Mēdz teikt, ka skatam uz dzīvi var būt divi veidi – viens, lūkojoties pa logu, redz zvaigznes, bet cits, veroties tajā pašā ainavā, pamana tikai dubļus. Taču gadās vēl ļaunāk. Diemžēl netrūkst tādu, kas grib, lai citi vispār nesaskata zvaigznes, jo pašus tās neinteresē. Agrāk darba kolektīvos tādi bija galvenie aprunātāji. Tagad viņi pēc sirds patikas var izvērsties sociālajos tīklos. Nekas viņiem nesagādā lielāku prieku kā iespēja kādu vai kaut ko nokritizēt. Viņi ir kā šoferi, kuri lietainā dienā, nesamazinot ātrumu, laiž cauri peļķēm, izbaudot mirkli, kad nošļaksta ar netīru ūdeni un dubļiem kājāmgājējus, tad neatskatoties laimīgi aizbrauc tālāk. Kāda viņiem daļa gar citiem. Galvenais, ka paši sajutušies lieliski.
Sacensību azarta vai vienkārši prieka pēc mūsdienās daudzi izmanto iespēju piedalīties foto konkursos. Te nu plašs darbības lauks paveras tiem, kas cenšas sabojāt prieku citiem, tā sagādājot sev savdabīgu baudu un apziņu, ka esi nozīmīgs.
Anita kolektīvā nebija ieredzēta. Tāpēc Anitai darbā, pēc viņas domām, vienmēr tika iedalīta vissliktākā pildspalva, neasākais zīmulis, lēnākais dators, dzeltenākais papīrs. Tikpat briesmīgi bija viņas dzīves apstākļi mājās - lifts vislēnākais, sienas visplānākās, kaimiņi visbriesmīgākie un skaļākie, kāpņu telpa visnetīrākā. Vismaz tā viņa stāstīja visiem, ko vien satika un kuri bija gatavi klausīties. Pat ja tas bija blakussēdētājs autobusā vai līdzās rindā pagadījies cilvēks. Tiesa, parasti neviens pārāk ilgi neklausījās, un tas Anitā tikai palielināja pārliecību, ka tie dumjie ļautiņi neprot viņu novērtēt.
Kāds konkurss, kur bija aplūkojami dažādu kaķu foto, Anitai atkal deva iespēju pierādīt savu nozīmīgumu. Fotografēt viņa neprata, taču tas jau nav iemesls, lai nevarētu vērtēt un kritizēt citus. Tā nu viņa ieraudzīja kādu attēlu ar diviem pavasarīgi noskaņotiem kaķukiem. Interesantu. Kvalitatīvu.
Te būs laba izklaide - plāns radās vienā mirklī. Nevilcinoties nosūtīja fotogrāfijas autorei bargu vēstuli ar norādi nekavējoties aizvākt fotogrāfiju no konkursa, jo tādu viņa, Anita, jau redzējusi agrāk. Viņa. Līdz ar to viss izteikts. Viņa pat nedomāja pajautāt kādu papildu informāciju. Patiesībā tā pat neinteresēja. Galvenais bija tikai parādīt savu varu un viszinību. Viņa nosauca fotogrāfiju par feiku, jo bija pārliecināta, ka tas autori ietekmēs vislabāk. Nekļūdījās. Tiesa, atbildi viņa nemaz nedomāja lasīt, jo tad vēl atklātos, ka taisnība autores pusē. Tas vairs nav interesanti. Nav svarīgi, kā jūtas otrs. Svarīgi, kā jūtas viņa. Savā viszinībā. Nesodāmības apziņas pārņemta. Tas, ka kāds viņas rīcības novērtētu kā morālo kaitējumu un neslavas celšanu, Anitu neuztrauca.
Viņa noskatīja nākamo attēlu. Hm. Ko varētu uzrakstīt par šo? Kam te varētu piesieties? Viņai patika uzsvērt, ka nav kašķīga vecene, taču nedomāja par to, ka Visums «ne» nesadzird.
Pusstundas laikā Anita bija izbojājusi dienu pieciem dzīvniekus mīlošiem autoriem. Tas nekas, ka viņas rakstītajā nebija ne grama patiesības. Lai autori pārdzīvo un taisnojas. Tagad jutās nopelnījusi tasīti lieliskas kafijas ar siltu kruasānu. Galu galā, viņa taču ir smalka un inteliģenta dāma. Apmierināta ar sevi, Anita paņēma nelielu pārtraukumu citu dzīvju bojāšanā.
Saka jau, ka tāds tādu atrod. Tāpēc Anitai noteikti atrastos daudz kopīga aprunājama un nopeļama ar Ilonu, kura arī sevi uzskata par speciālisti visās jomās. No tām, kura kurpniekam māca, kā šūt apavus, komponistam, kā rakstīt simfonijas, bet pilotam - kā vadīt lidmašīnu. Pēc tam, kad nokritizējusi viņu darbu.
Ilonas specializācija bija pasākumi. Ledus skulptūras nesaprotamas un lieka laika tērēšana. Dziesmu svētki - dumju ļautiņu saiets, kur, brīvdienas izprasījušiem, bļaustīties un lēkāt. Kad Rīgā notika pilsētas kostīmu svētki «Šerloka Holmsa dzimšanas diena», pamanījusi feisbukā fotoattēlus no pasākuma, Ilona iekomentēja: «Pasākums bez stila, bez gaumes un bez jēgas vispār.» Kad cits bilžu aplūkotājs ierakstīja, ka stils atbilstošs attēlotajam laikmetam un vispār pasākums koši iekrāso ikdienu, Ilonai bija ko iebilst: «Bet «svētki» par ko? Tāds personāžs ir literāra fantāzija un kāds sakars vispār ar Rīgu?»
Tālākos iebildumus Ilona pat nelasīja, jo jutās savu padarījusi. Tas nekas, ka cieņa pret literatūru un citu interesēm viņai bija un palika tumša bilde. Toties bija savs viedoklis par to, kurai no dāmām kleita izskatās veca, bet kurai cepure nepiestāv, ko arī pateica. Lai nākamajā reizē padomā, vai vēl piedalīties pasākumā, kas Ilonai šķiet lieks. Nav šaubu, ka Ziemassvētku dāvanas Ilona gaida cītīgi. Protams, lai pēc tam tās nokritizētu.
Tie, kam dzīvē nācies saskarties ar «labvēļiem», zina, kādu indes kausu spējīgi pasniegt šie cilvēki. Viņi dod padomus pa labi un pa kreisi, mācot citus dzīvot. Parasti, kad izjauktas kādas attiecības vai ģimene, tikai noplāta rokas (kuras pēc tam mājās apmierināti paberzē un aplaudē sev) - «Es taču gribēju tikai labu!», un jūtas nenovērtēti un nesaprasti.
Nav noslēpums, ka ikvienai gribas būt mīlētai un apbrīnotai, taču dažreiz «labvēļu» dēļ nākas piedzīvot pretējo. Gitai diena noteikti nekļuva saulaināka un siltāka, kad viņa internetā saņēma šāda satura vēstuli: «Sveika! Jauku jums šo dienu! Gribu tikai jūs brīdināt... ja gadījumā jūsu redzes lokā parādās tāds Ivars S... Tad ziniet, esot babņiks un kauslis - sitis savu pirmo sievu un dara to ar otro. Tagad vēl vecuma krīze, kad iedomājas, ka jāmeklē kāda jaunāka, kas paceltu viņa potenci. Viņa mērķis ir no 50-56 gadiem. Es esmu viena un, ja uzzinu par kādu nesmukas lietas, tad nododu tās tālāk. Visu jums to labāko!»
Lai gan Gita nebija pazīstama ar Ivaru un pat nedomāja, ka kādreiz viņu satiks, diena pēkšņi kļuva pelēka, un viņa nodrebinājās kā aukstu vēju sajutusi. Bija sajūta, ka kāds savu samazgu spaini uzgāzis tieši viņai. Kad viņa sarūgtināta painteresējās, vai «labvēle» tā brīdina visas portālu apmeklējošās sievietes, viņa saņēma «atvainošanos», ka informētāja negribējusi aizvainot... ka nedomājusi neko sliktu... ka vispār jau viņa (Gita) izskatās vēl ļoti labi, ka noteikti nav tāda muļķe, lai iekristu neliešu nagos, ka vispār jau jāuzmanās jaunākām.
Gita izslēdza datoru, paskatījās spogulī, un tad viņu kā saules stars atkausēja gaiša doma «Ak, par ko gan satraukties! Svešiniece tikai meklē iespēju, kā atriebties citām sievietēm par savu vientulību. Par to, ka viņa ir viena, arī nebūtu jābrīnās. »
Gita pat nenojauta, ka vislielāko prieku «labvēlei» sagādāja to dāmu atbildes, kuras protestēja vai kautrīgi norādīja, ka viņām līdz 50 gadiem vēl patālu. Tad viņa rakstīja: «Tad esmu smagi vīlusies... nē, jūs izskatāties ļoti labi, tikai gadi nav norādīti, un tad es riskēju... Bet redz, kā tas dators var likt vilties! Taisni ārprāts... Vēlu veiksmīti un visu to labāko! Vēlreiz atvainojos...»
Par laimi, ar šiem «dubļu mētātājiem» var tikt galā. Ieteikums - vispār nav vērts ar viņiem skaidroties, iebilst un pievērst uzmanību. Labāk atcerēties, ka «suņi rej, bet karavāna iet tālāk». Doties tālāk, atstājot pagātnei sarūgtinājumus, ko sagādājuši «labvēļi» un «visziņi», var nebūt nemaz tik viegli.
Tikai nevajag iedomāties, ka sievietes ir lielākās speciālistes šajā nepievilcīgajā jomā. Par virtuozitāti un izdomas līmeni, uz ko dažreiz spējīgi vīrieši, lai sociālos tīklos nomelnotu savus nelabvēļus, var tikai pabrīnīties, taču tas jau cits stāsts.