Marika Beļēviča. Skolotāja – mamma, aktrise, fotogrāfe, ilustratore

Droši vien starp Latvijas skolotājiem būtu grūti atrast otru tik enerģisku kā liepājnieci Mariku Beļēviču. Viņa nav tikai priekšmetu pedagogs vizuālajā mākslā 4.–9. klasēm, dizaina un tehnoloģiju pasniedzēja 10.–11 klasēm, bet lasa arī 1. kursam lekcijas psiholoģijā, paspējusi vēl ilustrēt bērnu grāmatiņu, filmēties epizodiskās lomās nozīmīgās Latvijas simtgades filmās, fotografēt un vēl, un vēl. Protams, arī audzināt un skolot dēlu Gabriēlu, kuram tikko palika 18 gadu. Marika pati atklāti atzīst, ka izturību guvusi no rūdījuma bērnībā – augusi septiņu bērnu ģimenē, laukos, kur darbs dzen darbu.

Uz diviem viens velosipēds

«Es esmu dzimusi talseniece, no Vandzenes pagasta. Nāku no septiņu bērnu ģimenes - īsts lauku bērns. Mācījos Vandzenes vidusskolā, abi ar brāli esam vecākie bērni, un uz mums arī visa lielā atbildība tika uzlikta. Vecāki bija jaunsaimnieki, gājām strādāt arī kolhozā. Kopā ar brāli, jau mācoties sākuma klasēs, ganījām govis. Naudiņu nopelnījām tik daudz, ka uz abiem iznāca viens velosipēds. Jau ļoti agri - četros, piecos no rīta - cēlāmies. Arī mūsu saimniecībā bija 12 govis, cūkas, vistas, tītari un viss pārējais - vajadzēja čakli strādāt. Desmit gadu vecumā es jau pratu patstāvīgi braukt ar traktoru T-40, tas bija zilā krāsā. Vajadzēja ravēt garās biešu vagas, kur neredzēju galu, lasīt ogas, vārīt ievārījumus, gatavot sviestu, sieru, biezpienu, kopā ar omi cepām kūkas, bulciņas, pīrāgus, vajadzēja skaldīt malku, lasīt akmeņus - bija jādara pilnīgi viss, kas laukos nepieciešams. Un vēl septiņus kilometrus kājām turp un atpakaļ bija jāiet uz skolu - vienalga kādos laika apstākļos,» par bērnības laiku pastāsta Marika un klāsta, ka tad kad pabeigusi devīto klasi, izvēlējusies mācības turpināt Liepājas Lietišķās mākslas koledžā interjera dizaina nodaļā jeb tolaik - dekoratoru nodaļā. «Es ļoti gribēju mācīties, jo jau kopš bērnības daudz zīmēju. Man to ļoti patika darīt, arī ar spalvu kaligrāfiski rakstīt. Bērnībā es arī mācījos bērnu mūzikas skolā. Ļoti vēlējos spēlēt vijoli, bet mana mamma šo instrumentu nevarēja atļauties iegādāties, un tāpēc izvēle krita uz klavierēm,» skaidro Marika.

Mākslas koledžu beigusi arī kā pedagoģe, mākslas skolas skolotāja. Varēja vēl papildus apgūt pedagoģiju, metodiku, psiholoģiju - iziet praksi, iegūstot pedagoga kvalifikāciju. «Man likās, ka tas ir ļoti vērtīgi, jo, ja arī tu nestrādā kā interjera dizainers, tad ir otra kvalifikācija un vari strādāt kā pedagogs. Es tolaik sevi kā tradicionālo mākslinieku neredzēju un nekad neesmu redzējusi, bet pedagoģija varbūt arī tāpēc, ka divas manas mammas māsas ir skolotājas ar vairāk nekā 53 gadu stāžu. Mana mamma pēc profesijas ir mediķe - ķirurģijas māsa, savulaik ar sarkano diplomu pabeidza Ventspils medicīnas skolu. Vienīgais, kurš mūsu ģimenē vēl nodarbojas ar mākslu, ir pirmspēdējais brālis - darbojas galdniecībā, veidojot māju uzrakstus un dažādus kokgriezumus,» atklāj māsa.

Kad flauta skan, tad mana dvēsele dzied

Marika absolvējusi mākslas koledžu, pēc tam iestājusies Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, iegūstot vēl bakalaura grādu kā psiholoģijas un veselības mācības skolotāja. Enerģiskā pedagoģe atklāj, ka bez zīmēšanas un vizuālās mākslas viņu interesē arī medicīna, psiholoģija un jurisprudence. Sapnis ir vēl apgūt arī mākslas terapeites specialitāti.

«Kad pabeidzu bakalaura studijas, tad man piedzima dēls Gabriēls. Mazliet bija mājas režīms - vairāk pievērsos dēlam. Viņš arī mācījās mūzikas skolā, bet šobrīd ir otrā kursa students. Līdz ar to es vairāk gribēju viņu atbalstīt. Puisis mācījās deviņus gadus spēlēt flautu, absolvēja Liepājas bērnu mūzikas skolu, kur arī notika dažādi konkursi, izbraukumi un piedalīšanās. Viņš muzicēja arī Liepājas pūtēju orķestrī - pa šiem gadiem bija vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis, kurš spēlē flautu. Dēls man bērnībā neprasīja šautenes vai mašīnītes, bet tieši šo mūzikas instrumentu. Es rakstīju projektu «labiedarbi.lv», lai varētu viņam to nodrošināt. Spēlēja pēc dzirdes, līdzīgi kā slaveni mūziķi, un man pat teica - kad flauta skan, tad mana dvēsele dzied,» priecājas mamma un pastāsta, ka pašlaik Gabriēls mācās Ventspils Mūzikas vidusskolā par skaņu operatoru, jo Liepājas līdzīgā mācību iestādē nebija šāda novirziena - kā puisi viņu interesēja arī tehnoloģijas un datori. Pagājušajā mācību gadā pirmajā kursā iepazinis fagotu, bet šogad mācīsies arī saksofona spēli. Jaunietis kļūs par mūziķi - skaņu operatoru, jo mācās apskaņot dažādus pasākumus.

«Es negribu teikt, ka skolotāja profesija ir misija. Ja tā domā, tad katram cilvēkam dzīvē ir sava misija. Man liekas, ka pirmais ir tas, ka tev ir ko dot citiem. Nevis pedagogs tikai atnāk un izpilda kaut kādus standartus, kurus no augšas uzliek ministrija. Man ir ko dot citiem, jo es pati daudz mācos - man to ļoti patīk darīt. Vasarā bija atvaļinājums, bet es to neizmantoju. Šovasar man bija 160 stundu apjoma kursi «Foto un video tehnikas digitālā satura veidošanā» un 36 stundu apjoma kursi «Audiovizuālās mākslas pamati mācību jomā pedagoga darbā». Mācījos strādāt ar dažādām apstrādes programmām - foto, video, kino veidošanā un režijā. Šo prasmi apguvu Latvijas Kultūras akadēmijā un «mācībaspieaugušiem.lv»,» ar jauniegūtajām zināšanām lepojas liepājniece, atklājot, ka nesen sākusi darboties arī Valsts izglītības satura centrā, kur strādā vizuālās mākslas jomā par metodisko atbalstu materiāla eksperti. Izstrādā materiālus vizuālajā mākslā pārejai uz apmācībām valsts valodā. Marika lasa arī lekcijas psiholoģijā Liepājas augstskolas filiālē.

Grāmatiņa - mana meitiņa

«Es nezinu, kur man rodas enerģija. Citi vaicā: kur tev rodas laiks visam? Man patīk, un es ar prieku to visu daru. Citi mani sauc par mūžīgo studentu. Kad absolvēju maģistrantūru, es dēlam apsolīju, ka šīs būs manas pēdējās studijas. Maģistrantūru es pabeidzu kā vizuālās mākslas, dizaina un kulturoloģijas skolotāja. Kad bija kovida laiks un citi pukojās par to, ka nevar tikt uz veikaliem un vēl daudzviet, es attālināti studēju Rīgas Stradiņa universitātē mākslas terapeita sagatavošanas kursos, lai sagatavotos iestājeksāmeniem mākslas terapeitos. Pēc tam apguvu sociālās zinības un vēsturi, lai varētu šos priekšmetus pasniegt skolā. Pēc tam dizainu un tehnoloģijas saturu un didaktiku - šos priekšmetus es mācījos Latvijas Universitātē.»

Marikas īpaši radošais darbs ir arī košās un krāšņās ilustrācijas jaukajai bērnu grāmatiņai «Burtiņi krāsu un ciparu zemē». «Pirmā ideja par to radās jau 2011. gadā, kad Gabriēls vēl mācījās sākumskolā, vēlējos radīt veltījumu tieši viņam. Tobrīd grāmatas izdošanas iecere neizdevās, un zīmējumi 13 gadus nogulēja plauktā, gaidot savu īsto laiku. Bija kovida laiks, dēls jau paaudzies un vaicāja: mamma, kad beidzot būs grāmatiņa? Ideja rezultējusies ar roku zīmētām 70 ilustrācijām, un tā tika izdota 2022. gada martā. Es pat varu pateikt lielu paldies kovida laikam, jo man liekas, ja nebūtu šāds dzīves posms, nezinu, kad vispār es šim darbam būtu pieķērusies. Grāmatas ilustrācijas man ir ļoti mīļas, izlolotas kā mana meitiņa. Grāmatiņa - meitiņa, gaidi un nevari sagaidīt. Man bija sajūta it kā tāda nebeidzamā grūtniecība: kad beidzot piedzims mans iztēles un gara auglis? Teksta autore ir Dace Cabe, un to izdeva izdevniecība «Ezerrozes grāmatas». Man ir padomā atkal jauna ideja ilustrācijām, bet tas vēl ir noslēpums,» noslēpumaina ir skolotāja. «Iedomājieties, bērni, paņemot rokās manis ilustrēto grāmatiņu, pat teica, ka tā smaržojot pēc tipogrāfijas. Tas ir citādāk nekā to redzi grāmatnīcu plauktos - te ir tavas pašas skolotājas darba augļi. Bērniem tas bija milzīgs pārsteigums un brīnums. Līdzīgi ir ar karikatūrām, ko es arī zīmēju un kas pavisam nejauši un patīkami ienākušas manā dzīvē, jo es sen vēlējos ko tādu iemācīties zīmēt. Pērn Liepājas universitātē notika kārtējais mākslas simpozijs, kur bija ļoti lietderīgas meistarklases. Es kaut kā uzreiz ieinteresējos, pamēģināju, un man izdevās - tā tas sākās. Pirmais karikatūras zīmējuma mēģinājums bija mans dēls, kur tapa karikatūra uz viņa 17 gadu jubileju. Es Gabriēlu attēloju ar viņa hobijiem, viņam raksturīgo apģērbu, domām, vidi un interesēm. Esmu zīmējusi arī dzimšanas dienas dāvanai karikatūru kādam Liepājas ārstam 50 gadu jubilejā - vienā bildē saliku visu, kas viņam raksturīgs.»

Parīzes bagātniece un strādnieka sieva ar piena kannu

Vēl cita liepājnieces aizraušanās ir filmēšanās, kura aizsākusies 2017. gadā par godu Latvijas simtgadei. «Es esmu cilvēks, kuram pašam patīk sevi izaicināt uz kaut kādām lietām. Nevis teikt, ka nevar, bet mēģināt un darīt. Latvijas simtgadei par godu tika filmētas vairākas filmas, un viena no tām bija pēc rakstnieka Anšlava Eglīša darba motīviem - «Homo Novus», kur es biju Parīzes bagātniece. Pirms tam, protams, bija jāiztur atlases konkurss. Es kādreiz esmu strādājusi teātros - Rīgas Operā un Liepājas teātrī butaforijas cehā. Tur mani no Liepājas Lietišķās mākslas koledžas direktors nosūtīja praksē, un man vienmēr šķitis, ka teātra un kino mākslas pasaule ir ļoti interesanta, īpaši aktieri, tērpi un viņu iejušanās dažādās lomās. Filmēšanas laukumā man piešķīra vīru, bijām jaunlaulāto pāris. Man kā kulturoloģijas skolotājai tas bija ļoti saistoši - šķita, ka es transformējos laikā pirms simt gadiem, jo filmēšanas laukumā notikumi raisījās ap 1930. gadu.

Cita epizode bija uz vilciena perona, kur man tika piešķirta strādnieka sievas loma ar piena kannu,» stāsta Marika.

Otra filma bija režisora Gata Šmita režisētā Latvijas simtgades filma, kurā galveno lomu tēloja Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita - «1906». «Es biju parasta šuvēja ar bērnu, un sanāca tā, ka es tai lomā biju kopā ar savu īsto dēlu Gabriēlu, kurš tolaik bija pamatskolnieks. Interesants bija tā laika apģērbs - plecu lakati, mežģīņu lietussargi, garās, smukās kleitas, tamborēti cimdiņi, lapsādas, arī to laiku frizūras. Man visvairāk patika atrasties tieši ģērbtuvēs, jo tur bija, piemēram, cilindru cepures, dažādi apavi, rotas, aksesuāri un daudz kas cits interesants. Nebeidzami varēja ietērpties, piemērīt, pozēt un fotografēties, mēģinot iejusties konkrētā tēlā un laikā. Īstenībā tā ir lieliska pieredze, jo bērniem kulturoloģijas priekšmetā, arī par modi un konkrētā perioda kultūru stāstot, es jau varu klāstīt savu personīgo pieredzi un piedzīvoto. Nav tikai no grāmatām pārstāstītais.

Mans dēls arī šovasar nofilmējās filmā, kuru uzņēma Liepājā - «BUM!» par 7.b klases skolniekiem. Sākumā viņam zvanīja un piedāvāja piedalīties masu skatos, bet, kad Gabriēls aizgāja uz vietas, piedāvāja otrā plāna aktiera lomu - būt par saldējuma pārdevēju. Viņš tur labprāt dzīvojās līdz vēlam vakaram un vēroja, kā viss kino tapšanas process notiek. Man šķiet, ka arī tā būs lieliska pieredze,» spriež mamma, sakot par sevi, ka arī viņa labprāt daudz ko dara, neesot kompleksu arī būt mazliet smieklīgai. «Šķiet, ka arī skolēniem tas patīk, ka skolotāja nav īsti tik ļoti pareiza, statiska un pati par sevi var mazliet pasmieties,» pasmaida Marika.

Fotografēšana no sirds aizrauj

Liepājniece pauž, ka vēl viens hobijs viņai ir arī fotografēšana. Kādu laiku darbojusies fotoklubā, jo padziļināti par šo lietu interesējusies. Fotografēšana viņu no sirds aizrauj, un tajā gūst baudījumu.

Vaicāta par izjūtām 1. septembrī, Marika atbild: «Protams, 1. septembris ir svētku diena, Zinību diena. Ziedi, smaidi, prieks, vislabākās emocijas un sajūtas. Dažkārt es domāju, kā bija manā skolas laikā, kāda bija mana pirmā skolas diena. Tad bija skolas formas - balts priekšauts, lentes, tumši zila kleita ar baltām aprocēm, baltas zeķbikses, bet ikdienā - melns priekšauts, un, tā kā es dzīvoju laukos, tad liela nepieciešamība bija pēc gumijas zābakiem arī 1. septembrī. Vēl spilgti atmiņā ir asteres un dālijas. Tagad šīs puķes īsti vairs nav modē, bet agrāk gan bija, un no omes dobes plūca, un mēs, visi septiņi bērni, rindiņā stāvējām, un mamma mums gatavoja pušķus, ko pasniegt mūsu klašu skolotājām. Kuram piešķirs gladiolas, kuram asteres, kuram dālijas? Mana dēla pirmie septembri bija ļoti dalīti un steidzīgi tādā ziņā, ka viņam vienlaikus 1. septembrī bija jābūt gan pamatskolā, gan mūzikas skolā. Vienmēr kā vāvere ritenī. Protams, ka skaisti un priecīgi. Ziedi un smaidi, visi bērni atpūtušies un nosauļojušies, atkal satikšanās prieks ar klasesbiedriem, klases audzinātāju. Es šobrīd neesmu ņēmusi audzināšanā klasi. Ne tāpēc, ka tas man būtu grūti, bet man ir ļoti daudz kas cits darāms - visu nevar pagūt. Audzinātāja bērniem taču ir kā mamma, viņiem vajag to pastiprināto uzmanību un veltīt daudz laika,» uzskata skolotāja.

Vajag vēl tādus kursus, kā atrast laiku sev

Marika no saviem pedagogiem no pamatskolas laika vislabāk atceras matemātikas skolotāju, bet no viņas baidījusies, jo šis priekšmets pašai nav nepadevies. Skolotāja vienmēr stāvējusi pie tāfeles klasē meitenei aiz muguras un vērojusi, kā viņa pilda uzdotos uzdevumus. Tiklīdz bijis kaut kas nepareizi - skolotāja viņai metusi ar krītu vai likusi stāvēt stūrī. Arī tādas tolaik bijušas audzināšanas metodes.

«Runājot par Liepājas mākslas koledžu, es gribētu pieminēt direktoru, jau mūžībā aizgājušo Jāni Slaidiņu un zīmēšanas skolotāju Gunti Cukuru. Esmu viņiem ļoti pateicīga par to, ka tai laikā, 90. gados, viņi sniedza man morālu atbalstu un deva iespēju pie finansiālām grūtībām man nepārtraukt mācības. Vecāki mani nevarēja atbalstīt tik, cik bija nepieciešams. Piemēram, materiāli bija ļoti dārgi - vajadzēja speciālas krāsas, otas ar vāveru sariem, kuras tolaik veda no Sanktpēterburgas, arī papīrs nebija lēts. Brīžiem bija tā, ka tu nopērc krāsas un papīru, bet nepaliek vairs nauda ēšanai. Toreiz direktors teica, ka nekādā gadījuma neļaus man pārtraukt studijas, redzot manī potenciālu, un deva iespēju darboties pēc stundām - strādāt un nopelnīt stipendiju. Es krāsoju, špaktelēju un, protams, centos labi mācīties - man tad arī bija paaugstināta stipendija. Es to atceros ar pateicību un vienmēr turos pie tās domas, ka tas man varbūt arī devis spēku visu izturēt, grūtībās rūdījis raksturu, stingru gribasspēku - nesalūzt dzīvē. Tas man šobrīd kā skolotājai liek aizdomāties par to, cik daudz mēs nozīmējam, dažkārt paši to neapzinoties, tiem mazajiem cilvēkbērniem, mūsu skolēniem. Kā mēs spējam tieši vai netieši ietekmēt viņu dzīves un likteņus. Protams, tas no pedagoga prasa daudz resursu - enerģiju un laiku. Pieņemsim, mans konsultācijas laiks ir beidzies, atnāk vēl kāds skolēns, bet es nevaru pateikt - nāc rīt! Līdz ar to es sev izdaru pāri, jo kaut kādām robežām taču arī ir jābūt. Jā, mums ir ļoti atbildīgs darbs, tehnoloģijas, digitalizācija, bet pāri visam stāv cilvēcīgums un godīgums. Lai tu esi labs, pieklājīgs un godīgs cilvēks un proti otram arī pateikt - piedod vai labdien! Ko līdz tavas lielās zināšanas vai prasmes, ja tīri cilvēciski tu esi zemā līmenī,» savas domas izsaka enerģiskā skolotāja. «Esmu pateicīga liktenim arī par to, ka piedzimu septiņu bērnu ģimenē un tieši laukos. Tas deva rūdījumu, brīžiem varbūt pārlieku daudz. Šķiet, ka es reizēm esmu pārāk spēcīgs cilvēks - sieviete. Ne fiziski, bet emocionāli un garīgi. Ir vēlme neapstāties un darboties - tāds dzinulis manī ir iekšā. Pirmām kārtām sevī jārod prieks, enerģija, tad arī tev būs ko dot citiem. Jāprot arī nošķirt darbu no privātās dzīves. Citreiz gribas vienkārši būt cilvēkam, tādam pašam kā visi citi. Lai skolēni un viņu vecāki uz tevi paskatās arī no cilvēciskā faktora. Tie, kuri sapņo, viņiem pieder pasaule!»

Ko skolotāja Marika pati sev novēl jaunajā mācību gadā? «Iemācīties arī atpūsties. Ja būtu tādi kursi, kā atpūsties vai atrast laiku sev, par ko es ironiski vienmēr pasmejos, ka tie man būtu nākamie īpaši lietderīgie kursi. Dažkārt mācēt vairāk arī pateikt nē, novilkt robežas, atrast vairāk laika sev. Protams, man ir ko dot citiem, bet ja es pati esmu kā tukšs trauks, tad arī citiem vairs nav ko dot. Līdz ar to jādomā, kā sevi atkal piepildīt!"