnāk pie manis, kam es varu piekrist. Es domāju, ka komunikācija ar cilvēkiem man ir ļoti svarīga, un tā veido mani tādu, kāda es esmu, un caur šiem cilvēkiem es iepazīstu sevi. Es izbaudu tikšanos ar cilvēkiem. Mana dzīve ir tik ļoti interesanta caur šiem cilvēkiem, caur lietām, caur «Gulbjiem», caur Ērberģi, jo rodas jaunas idejas un sadarbība. Jā, es redzu, ka noteikti būšu aktīva ne tikai šajos projektos, bet arī nākotnē veidošu dažādus kultūras pasākumus. Darbs ar interesantiem projektiem ir kā izaicinājums, kuros es varu apzināt savus iekšējos resursus un spējas. Veiksmīgi realizēts pasākums sniedz gandarījumu, un tas mani motivē un dod enerģiju tālākai izaugsmei un rīcībai.