«Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka labākā organizācija ir pašorganizācija. Tikai svarīgi, lai mērķis un motivācija viena. Tad tas darbojas. Un mums visiem tā ir,» augusta sākumā, kad uz Ukrainu devās simtais tviterkonvojs, sociālajā tīklā «Twitter» rakstīja tviterkonvoja idejas autors Reinis Pozņaks. 25. augustā uz Ukrainu mašīnas tiks vestas jau 104. reizi, pēc nedēļas sekoja nākamais brauciens. Un vēl Reinim ir daudz pārdomu saistībā ar dzērājšoferiem konfiscētajām automašīnām, kuras arī tiek nogādātas Ukrainas armijai: «Diemžēl izrādās, ka mūsu valstī braukšana dzērumā joprojām ir milzīga problēma, jo katru nedēļu tiek konfiscētas vismaz desmit, ja ne vairāk mašīnas…»
TEKSTS: GUNA BLAUA
FOTO: GINTS IVUŠKĀNS, DMITRIJS SULŽICS, «F64 PHOTO AGENCY»; REIŅA POZŅAKA ARHĪVS, «AGENDUM»
Ar Reini sazināmies piektdienas pusdienlaikā - mirkli pirms tam, kad uz Ukrainu dosies kārtējais tviterkonvojs. «Katru nedēļu braucam, un izskatās, ka kādu laiciņu vēl brauksim. Ja godīgi, man gan uz turieni nogādāto mašīnu skaits jau ir sajucis, bet varētu būt apmēram 1700 mašīnas,» viņš rezumē un piebilst, ka par visām nogādātajām mašīnām ir zināms, kur tās ir un kā tiek izmantotas, bet, «ja kāda mašīna mūs interesē īpaši, tad ukraiņiem to pajautājam. Un viņi joprojām mums par to visu ir ļoti pateicīgi, jo, lai gan Rietumi viņiem nodrošina bruņojumu, un pat krietni vairāk nekā agrāk, tā saucamais parastais transports joprojām tur ir problēma. Mašīnas izmanto gan ievainoto izvešanai no frontes līnijas, gan izlūkbraucieniem, gan rotācijai, piegādā munīciju. Ļoti daudz mašīnu tiek izmantots deokupētajās teritorijās, kur nav transporta pat civilo vajadzību nodrošināšanai: slimnīcām, sociālajiem dienestiem, pārtikas piegādēm… Ļoti daudz mašīnu ir piešķirts Hersonas policijai, jo, kad šo pilsētu atbrīvoja no okupantiem, tur jau nekas daudz nebija palicis…»
Viņš arī stāsta, ka, salīdzinot ar šīs kustības sākumu, Ukrainai paredzētās mašīnas viņi vairs nevar iegādāties iepriekšējos apjomos, «taču cilvēki mašīnas joprojām ļoti daudz ziedo, lai gan tieši apvidus mašīnu vairs nav tik daudz. Toties tagad savām vajadzībām mēs saņemam visnotaļ daudz dzērājšoferiem konfiscēto mašīnu. Ja runājam par ziedotajiem līdzekļiem, to pašreiz mums pietiek, lai visas saņemtās automašīnas savestu kārtībā un aizsūtītu uz Ukrainu». To sakot, Reinis Pozņaks uzsver - diemžēl dzērājšoferiem joprojām tiek konfiscēts ļoti daudz mašīnu, un «patiesībā izrādās, ka tā mūsu valstī ir milzīga problēma - tās ir pārdesmit mašīnas nedēļā. Un tie ir tikai tie šoferi, kuri tiek noķerti… Jādomā, ka uz ceļiem šādu braucēju diemžēl ir krietni vairāk…» Viņš gan uzsver, ka tviterkonvojam noder apmēram puse konfiscēto mašīnu, kuras tiek sūtītas uz Ukrainu: «Mēs apzināti neņemam dārgās mašīnas, jo nav jēgas to darīt - tas nav racionāli, ja zināms, ka dažreiz mašīna tur izdzīvo vien dažas dienas.» Vai, pēc viņa domām, apziņa, ka mašīna kādā brīdī var tikt konfiscēta, dzērājšoferiem var likt aizdomāties? «Mēs visi ceram, ka viņi sāks aizdomāties, bet diemžēl nesāk. Varbūt vienkārši tie dzērājšoferi, kuriem mašīna tikusi atņemta, nevienam par to nav stāstījuši? Līdz ar to sabiedrība varbūt nemaz par to nav tik informēta, ka tādas lietas notiek. Noteikti esmu pārliecināts, ka par to būtu jārunā plašāk un vairāk! To būtu vērts darīt, jo acīmredzami kaut kas nedarbojas… Valsts policija katru nedēļu ziņo par konfiscētajām mašīnām, bet izskatās, ka līdz cilvēku apziņai tas neaiziet.» Reinis teic - šīs mašīnas ir ar visdažādākajiem dzīvesstāstiem: gan mašīnas, pēc kurām labi var redzēt, ka alkohols lietots mēnešiem un gadiem; «tāpat ir mašīnas, pēc kurām var redzēt, ka tas ir bijis vienreizējs «negadījums». Varbūt, ja cilvēki zinātu, ar ko tas beigsies, viņi būtu saņēmušies un nebūtu riskējuši?»
Vēl Reinis piebilst - jā, varot just, ka mazinās līdzekļu ziedošanas apjoms, taču līdzīga parādība tikusi novērota arī pagājušajā vasarā. «Savukārt dalībai tviterkonvojā joprojām ir milzīga atsaucība no brīvprātīgajiem, kuri mašīnas grib nogādāt uz Ukrainu. Interese absolūti nav mazinājusies, un cilvēki ir gatavi to darīt. Un arī mašīnas joprojām tiek ziedotas. Par to brīnos katru dienu, bet tas tiešām priecē. Tāpēc, ja kāds grib doties tviterkonvojā vai kaut ko mums ziedot, lai meklē mani soctīklos!»
«Protams, tviterkonvojs šobrīd joprojām ir manas dzīves galvenā sastāvdaļa, taču mēģinu arī atrast kaut kādu līdzsvaru, pavadot laiku ar bērniem. Un jā, septembrī atsākšu studēt; tiesa gan, tālmācībā, taču ceru, ka tam man būs daudz brīva laika. Lai gan varbūt tā ir mazliet naiva cerība,» Reinis pasmejas un stāsta, ka nolēmis studēt tiesību zinātni. «Man visu laiku par šo lietu ir bijusi interese, un sapratu, ka dzīvē jāievieš optimisms un jāsāk gatavoties dzīvei pēc kara un miera apstākļos. Līdz šim šīs studijas man nebija izdevies pabeigt un iegūt augstāko izglītību, tā ka beidzot ir laiks to izdarīt! Un jā - šī situācija liek daudz ko pārvērtēt par to, ko esam vai neesam izdarījuši» Un vēl Reinis beidzot cer atrast laiku aizbraukt sēnēs vai doties makšķerēt, jo, kā pats atzīst, viņam tiešām šīs abas lietas ļoti patīk darīt, tikai līdz šim tam pietrūcis laika.
