Tieši pirms simt gadiem, 1923. gada augustā, Veselauskā (tagad – Veselava Cēsu novadā) Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste atklāja nozīmīgu pieminekli, kas iezīmēja attiecību uzlabošanos starp toreiz tikko dibinātajām valstīm – Latviju un Igauniju. Tolaik abu kaimiņzemju diplomātiskās attiecības vēl nebija nostabilizējušās, jo vienam otram vēl labā atmiņā bija ķīvēšanās par robežlīniju starp abām valstīm, bet tautas diplomātija jeb Veselavas pagasta iedzīvotāji pasteidzināja vēstures rata pagriešanu pareizajā virzienā – mazināja spriedzi un neuzticēšanos latviešu un igauņu starpā, kuri vēl pavisam nesen plecu pie pleca cīnījās par neatkarību.
1923. gada 5. augustā Veselavā tika atklāts pirmais piemineklis igauņu karavīriem, kas bija krituši kaujās par Latvijas neatkarību. Tas bija ne tikai nozīmīgs pagrieziens abu valstu attiecībās, bet arī ierosme, lai ap šo pieminekli mežainā apvidū izveidotos lielā Veselavas pagasta kapsēta. 1934. gada jūnijā laikraksts «Latvijas Kareivis» rakstīja:
«Veselavas priedainē, kur pirms 15 gadiem bija mežs, tagad izvērtusies skaista ziedu pilna kapsēta. Šinī priedainē brīvības cīņās krita kaimiņu igauņu cīņu biedri, kas turpat tika apglabāti, šiem kritušiem karavīriem te celts piemineklis. Pie šīm varoņu kapenēm tagad izveidojusies liela kapsēta.»
Zīmīgi, ka šis piemineklis savā vietā bija nostāvējis arī visu padomju okupācijas laiku. Vienīgi tā gravējums bijis noskrāpēts, lai padomijas ieskautajiem neatgādinātu par «buržuāzisko nacionālismu», »Vakara Ziņām« zināja stāstīt vietējie iedzīvotāji. Savukārt 2000. gadā piemineklis atkal atguvis savu spozmi - to restaurēja par Aizsardzības ministrijas un vietējās pašvaldības līdzekļiem.
Informācija Veselavas pagasta mājaslapā vēsta: «Pirmais piemineklis Cēsu kaujās kritušo igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā. Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.
Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis ir 3,4 metrus augsts betona obelisks, celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. To pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde. Granīta plāksni izkalis Cēsu akmeņkalis Augusts Sproģis.
Obeliska apakšējā daļā betonā (piemineklis celts no dzelzsbetona) iegravēts uzraksts: «Kāpāt uz sārtu, nesāt brīvību», bet obeliska pamatnē iestiprināta melna granīta plāksne ar tekstu: «Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem Igaunijas karavīriem 1919. gadā. Veselavas pagasta sabiedrība».»
Pieminekļa celšana notika pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un par viņu savāktajiem ziedojumiem - 12 000 Latvijas rubļu. To iesvētīja luterāņu mācītājs, militārais kapelāns Pēteris Apkalns (1882-1942). Tas ir pirmais piemineklis Cēsu kauju atcerei.
Par šā pieminekļa nozīmību 1923. gada augustā žurnāla «Aizsargs» numurā liecina vēlākā Latvijas iekšlietu ministra Gotfrīda Mīlberga (1887-1942, pazīstams arī kā dzejnieks un rakstnieks ar pseidonīmu Skuju Frīdis) paustais rakstā «Latviešu-igauņu tuvināšanās un saprašanās»:
«Lai gan oficiālas militāras savienības starp Latviju un Igauniju vēl nava, tomēr var teikt, ka faktiski šāda savienība jau pastāv. Nesaskaņas, kādas radās robežu jautājumu nokārtojot, gandrīz aizmirstas. Bijušās cīņas pret kopīgo ienaidnieku mācījušas vienam kaimiņam otru pazīt un cienīt. Garīgās saites starp latviešiem igauņiem kļūst arvien ciešākas.
Kā viens no tādiem tuvināšanās un sadraudzēšanās momentiem, - atzīmējams šī gada 5. augusts, kad notika pieminekļa atklāšana Veselauskā. (..) Tas nozīmē, ka mūsu tauta nav aizmirsusi igauņu palīdzību, kādu viņi mums sniedza tajā kļūmīgajā laikmetā, kad vieni paši vēl nebijām spējīgi atsist visu ienaidnieku uzbrukumus.
Būtu vēlams, ka arī citās vietās, kur apglabāti kritušie igauņu kareivji, vietējie iedzīvotāji rūpētos, ja nu ne par pieminekļu celšanu, tad vismaz par kapu apkopšanu.
Pieminekļa atklāšanas svinības Veselauskā izvērtās vārda tiešā nozīmē par latvju-igauņu brāļošanos. Atbraukušos: Igaunijas sūtni un igauņu virsniekus, bijušo šejienes cīņu dalībniekus, ļaudis saņēma un pavadīja ar vislielāko sirsnību. Igauņi savās runās izteicās, ka Latvijai un Igaunijai var būt nākotnē tikai viena kopīga nelaime, vai laime. Pilnīgi šķirtas un garīgi svešas viņas nevar eksistēt. Ja vienai no viņām draudēs briesmas, otra bez kavēšanās sniegs palīdzīgu roku.
Ļoti zīmīgi bij prezidenta Jāņa Čakstes vārdi: «Ja mūsu senči pirms 700 gadiem būtu sapratuši vienošanās nozīmi, viņi nebūtu krituši citu svešu tautu kalpībā». Tikpat raksturīgas bija arī igauņu viesu atbildes runas. Sūtnis Saljemā teica: «Vieglas smiltis, varoņi! Jūs dusat draugu zemē, kopā ar latvju varoņiem». Bet pulkvedis Reeks: «Zvēram pie šā pieminekļa, ka pratīsim cienīt latvju draudzību». Daudz sirsnības izpaudās apkārtējo pagastu delegātu runās.
Ja vēl līdz šim dažas igauņu aprindas raudzījās ar neuzticību uz katru aktīvāku latviešu soli Ziemeļlatvijā, tad tagad - jācer - igauņi būs nākuši pie pārliecības, ka latviešiem nav un nevar būt pret mūsu ziemeļu kaimiņiem nekādu agresīvu nolūku.
Mēs ticam: jo draudošāki pret mums izturēsies turēsies dažs labs liels un bīstams kaimiņš, jo ciešāka kļūs Latvijas-Igaunijas spēku apvienība! Ja diplomāti un politiķi nebūs spējīgi šādu savienību izvest, tad to izdarīs pašas tautas!»
Arī kultūras prese neatstāja bez ievērības «brāļošanās pieminekļa» atklāšanu. Tā 1923. gada 5. oktobrī žurnāls «Mūzikas Nedēļa», recenzējot Priekuļu kora sniegumu, raksta:
«Bieži koris uzstājas apkārtnes izrīkojumos, piemēram, vasarā kapu svētkos un 5. augustā Veselauskā, pieminekļa atklāšanas svētkos kritušiem igauņu varoņiem, gūstot plašas sabiedrības piekrišanu. Veselauskā korim atzinību izteica Igaunijas priekšstāvji un Valsts Prezidents. Kori vada skolotājs Ozola kungs. Dziedātāji disciplinēti - kārtīgi ierodas uz kopmēģinājumiem. Korī ap 60 dziedātāju.»
Veselavas piemineklis kritušajiem igauņu varoņiem ticis izmantots arī citiem politiskiem mērķiem. Piemēram, pie tā mēnesi pēc īstenotā apvērsuma, 1934. gada jūnijā, viesojās ministru prezidents Kārlis Ulmanis, un prese par autoritārā vadītāja pa Vidzemi braucienu vēstīja cildeniem vārdiem, kā par «Ministru prezidenta K. Ulmaņa triumfa braucienu». 1934. gada 26. jūnijā laikraksts «Latvijas Kareivis» raksta:
«Pie varoņu pieminekļa notika svinīgs dievkalpojums. Mācītājs Pēteris Apkalns skaistā svētrunā atceras dienas, kad ticis iesvētīts šis igauņu varoņu celtais piemineklis, piemin kritušos varoņus un atzīmē šo svētku dienu, kādu veselavieši līdz tam neesot piedzīvojuši.
Viņš atgādina tās nopūtas, kāda agrāk bijušas šejienes iedzīvotājiem, kad tie, vērojot mūsu dzīves politiskos neglītumus un mūsu valsts gaitas kropļošanu, klusi viņam sūdzējuši savas bēdas: «Jā, cik ilgi tas ies un kad tas kļūs citādi.» Tagad viss tas ir beidzies un viss ir kļuvis citādi. Viss ir kļuvis skaidrs un jauns, un mums visiem jābūt jauniem tam līdzi, kaut arī mūsu galvas jau būtu sirmas. Te stāv mūsu vidū vīri, kas ir palikuši tautai uzticīgi vienmēr un ir bijuši viņas glābēji. Viņi to glāba no jauna 15. maija naktī, kas izklaidēja visu to, kas bija līdz šim mūsu dzīves traucētājs. Teiksim tāpēc visi - Latvija, mums ir tevim tagad jauns gars un jauna sirds.»