1. septembrī gan Rīgas, gan citu pilsētu ielas atkal piepildīja pirmklasnieki ar košiem ziediem rokās, lai sāktu savas skolas gaitas – ar svinīgo līniju, direktoru un skolotāju uzrunām, īpašu mielastu un fotografēšanos kopā ar draugiem un ģimeni, bilžu publicēšanu sociālajos tīklos, koncertiem un citām šim datumam piemērotām nodarbēm. Taču »Vakara Ziņas« aptaujāja vairākus sabiedrībā zināmus cilvēkus, lūdzot atcerēties, kāda pirms divdesmit, trīsdesmit un pat vairāk gadiem bijusi viņu pirmā skolas diena un ar ko tā asociējas, tagad atceroties savu skolas gaitu sākumu.
Daudzu vēsturisko romānu autore Inguna Bauere atminas: «1967. gads toreizējā Latvijas PSR tika aizvadīts padomju valsts pastāvēšanas 50. gadadienas zīmē. Gandrīz droši, ka uz šo tika likts uzsvars manas pirmās skolas dienas uzrunā, ko Liepājas J. Raiņa 6. vidusskolas pagalmā svinīgajā līnijā teica direktore Eilenberga - tolaik citādi nemaz nevarēja. Skolas ēka bija pavisam jauna, tāds tipveida projekts, kāds tagad sastopams daudzviet Latvijā. Atceros savu mulsumu, jo pirmklasnieku bija ļoti daudz: trīs paralēlklases, katrā ap 40 bērnu! Un vēl to, ka mana pirmā audzinātāja skolotāja Dekovica bija ļoti, ļoti skaista.»
Grupas «Labvēlīgais tips» dalībniekam, mūziķim Kasparam Tīmanim pirmā skolas diena bija 1979. gadā, kad viņā uzsāka mācības Lielupes 6. astoņgadīgajā skolā. «Pirmo septembri gaidīju ar nepacietību un priecīgu satraukumu. Liels prieks bija par skolas formu un mugursomu, jo tas bija kas jauns un nezināms. Jutos izaudzis liels, un man gribējās iepazīties ar klasesbiedriem. Atceros, ka pēc tam kopā ar vecākiem gājām Bulduros uz fotosalonu fotografēties, bet vēlāk mājās bija īpašās svētku pusdienas.»
«Dažādus sīkumus atceros, bet tādu nozīmīgu notikumu kā pirmo dienu pirmajā klasē 1960. gada 1. septembrī neatceros nemaz,» atklāj pazīstamais fotogrāfs Aivars Liepiņš, piebilstot, ka ģimenes albumā gan ir saglabājusies fotogrāfija, kurā viņš nofotografēts kopā ar mammu 1. septembra rītā. «Esmu uzposies mammas šūtā uzvalciņā, un galvā man ir skolnieku cepure (tāda ar nagu). Biju ļoti lepns, ka varu to nēsāt! Tā bija gandrīz vai tāda iniciācija lielo cilvēku kārtā. Tāds nu tur stāvu: vienā rokā jaunais portfelis ar diviem slēdžiem, otrā, protams, puķes. Asteres. Kundziņsalā puķes - tā nebija problēma. Katram pie mājas bija mazdārziņš, un tur puķu jūra: plūc un nes, kādas gribi!» Aivaram prātā palikusi arī vīzija no iepriekšējās dienas pirms 1. septembra. «Biju aizstaigājis līdz skolai. Tas nebija tālu, vien dažu minūšu gājiens, jo Kundziņsalā jau viss bija tuvu. Stāvēju pie ieejas durvīm, skatījos uz vareno ēku. Sajūta tāda kā stāvot pie cietuma vai varbūt diža tempļa vārtiem. Varen satraucoša! Un viena doma: man šeit būs jāpavada veseli septiņi gadi. Kā es toreiz varēju iedomāties, ka jau trešajā klasē mācīšos nevis septiņgadīgajā, bet jau astoņgadīgajā skolā? Tātad termiņš skolā tika pagarināts vēl par vienu gadu. Bet tas jau bija vēlāk.»
Dailes teātra aktieris Andris Bulis, kurš skolas gaitas uzsāka 80. gados, par savu pirmo skolas dienu saka: «Joprojām ļoti spilgti atceros, kā stāvēju pie skolas durvīm un pie manis pienāca meitene no 12. klases ar baltām bantēm matos un baltiem ziediem rokās, kuri bija gandrīz manā augumā un kuru nosaukumu atcerējos tikai pēc tam, kad mamma pateica, ka tās ir gladiolas. Atceros, ka ceļš līdz skolai bija tāls - vismaz divarpus kilometru, un ka pie skolas stāvēja ļoti daudz mašīnu. Vēl no tās dienas atceros, ka pie skolas, ejot pa trotuāru, man sejā iepūta asa vēja brāzma - kā jau Salacgrīvā, kur vienmēr pūš stiprs piekrastes vējš. Tāpēc visus divpadsmit gadus, 1. septembrī ejot uz skolu, man vienmēr šķita, ka vējš atkal iepūtīs sejā… Atceros, ka par godu pirmajai skolas dienai skola bija iztīrīta ar pastu «Skaidra» vai «Spodra», tāpēc telpas smaržoja ļoti savdabīgi, un no tā laikam man atmiņā spilgti palikusi arī skolas ēdamzāles smarža. Toreiz mums izdalīja skolas grāmatas, kuras bija obligāti jāievāko, un arī tie plastmasas vāciņi smaržoja ļoti jocīgi. Klasē sēdējām padomju ražojuma solos, kuriem varēja pacelt galda virsmu, un katram solā stāvēja sava lādīte. Skolā satikās bērni no abiem Salacas krastiem (tā sadala Salacgrīvu), visi tika sadalīti pa klasēm - A, B un C. Es biju «ācis», jo trāpījos A klasē.»
«Mans 1. septembris aizritēja Rīgas 64. vidusskolā - skolā ar teātra novirzienu. Nezinu, vai tāda tradīcija ir visās Latvijas skolās, taču šeit skolnieciņus pirmajā skolas dienā apkārt skolai maģiskā rituālā ievadīja 11. klases skolnieki. Man toreiz par godu šim notikumam mati bija sapīti divās bizītēs un ar lenti sasieti divās «baranciņās». Toreiz mani pie rociņas veda pats izcilais fotomākslinieks Valts Kleins, kurš toreiz bija garmatains un ļoti stilīgs jaunietis!» par savu pirmo skolas dienu stāsta iluzioniste Dace Pecolli, piebilstot: «Iespējams, tieši šis mirklis man vēlāk dzīvē ir devis radošo impulsu - pateicoties tam, ka tik slavena un radoša personība mani ir ievadījusi skolas gaitās!»
Māksliniece Dita Lūse savas skolas gaitas uzsāka kādreizējā Rīgas 1.vidusskolā, tagad - ģimnāzijā. «No pirmās skolas dienas joprojām sevi atceros sevi ar baltām matu lentēm īsajās peļastītēs un bumbulīšiem pie baltām pusgarajām zeķēm. Kā jau tolaik bija pieņemts, aktu zālē pirmklasniekus ieveda vienpadsmitā klase. Man bija tikai seši gadi, un es biju vismazākā ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā. Kāds asprātis bija salicis mani pārī ar visgarāko vienpadsmitklasnieku, kura seju es no apakšas nevarēju saskatīt, tā ka šī atmiņa man ir visai neskaidra.» Sākot skolas gaitas, Dita jau mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt, un, kā viņa saka, «biju ļoti zinātkāra un cerēju uz daudz jaunām zināšanām. Taču spilgtākā atmiņa no pirmajām klasēm joprojām ir glītrakstīšanas mokas…»
Latvijas Kultūras akadēmijas rektorei Rūtai Muktupāvelai pati pirmā skolas diena atmiņā esot palikusi kā ziņkāres un uztraukuma sajaukums: ar gladiolām, kuras gandrīz pārsniedza augumu, baltām zeķītēm, svinīgu formas tērpu un protams, protams, ar pirmā zvana tradīciju. «Biju neliela auguma, tāpēc gāju gandrīz pirmā, uzreiz aiz puikas, kas zvanīja sudraba (man tā likās) rokas zvanu, apsietu ar tautisko jostu. To zvanu nereāli gribēju zvanīt pati, jo tā skaņa un zvanīšanas nozīmīgums man likās kaut kas kosmisks! Un, manuprāt, tā ir lieliska tradīcija, kad topošie abiturienti burtiski aiz rokas ieved pirmklasniekus klasītēs un kādu brīdi skolas solā pasēž blakus. To sajūtu arī lieliski atceros, jo manējais pavadonis bija iedrošinošs, smaidīgs un, kā man toreiz likās, garš un ļoti skaists,» Rūta smejas un atzīst - pirmajā skolas dienā zemapziņā nostiprinājusies doma, ka viss būs labi. «Skola un skolotāja jau bija zināma, jo pirms pirmās klasītes vasaras sākumā bija jāapmeklē divu nedēļu ievadstundas, kur jau biju sadraudzējusies ar dažām meitenēm, tāpēc prieks bija satikties. Pēc svinīgās daļas tētis nopirka augļu torti, bet, kā to apēdām, vairs neatceros. Un, protams, bija saulaina diena, vismaz šobrīd man tā šķiet.»
Cēsu koncertzāles mākslinieciskajai vadītājai Inesei Zagorskai pirmā skolas diena asociējas ar pagājušā gadsimta 60. gadiem. «Tā pati zeme, bet cita valsts, padomju laiki, citi tikumi un likumi. Bet maza, septiņgadīga bērna acīm, šķiet, pirmā skolas diena vienmēr ir ceļš uz ko nezināmu, bet pilna satraukta prieka. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, kuri pagājuši kopš manām skolas gaitām, tagad atbildot uz jautājumiem par manām 1. septembra dienas sajūtām, neatceros īpašus notikumus, bet atceros sajūtas: kā saulainā rudens dienā ar gladiolām un mammai pie rokas dodos uz skolu - Siguldas 1. vidusskolu. Atceros savu pirmo skolotāju Lūciju Kvāli, viņas mieru, līdzsvarotību un iedrošinājumu. Klases telpa ēkas otrajā stāvā, gaiša, lieliem logiem. Vēl daudzus gadus, ejot garām vecajai skolai, atceros klases logus, un raisās atmiņas. Mūsu klasesbiedri satiekas vēl līdz šim, un daži no viņiem man kļuvuši par labiem draugiem visas dzīves garumā.»
Savukārt jau 37 gadus Ineses 1. septembris ir svinīgais pasākums pēcpusdienās pulksten trijos - agrāk pie Siguldas Mūzikas skolas, tagad - Mākslu skolas «Baltais flīģelis». «Tur, esot skolas direktora vietniece un klavierskolotāja, veru durvis visiem mūzikas un mākslas alkstošajiem.»