Kādreizējais Latvijas Nacionālā teātra aktieris pārņem TV raidījuma vadīšanu

Kādreizējais Latvijas Nacionālā teātra aktieris un Rīgas Aktieru studijas radošais direktors, televīzijas skatītajiem vairāk pazīstams kā seriāla «Nemīlētie» Jura Katlapa lomas atveidotājs Toms Liepājnieks turpmāk būs redzams televīzijas ekrānos, kur ar septembri TV24 vadīs diskusiju pārraidi «Preses klubs». Toms atzīst, ka vienmēr ir jābūt radošā kustībā un vienalga, kas notiek privātajā dzīvē un ikdienā, savs darbs ir jādara profesionāli. Brīvdienu žurnālam »Vakara Ziņas« aktieris atklāj, ka iegūtās zināšanas un pieredze dod iespēju veiksmīgi pieņemt jaunus un profesionālus izaicinājumus.

Kāda bija tava vasara?

Mierīga. Kad aktieru studijai beidzās sezona, es paņēmu pauzi. Manai dzīvesbiedrei vajadzēja pabeigt skolu, tāpēc visu laiku veltīju savai meitai. Darba bija daudz gan studijā, gan radošajā jomā, tas paņem ļoti daudz no manis, līdz ar to bija jāuzkrāj spēki. Brīvajā laikā lasīju grāmatas un skatījos filmas. Spēkus uzņemu tad, kad tos nepatērēju.

Kā tu uzņem spēkus, kā atjauno enerģiju?

Reizēm man vajag pabūt vienam, tas nozīmē, ka tā ir sava veida meditācija. Man patīk vienam aiziet uz pirti, izpērties ar bērza slotu, kad ir tāds normāls karstums, astoņdesmit grādi plusā. Pirts ir vieta, kur eju uzlabot veselību un atpūsties.

Tu esi izveidojis arī savu Rīgas Aktieru studiju, kur pats esi radošais direktors.

Jā, runas kultūru tur māca citi profesionāli pasniedzēji, es mācu aktiermeistarību, mans mērķis ir nojaukt robežu starp jēdzieniem «profesionāls aktieris» un «amatieraktieris». Manā uztverē, lai strādātu par aktieri, nav obligāti jābūt bakalaura grādam. Ne katram ir sava talanta bāze, tam ir vajadzīgs treniņš, bet ne kā akadēmisks grāds. Talants ir pirmais pakāpiens, ar talantu viss sākas, bet ar talantu nekas nebeidzas. Pie mums studijā ir bijuši cilvēki, kas ir ļoti talantīgi. Tu redzi, ka talants ir iedots vairāk, bet otrajā nedēļā pēc nodarbībām sāk zust darba spējas un mērķtiecība, un citi mazāk talantīgākie apsteidz.

Pavisam nesen esi soctīklos nomainījis vārdu Tom J. Benedict atpakaļ uz Toms Liepājnieks. Kas ir iemesls šādai vārdu jeb sava nosaukuma maiņai? Tai ir kāda īpaša nozīme?

Vienkārši Tom J. Benedict ir, teiksim tā, mans segvārds ārzemju projektos ārpus Latvijas. Laiku iepriekš jau ārzemju kolēģi teica, ka manu vārdu vajadzētu nomainīt uz ko saprotamāku viņiem, jo latviešu uzvārdu ir grūti tulkot un izrunāt. No uzvārda Liepājnieks neesmu atteicies, arī pasē neesmu savu vārdu nomainījis. Tom J. Benedict nav nekas traģisks, dramatisks vai kaut kas tamlīdzīgs, vienkārši nosaukums, kura nozīmi zina tikai viens cilvēks, un tas ir ļoti personiski.

No 4. septembra kļuvi par ētera zvaigzni, televīzijā TV24 vadot populāro diskusiju raidījumu «Preses klubs». Kā nokļuvi televīzijā?

Uz raidījuma vadītāja vietu bija konkurss. Godīgi sakot, es jau ilgu laiku skatījos uz sludinājuma reklāmu internetā. Paņemtajā pauzē no darbiem, protams, arī gribas kaut ko darīt, nevis tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Līdz pēdējam brīdim vilcinājos, bet tad sapratu, ka esmu pietiekami kvalificēts, lai vismaz pieteiktos vadīt raidījumu. Pieteicos pēdējā dienā. Protams, bija uz pirmo sarunu, un tad mēs uztaisījām vairākas kārtīgas un pamatīgas proves piecu dienu laikā, lai abas puses pārbaudītu un saprastu, vai tas ir mans. Viss salīmējās kopā, un septembrī būs pirmie tiešraides ētera raidījumi.

Sūtot pieteikumu konkursam, biji gatavs tam, ka tev būs tiešraidē dažādi cilvēki, ar kuriem jārunā par karstām un aktuālām sabiedrības tēmām?

Raidījumu esmu pirms tam skatījies daudz. Cilvēks jau tomēr, lai cik viņš arī nebūtu introverts, ir un paliek sociāla būtne. Iespēja tikties konkrētā raidījumā ar trīs dažādiem profesiju un dzīves gājumu cilvēkiem, tas man liekas ģeniāli. Būšu mēnesī saticis un iepazinis vairākus desmitus dažādu jomu pārstāvju, ar kuriem būsim diskutējuši par aktuālām un nozīmīgām tēmām. Raidījuma producenti nodrošina tematus, bet pats raidījuma vadītājs konkrēti gatavo gan jautājumus, gan rūpējas par visu pārējo, lai diskusijas būtu konstruktīvas un saturiskas.

Vai nav nedaudz nedrošība, stress, bailes...?

Bailes un nedrošība nav, ir patīkams satraukums. Mans pirmais darbs Rīgā arī bija televīzijā, kad tiešraidē toreiz vadīju raidījumu «Sems». Aivis Ceriņš turpinās vadīt «Preses klubu», mēs uz maiņām vadīsim raidījumu. Tas nozīmē, ka vienu nedēļu Aivis, otru es, mēs būsim divi raidījuma vadītāji.

Vai tevi nesatrauc, teiksim, cilvēku atsauksmes internetā, jo komentētāji ir dažādi?

Es jau palasīju pēc pirmajām ziņām par to, ka esmu jaunais raidījuma vadītājs. Esmu par konstruktīvu kritiku, nevis par kaut kādām lietām, kas tiek runātas pilnīgi ārpus kadra. Nē, mani tas nesatrauc. Protams, pirmajā sekundē tas trāpa, bet pēc desmit minūtēm tu saproti, ka nav jāiedziļinās tajā kontekstā, ko attiecīgais cilvēks bez vārda komentārā ieraksta un, mani acīmredzot nepazīstot, kaut ko komentē, kas neskar profesionālo darbību. Vienam patīk māte, meita, kleita vai šķībs zobs, tāpēc vien nav vērts to ņemt vērā. Aktierim kā jebkuram māksliniekam ir jābūt nedaudz jūtīgam, taču tajā brīdī, kad tas trāpījums tiek laists tālāk, ir jāieslēdz saprāts vai racionāls prāts.

Tu arī ironizē par savu uzvārdu Liepājnieks, jo reizēm tev uzdod jautājumu, vai tev ir saistība ar Liepāju?

Tā ir. Tas nav sarkasms, tā ir vairāk ironija. Reizēm cilvēki domā, ka esmu no Liepājas. Bija gadījums, kad man jautāja, vai esmu no Liepājas, kas jauns notiek Liepājas teātrī. Nekad neesmu tur strādājis, taču man patīk Liepājas teātris, arī pilsēta un jūra.

Esi filmējies vairākos Krievijas seriālos. Vai tagad arī tev ir bijuši kādi piedāvājumi?

Nav, un tas arī nebūtu iespējams. Notiek karš, Krievija iebruka Ukrainā, un es domāju, ka tur pārskatāmā nākotnē nekas nenotiks, kamēr nekas nemainīsies no Krievijas puses.

Cik zinu, pandēmijas laikā tev neklājās viegli, nācās pielāgoties situācijai?

Gruzījos. Tas bija grūts periods, tiklīdz tas viss sākās, un vēlāk palika vēl trakāk. Es aizgāju strādāt algotu darbu noliktavā, kur iepazinu foršus cilvēkus un jaunu industriju. Tajā laikā arī pabiju Īrijā. Un, paldies dievam, es ar sausām kājām kaut kā izgāju no tā visa laukā. Vienmēr ir jāiet tik uz priekšu. Taču tagad ir patīkami, ka varu atkal strādāt ierastajā režīmā, un visa kā ir tik daudz, ko tagad darīt.

Kāda ir tava ikdiena bez darba pienākumiem?

Esmu atsācis regulāri iet uz sporta zāli, jo vasaras laiks iegāja rutīnā, kad jāizdara sadzīves lietas - meita, dārziņš, mājas. Protams, tā kā man ir brīvāks laiks, lasu grāmatas un skatos filmas. Un radošā darbība arīdzan netiek atstāta novārtā, esmu uzsācis scenārija izveidi.

Tas nozīmē, ka būs kāda tava filma? Kad to var sagaidīt?

Es ļoti ceru, ka drīz. Divu gadu laikā šim projektam vajadzētu parādīties ar taustāmu rezultātu. Šobrīd viss ir procesā, un es atturēšos precizēt detaļas. Šobrīd galvenais ir stāsts, kas tiek plānots gan kā pilnmetrāžas filma, gan arī kā TV seriāls. Vēlos, lai stāsts ir necaursitams, lai arī man, skatītājam, būtu interesanti skatīties.