Daugavpils aizsargdambis – Eiropas kultūras mantojums

Daugavpils ainava ar «dambja ceļu» (Pēterburgas–Kauņas lielceļa posmu), kas vijās cauri pilsētai; pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. © ZUDUSILATVIJA.LV

Esplanādes purvājs jeb mitrājs Daugavpils Esplanādē pašreizējā veidolā sāka veidoties gandrīz pirms diviem gadsimtiem, kad, lai no plūdiem pasargātu pēdējo pasaulē būvēto bastionu tipa cietoksni, uzbūvēja Daugavas aizsargdambi. To Daugavpilī Daugavas labajā krastā pēc militārā inženiera, kapteiņa, vēlākā cariskās Krievijas transporta ministra Pāvela Meļņikova projekta uzbūvēja no 1830. līdz 1841. gadam.

Tūrisma ceļvežos rakstīts: «Aizsargdambis ir unikāla inženiertehniskā būve, kas stiepjas sešu kilometru garumā gar Daugavu un pasargā pilsētu no plūdiem; tā vienlaikus ir arī ceļš. Vietām dambis sasniedz deviņu metru augstumu virs Daugavas ūdens līmeņa. Stiepjas gar Daugavas ielu paralēli Daugavai.»

Baidoties no Napoleona, Daugavpili sargā no plūdiem

Savulaik tā bija militāri stratēģiska būve, un tās būvniecības laikā īpaši nedomāja par to, ka jutīsies civiliedzīvotāji. Sevišķi cieta tam iepretim Daugavas kreisajā krastā esošā Grīvas pilsēta (tagad tā iekļauta Daugavpils sastāvā), kuru plūdu laikā no upes neaizsargāja aizsargdambis. To Grīvas aizsardzībai uzcēla tikai pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē.

Savukārt vēsturiskais dambis tikko ieguvis arī savu «pagarinājumu» - 2020. gada jūnijā tika noslēgts līgums ar uzņēmumu «Valkas meliorācija» par aizsargdambja būvniecību apmēram triju kilometru garumā tālāk gar upes krastu, jo pilsēta šo pāris gadsimtu laikā ievērojami izpletusies. Bet šoreiz ieskats vēsturiskajā aizsargdambī, kas īpašu ievērību izpelnījās pirms septiņiem gadiem, kad tā celtniecības pabeigšanas 175. gadadienā tam īpašu uzmanību pievērsa visas Eiropas mērogā - Eiropas kultūras mantojuma dienās.

Toreiz Daugavpils galvenā mākslinieka vietniece Līga Čible vietējam laikrakstam «Latgales Laiks» pastāstīja, ka Daugavpils ir pilsēta, kur izjūt Daugavas elpu, tāpēc top vairāki projekti, lai atdzīvinātu saikni ar upi: «Pašvaldība iecerējusi izveidot pastaigu promenādi, īpaši neiejaucoties dabā un saglabājot dabisko upes ainavu. Aizsargdambis gan norobežo, gan aizsargā pilsētu, ļaujot tai attīstīties, jo kādreiz šeit bija pārpurvotas teritorijas, bet pilsētas centrs atradās citā vietā. Dambi sāka būvēt, jo nebija iespējams plūdu dēļ turpināt cietokšņa būvdarbus. Tāpēc toreiz cara valdība meklēja risinājumus. Bija dažādi projekti, tostarp mainīt upes gultni. Taču tika izraudzīts Pāvela Meļņikova projekts, kas piedāvāja izbūvēt aizsargdambi.»

Interesanti, ka tas neiet tikai gar Daugavas krastu, bet turpinās ar krietni tālāk no krasta - līdz pat slavenajam Baznīcu kalnam.

Kādreiz vietā, kur Šūņupe ietecēja Daugavā, atradās čuguna stabs ar uzrakstu: «Ar Imperatora Nikolaja I pavēli pilsēta tika pasargāta no plūdiem 1841. gadā.» Ilgu laiku šo aizsargdambi arī sauca par Nikolaja dambi, tā norādot, ka tas tika uzcelts pēc Nikolaja I pavēles. Tomēr aizsargdambis jau tika būvēts nevis tādēļ, lai daugavpiliešus pasargātu no plūdiem, bet gan tādēļ, lai pasargātu Krievijas impērijas rietumu robežas, gatavojoties karam ar Napoleonu. Šim mērķim 1810. gadā sāka būvēt Daugavpils cietoksni, kura pasargāšanai no plūdiem arī tika uzbūvēts lielais dambis.

Puskilograms miltu, lai nobrauktu pa dambi

Par to var rast neskaitāmas publikācijas. Viena no tām - žurnāla «Zinātne un Tehnika» 1989. gada februāra numurā - vēsta:

«1841. gadā saskaņā ar Krievijas cara Nikolaja I valdības lēmumu pabeidza būvēt 6,4 km garo un 5,5 m augsto Daugavpils pilsētas aizsargdambi, kurš tika uzcelts reizē ar šķembu šoseju Pēterburga-Dinaburga (tā cara laikā sauca Daugavpili - red.) -Kauņa. Daugavpilī dambja braucamās daļas platums bija 6,4 metri, akmens šķembu segas biezums 16,5 cm. Diližansiem un pasta ekipāžām bija jāmaksā ceļa nodeva trīsarpus kapeikas par katrām desmit verstīm (viena versts - 1066,8 metri). Senais ceļa dambis vēl mūsdienās kalpo kā aizsargdambis un iela. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados iedambēja arī Daugavpils pilsētas upes kreiso krastu.»

Tas nozīmē - ja diližanss 1845. gadā gribēja nobraukt ceļu visa aizsargdambja garumā, tad tā kučierim valsts kasei nācās atskaitīt divas kapeikas, par kurām toreiz varēja nopirkt puskilogramu rudzu miltu. Katrā ziņā tas nebija lēts prieks - šodienas Latvijā puskilograms rudzu miltu maksā ap 50 centiem; tiesa gan, tas ir mazāk nekā pašlaik vienreizēja braukšanas biļete Daugavpils tramvajā, kas maksā 70 centus.

Daugavpils aizsargdambja autors - dzelzceļa guru

Latgales Centrālās bibliotēkas publikācijā par Daugavpils cietoksni var uzzināt, ka uz Daugavpils aizsargdambja tika izveidota šoseja, kura ietilpa Pēterburgas-Kauņas lielceļā. Vēlāk šosejas malās iestādīja kokus un uzbēruma malās uzstādīja koka nožogojumus. Dambis kļuva par pilsētas ievērojamāko vietu. Gar dambi uzsāka celt dzīvojamās mājas - tā izveidojās Šosejas iela (tagadējā 18. novembra iela):

«Par galveno dambja plusu līdz pat šai dienai var uzskatīt tā spēju pasargāt pilsētu no postošajiem plūdiem. Kapteiņa Pāvela Meļņikova 19. gadsimtā veiktie aprēķini bija tik precīzi, ka pusotra gadsimta (tagad jau ievērojami ilgāku laiku - 180 gadu) laikā dambis vienmēr spēja godam veikt savu aizsargfunkciju. Pats smagākais pārbaudījums dambim bija jāiztur 1922. gada 10. aprīlī, kad Daugavpils vēsturē pašu lielāko plūdu laikā Daugavas līmenis bija cēlies par 10 metriem un 62 centimetriem.»

Lai arī Sanktpēterburgas guberņā aristokrātiskā muižnieku ģimenē dzimušais Pāvels Meļņikovs (1804-1880) bija cieši saistīts ar cariskās galvaspilsētas galmu un politiku, ievērojamu viņa darba mūžu aizņēma Daugavas, Daugavpils (toreiz Dinaburgas) un Kokneses problēmas.

1825. gadā Pāvils Meļņikovs pabeidza Sanktpēterburgas Ceļu inženieru korpusa institūtu, un 1828. gadā viņu nosūtīja komandējumā, lai izpētītu iespēju kuģošanas uzlabojumiem Daugavas krācēs pie Kokneses. 1830. gadā Meļņikovs tika iecelts par darbu vadītāju «Kokneses krāču kuģniecības uzlabošanas darbiem un pētījumiem Daugavas un Lovates upju savienošanai» (Lovates upe ir Ilmeņa ezera pieteka Baltkrievijā; no 1950. līdz 1996. gadam šīs upes vārdā sauca Armitsteda ielu Rīgā). Tā kā salīdzinoši nesen uzceltais Daugavpils cietoksnis cieta no plūdiem, Pāvels Meļņikovs ierosināja atdalīt cietoksni un pilsētu ar dambju palīdzību.

Bet visvairāk Pāvela Meļņikova vārds saistās ar dzelzceļa transporta attīstību Krievijā, viņš tiek uzskatīts par dzelzceļa tīkla pamatlicēju Krievijas impērijā. No 1837. līdz 1838. gadam viņš kopā ar  Lūznavas un Riebiņu muižu īpašnieku, lietuviešu izcelsmes tiltu būves speciālistu un Pēterburgas universitātes profesoru Staņislavu Kerbedzi (1810-1899) devās komandējumā uz Franciju, Angliju, Beļģiju un Vāciju, kur iepazinās ar dzelzceļu būvniecību. Gadu pēc Daugavpils aizsargdambja uzbūvēšanas, 1842. gadā, Pāvels Meļņikovs tika iecelts par Sanktpēterburgas-Maskavas dzelzceļa līnijas ziemeļu daļas darbu vadītāju. 1862. gadā viņu paaugstināja par impērijas Transporta ceļu galvenās pārvaldes vadītāju, bet 1865. gadā Pāvels Meļņikovs kļuva par tikko dibinātās Krievijas Transporta ministrijas ministru.

1832. gadā Pāvela Meļņikova Daugavpils dambja projekts tika publicēts kā zinātnisks darbs, bet inženieris ievērību guva kā cita darba autors - viņš 1835. gadā krievu valodā publicēja pirmo nopietno darbu par dzelzceļu, kas tā arī saucās - «Par dzelzceļu».

Kā īstam dzelzceļniekam pieklājas, Daugavpils pretplūdu dambja autors apglabāts Sanktpēterburgas guberņas pilsētas Ļubanas dzelzceļnieku baznīcā.

Pirms gadiem trijiem Daugavpils dome pat prātoja, ka aizsargdambja teritorijā varētu tikt uzstādīts piemineklis Pāvelam Meļņikovam (ar šādu iniciatīvu klajā nāca Krievijas Federācijas ģenerālkonsuls Daugavpilī). Tomēr izskatās, ka vismaz pagaidām pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā nekas tāds nevarētu parādīties.

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.

Svarīgākais