Dzīvesbiedri uz viena mākslas viļņa
Latvijā ir ļoti daudz mazu, skaistu un sakoptu vietu. Bet Gulbenes novada Tirzas pagastam, kura nosaukums cēlies no tāda paša nosaukuma upes, jaunu skanējumu piešķīrusi tirzmaliete jau astotajā paaudzē, gleznotāja Inese Manguse un viņas dzīvesbiedrs, dzimis maskavietis, tēlnieks Mihails Plohockis. Nesen vecās pienotavas telpās bija aplūkojama kopīga darbu izstāde ar nosaukumu «Poēma par pienu», kurai paredzams turpinājums. Interesanta un stāsta vērta ir arī abu satikšanās un tagad kopā darbošanās mākslas laukā.
Katra diena kā jauks piedzīvojums
«Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Es dzīvoju Rīgā, kur pabeidzu augstskolu, tad nedaudz pastrādāju. Taču biju lielos sevis meklējumos. Man bija vien 22 gadi un draugs, mūziķis, kuram piedāvāja stažēties Maskavā, konservatorijā. Es kompānijas pēc viņam aizbraucu līdzi. Un pamēģināju iestāties Surikova vārdā nosauktajā Maskavas Valsts akadēmiskajā mākslas institūtā. Mani tur uzņēma, dabūju stipendiju uz septiņiem gadiem. Tā arī es tur paliku un mācījos. Ļoti labi ar manu raksturu sakrita mācīšanās un izglītošanās sistēma. Pati māksla mani ļoti iedvesmoja. Man tur katra diena bija kā jauks piedzīvojums. Es gribu šo augstskolu salīdzināt ar klosteri, kurā mēs visi vienkārši dzīvojām no rīta līdz vakaram. Turpat atradās arī kopmītnes. Ļoti daudz gleznojām, un tas šobrīd nav nemaz tik izplatīts, ka studenti ļoti daudz zīmē un glezno.
No pulksten 9 līdz 12 bija zīmēšana, no pulksten 13 līdz 16 gleznošana, bet no pulksten 17 līdz 20 lekcijas. Pēc tam devāmies uz kopmītnēm, bet no rīta atkal cēlāmies un devāmies uz augstskolu,» par mācību īpašo režīmu pastāsta māksliniece, piebilstot, ka sevišķi prātā palicis šis klostera tipa paklausības režīms, kurā tu esi ļoti piesaistīts, pa dienu nemaz neizejot laukā vai ciemos pie draugiem.
«Protams, nebija gluži tā, ka pilnīgi neizgājām laukā, bet es nenoguru no šā dzīvesveida, man tas pat ļoti patika. Tas bija mierīgs un meditējošs laiks manā dzīvē, trauksmainās domas noliekot uz plauktiņa. Tas nevar nogurdināt, jo mana ikdiena mākslinieces dzīvē ir apmēram tāda pati. Zīmējumi un gleznas toreiz tapa par dažādām tēmām, ļoti daudz gleznojām cilvēkus, portretus. Protams, bija radošie uzdevumi un projekti, tēmas par sociāli aktuāliem notikumiem pasaulē, bēgļu krīzi, pilsētvidi, divdimensiju telpu, veselīga psihoekoloģiska stāvokļa meklējums, daudz kas bija veltīts manai ģimenei, kura tieši tolaik Tirzā sāka saimniekot, turēja gotiņas. Manas gleznas ļoti daudz bija veltītas dzimtajai vietai, es ļoti ilgojos pēc mājām,» atceras Inese.
Dzīvesbiedri uz viena mākslas viļņa
Inese stāsta, kā iepazinusies ar nākamo vīru Mihailu. Pirmā satikšanās bijusi Maskavas mākslas galerijā «Triumf», kur viņa bija ieradusies uz Latvijas mākslinieka Miķeļa Fišera izstādes atklāšanu. Citā telpā tobrīd atklāja Mihaila drauga, gleznotāja Nikolaja Oņišenko darbu izstādi. «Miša bija atnācis uz Nikolaja izstādes atklāšanu, es savukārt - uz Miķeļa. Tur satikāmies, pēc tam aizbraucām šo skaisto notikumu atzīmēt uz kultūrvietu «Pereļotnij kabak», kas pieder Maksimam Bokseram. Viņš ir viens no krievu kultūras emigrantiem, kurš tagad Rīgā, Lāčplēša ielā, arī atvēris savu galeriju ar tādu pašu nosaukumu.
Pēc tam mēs ar Mihailu kopā gājām uz dažādām mākslas izstādēm, mūs īpaši saistīja kopīgas mākslas intereses, mēs abi bijām uz viena viļņa. Kāzas notika Maskavā, vienkārši sarakstījāmies, bet bija ilgs un brīnišķīgs kāzu ceļojums uz Taizemi. Atlikām visus darbus un pusotru mēnesi dzīvojām Taizemē, ceļojot ar mugursomām plecos un priecājoties par dabas brīnumiem. Līdzi bija albumi, tapa zīmējumi ar krītiņiem, flomāsteriem - mūsu dzīvie iespaidi. Tās tagad ir skaistas atmiņas,» priecājas Inese un stāsta, ka jaunā ģimene Latvijā, Tirzas pagastā, dzīvo kopš pandēmijas laika. Aiziešana no Maskavas notika arī tā iemesla dēļ, ka ģimene ieņem savu pilsonisko nostāju.
Meitiņa piedzimst Latvijā
Inese gaidījusi pirmdzimto meitiņu Maiju, un abi dzīvesbiedri vēlējušies, lai atvase nāk pasaulē tieši sievas dzimtenē. Tāpēc jau laikus atbraukuši. Kad Maija piedzima, sākuši remontēt Ineses vecvecāku māju Tirzā. Mazajai Maijai tagad ir divi gadi un seši mēneši. Inese pasmaida, ka meitiņa ir maza, par mākslinieces spējām vēl pāragri spriest. Nevarot arī vēl laist darbnīcā, jo uzreiz ķerot rociņās zīmuļus, flomāsterus, apzīmē sevi un pēc kārtas visu citu.
Kā Mihails jūtas Latvijā un kā sokas ar latviešu valodas apguvi? «Man Latvija bija liels atklājums tieši kultūras ziņā. Esmu iemīlējies, mana sieva ir latviete. Tirza arī man šķiet ļoti interesanta vieta, te ir vienkārši lieliski. Ar katru dienu dzīvot šeit man kļūst aizvien aizraujošāk. Vienā ziņā man latviešu valoda ir tuva, bet otrā - tāla. Man jau ir kaut kāds vārdu krājums, saprotu teiktā kontekstu, bet aktīva valodas mācīšanās šobrīd gan nenotiek. Meita man māca latviešu valodu, bet sieva ne tik daudz. Problēma ir tā, ka cilvēki, sazinoties ar mani, runā krievu valodā, un tāpēc man grūtāk ielauzīties latviešu mēlē. Bet noteikti sākšu reiz latviski runāt. Literāro valodu diezin vai apgūšu, bet sarunvalodu noteikti. Gribu saprast, ko cilvēki man visapkārt runā. Angļu sarunvalodu arī protu, bet arī šī valoda jāapgūst labāk.»
Gleznojumi senā tehnikā ar olu temperu
Kad tirzmaliete Inese mākslas izglītību apguva augstskolā, tad monumentālajā un ikonu glezniecībā izmantoja tādu tehnikas veidu kā olu tempera. Šajā tehnikā gleznotas visas senās ikonas, un Inese šo tehniku sāka izmantot arī laikmetīgā žanrā. «Krāsām ir dažādas saistvielas, un manējām tas ir olas dzeltenums. Ir, piemēram, arī kazeīna tempera, kam saistviela ir kazeīns, piena kazeīns. Veikalā nopērkamajām temperas krāsām saistviela ir ķīmiska līme.
Olu tempera ir ļoti sena tehnika, par to vecāka ir tikai tāda, kam saistviela ir bišu vasks - piemēram, ēģiptiešu portreti, gleznoti ar šo tehniku. Saglabājušies darbi pat no laikiem pirms mūsu ēras, kur krāsas saistviela ir bišu vasks. Šie darbi vēl joprojām ir apskatāmi pasaules muzejos. Olu temperu es gatavoju pati - olas dzeltenums tiek saberzts kopā ar sausajiem minerālu pigmentiem, nedaudz tiek pievienots alus vai baltvīns kā konservants. Šajā tehnikā gleznoju jau mācību laikā, arī ikonas. Arī mans pasniedzējs bija ikonu gleznotājs, un viņš mūs arī iepazīstināja ar šo tehniku. Olu temperas izejmateriāls saglabājas apmēram divas nedēļas. Olu dzeltenums ir ļoti stipra līme, jo arī senos laikos to izmantoja, lai lipinātu kopā ķieģeļus, un tas ar laiku kristalizējas, kļūstot par ļoti izturīgu slāni.
Ar olu temperu glezno visi ikonu rakstītāji, arī mūsdienās ar šo krāsu top gleznojumi. Tā tapa arī mana gleznu sērija «Tirza», kuru es prezentēju kopā ar dzīvesbiedra Mihaila bronzas skulptūrām Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā.
Manas gleznas darinātas ar olu temperu, savukārt Mihaila skulptūras ir no bronzas, kas ir arhaisks materiāls, bet ļoti darbietilpīgs, ilgs un ļoti dārgs process. Reti kurš mākslinieks šodien tā vairs strādā. Tas tiešām ir liels notikums, kad skulptors savus darbus atlej bronzā.
Izstādi Gulbenes muzejā aplūkoja Tirzas kultūras nama vadītāja un ļoti daudzi mani novadnieki, sakot, ka būtu jauki šo izstādi lūkot arī Tirzā, kur augustā notiek tāds fenomenāls pasākums kā Vispasaules tirzmaliešu saiets, uz kuru sabrauc kupls skaits ļaužu,» savas dzimtās vietas īpašo pasākumu uzteic Inese, piebilstot, ka pati par šo iespēju priecājusies un sākusi uzreiz domāt, kur varētu darbus izstādīt.
Uzmanība piesaistījusi vecā Tirzas pienotava, kas ir sena ēka un kurā pēdējos 25 gadus nekas nav noticis. «Bet telpa arī nebija ne ar ko aizpildīta, plaša, lieli logi, skaista ēka, un sapratu, ka gleznas un skulptūras tur labi iederētos. Izrādījās, ka pienotavai ir īpašnieks, Kārlis Dzenis, atvērts cilvēks, viņš mums daudz palīdzēja izstādes tapšanas darbos. Atjaunoja seno strūklaku, vecos akmeņus nomazgājot un notīrot. Sapratām, ka ar tiem darbiem, kuri bija skatāmi muzejā, nevaram aizpildīt visas pienotavas telpas. Tāpēc mums radās vēl jauni mākslas darbi, visi veltīti šai vietai - Tirzai. Tīri specifiski esam papildinājuši pienotavas telpas ar šiem skaistajiem mākslas objektiem, kuri veido izstādes saturu, un tas jau ir lielāks piedzīvojums,» atzīst Inese.
Lēnās ainavas
Radās iespēja rīkot izstādi ar moto «Poēma par pienu», mākslas darbu parādi, kā speciālu projektu vēsturiskā un īpašā vietā - Tirzas vecajā pienotavā. Laiks te apstājies jau 90. gados. Šā projekta īpašais viesis ir pienotavas ēkas vienaudzis, dzejnieks, publicists Imants Ziedonis, viņa «Poēma par pienu», kas kalpo kā izstādes ceļvedis, jo pienotavas telpas mijiedarbojas ar gleznām, skulptūrām, un specifiskām instalācijām. Kad attīstījās izstādes ideja, jūlijā pienotavā rezidēja jauno mākslinieku grupa, kuri radīja lielizmēra gleznojumu instalāciju, arī izmantojot Ziedoņa poēmu.
Projektā iesaistījās arī Tirzas novadpētniecības krātuve, palīdzot atrast informāciju arhīvos un dažādus ar pienotavu saistītus aspektus. Tika organizēts bijušo pienotavas darbinieku, piena vedēju un citu iesaistīto saiets, arī ierakstītas intervijas un apkopota informācija. Visas jauniegūtās ziņas ir nodotas Tirzas 20. gadsimta liecību muzejam. Tirzmaliešiem ir iecere šo projektu parādīt arī citās vietās.
Inese vada arī ekskursijas pa Tirzu, un šajā nedēļā tās notiek individuālā režīmā. «Man par pārsteigumu, ir liela interese. Brauc cilvēki no Gulbenes, Alūksnes, Druvienas, Apes, Rīgas un vēl citām vietām. Tirzā Piensaimnieku biedrība sāka darboties 1922. gadā, bet nepiemērotās un mazās telpās. 1939. gadā uzcēla šo ēku, un tās atklāšanā notika balle, kurā piedalījās prezidents Kārlis Ulmanis un citi toreizējās valdības locekļi. Šeit ražoja sviestu, kazeīnu kā izejmateriālu un vēl daudz ko citu. Ar laiku ražošanas apjomi samazinājās un pavisam izbeidzās,» vēstures faktus min stāstītāja.
Mihails atklāj, ka savos darbos turpinās ciklu par pasaules okeānu, savā veidā savienojot tos cilvēkus, kas šeit dzīvoja pirms simt gadiem, ar šodienas ļaudīm. Protams, projekta mērķis ir pievērst uzmanību šai mazo vietu problēmai, dot tai balsi, izjust to.
«Es tagad gleznoju katru dienu tajā pašā tehnikā un uz koka dēļiem. Taču tikpat bieži izmantoju akrilu un eļļu. Gleznas top nākamajam projektam, vai arī galvā rodas jauna ideja un pēc tam tā top par projektu. «Poēma par pienu» ir mūsu speciāla izpausme, kad tikām iekšā šajā senajā ēkā, kur varam darīt, ko vēlamies. Ir ļoti dažādas gleznu tēmas, bet visvairāk mani uztrauc šādu mazu vietu - kā Tirza - nākotne. Manas gleznas ir daudzslāņainas ar dažādiem maziem elementiem, kuri gan man, gan skatītājiem palīdz ieiet meditatīvā miera stāvoklī. Miša manus gleznojumus sauc par lēnajām ainavām,» par savu daiļradi teic māksliniece.