Salīdzinot ar citām tā laika civilizācijām, Senajā Ēģiptē sieviešu tiesību un iespēju līmenis bija daudz augstāks, kamēr citās kultūrās sievietes dzīve bieži aprobežojās ar ģimenes pavarda turētājas un mātes lomām, vēsta kanāls «National Geographic».
Lai gan var šķist, ka feminisms ir mūsdienu izgudrojums, Senajā Ēģiptē sievietes baudīja tam laikam lielu juridisku un finansiālu neatkarību. Viņas varēja pirkt un pārdot īpašumu, darboties tiesu žūrijā, sagatavot testamentus un pat slēgt juridiskus līgumus. Ēģiptes sievietes parasti nestrādāja ārpus mājas, bet tās, kuras strādāja, darot tādu pašu darbu kā vīrieši, saņēma ar stiprā dzimuma pārstāvjiem vienlīdzīgu atalgojumu.
Sievietēm, kuras nāca no augstākajām sociālajām klasēm, bija vēl vairāk iespēju, dažas no viņām kļuva par Ēģiptes valdniecēm. Lai gan plašāk pazīstamas ir divas Senās Ēģiptes valdnieces - Nefertiti un Kleopatra -, pie varas ir bijušas arī citas izcilas sievietes - Hatšepsuta un Nefertari. Visām četrām bija kopīga iezīme - viņas bija stipras un varaskāras, un katrai bija savs veids, kā panākt sev vēlamo.
Senajā Ēģiptē sievietēm bija tiesības brīvi izvēlēties savu partneri un precēties, noslēgt detalizētus pirmslaulību līgumus, lai aizsargātu sevi un bērnus, kā arī šķirties pat bez jebkāda nopietna iemesla. Jāpiebilst, ka Senajā Ēģiptē jēdziens «laulība» ļoti atšķīrās no mūsdienu priekšstatiem par to. Laulība Ēģiptē nebija saistīta ar reliģiju, un, lai to noslēgtu, nevajadzēja veikt nekādu īpašu ceremoniju, kurā būtu iesaistīts priesteris. Tā bija vienkārši sociāla paraža, pat līgums, kam bija nepieciešama abpusēja partneru vienošanās.
Ir zināms, ka ēģiptiešu pāri pirms precībām slēdza pirmslaulību līgumus. Tajos bija uzskaitīti visi īpašumi un bagātība, ko sieviete bija ienesusi laulībā, un tika garantēts, ka šķiršanās gadījumā viņai ir tiesības uz saviem īpašumiem, kā arī uz trešdaļu no vīra īpašumiem.
Sievietes arī varēja saņemt mantojumu un novēlēt savus īpašumus jebkuram, ne tikai vīriešu kārtas radiniekiem.
Atšķirībā no Senās Ēģiptes Senajā Grieķijā sieviešu sociālais statuss bija līdzīgs tam, kāds tas tagad ir konservatīvākajās musulmaņu valstīs, jo grieķu sievietēm parasti nebija atļauts nedz pastāvīgi pelnīt iztiku, nedz pārvaldīt īpašumu vai nodarboties uzņēmējdarbību. Izņēmums bija senās Spartas iedzīvotājas, kuram varēja piederēt īpašums, viņām bija iespēja iegūt izglītību, un, atšķirībā no savām tautietēm Atēnās, viņas varēja brīvi vingrot ārpus telpām un ģērbties brīvi.
Tomēr, salīdzinot ar Senās Ēģiptes daiļā dzimuma pārstāvēm, spartietes nebija tik brīvas. Senās Ēģiptes sievietēm jau pirms daudziem gadu tūkstošiem, pirms mūsu ēras, bija līdzvērtīgas tiesības ar vīriešiem, ko savukārt «attīstītās civilizācijas un demokrātijas» panāca vien 20. gadsimtā.
Grieķu sievietes nevarēja strādāt medicīnā, tikmēr Senajā Ēģiptē sievietes ārstes tika augstu vērtētas. Kapeņu arheoloģiskajos izrakumos Gīzā tika atrasts piemineklis Pešetai. Viņa dzīvojusi 2500. gadā pirms mūsu ēras, laikā, kad būvētas piramīdas, un viņu aprakstīja dažādi tituli, tostarp arī «Ārstu uzraudze». Zinātnieki lēš, ka viņa, iespējams, ir pasaulē agrākā zināmā sieviešu ārste. Tiesa, atsevišķos avotos kā pirmā ārste minēta arī Merita-Ptā (tulkojumā viņas vārds nozīmē «Dieva Ptā mīļotā»), kas it kā dzīvojusi 2700. gadā pirms mūsu ēras.
Sievietes Senajā Ēģiptē varēja būt arī uzņēmējas, piemēram, pārvaldīt lauku saimniecību vai pārdot preces Nīlas krastā. Sievietes no turīgām ģimenēm, kas varēja atļauties nolīgt auklītes bērnu pieskatīšanai, bieži nodarbojās ar aromātu vai smaržu radīšanu, kā arī strādāja tiesās un tempļos, piemēram, bija akrobātes, dejotājas, dziedātājas un mūziķes, kas tolaik tika uzskatīta par augstākās šķiras sieviešu cienījamu nodarbi.
Tomēr Senās Ēģiptes sievietes varēja saskarties ar tā saucamajiem stikla griestiem. Proti, lai gan viņas varēja strādāt jebkurā profesijā, labākos amatus tomēr ieņēma vīrieši. Piemēram, tikai niecīga daļa rakstu mācītāju un priesteru, kas bija divas no viscienījamākajām profesijām Senajā Ēģiptē, bija sievietes.
Arī par faraonu, kurš tika uzskatīts par teju dievišķu radību, sievietes lielākoties nevarēja kļūt, taču bija arī vairāki izcili izņēmumi un sievietes valdnieces - Hatšepsuta, Nefertiti, Nefertari un Kleopatra.
Hatšepsuta bija pirmā sieviete - faraons, jo citas viņas priekšgājējas, kuras bija nokļuvušas valdnieka tronī, bija valdījušas tikai kā reģentes savu nepilngadīgo dēlu vietā. Vēsturnieki lēš, ka Hatšepsuta, iespējams, bija izcilākā sieviete - valdniece Senās Ēģiptes vēsturē, jo viņas vadībā Ēģipte piedzīvoja uzplaukumu - viņa atbalstīja tirdzniecību un ekspedīcijas uz tālākiem Zemes nostūriem, kas ļāva Senajai Ēģiptei iegūt vērtīgus resursus un dārgumus. Kamēr viņa bija tronī, valsts neiesaistījās karos un iedzīvotāji varēja baudīt mieru.
Hatšepsuta bija pazīstama arī kā dāsna mākslas mecenāte. Viņa bija dzimusi apmēram 1508. gadā pirms mūsu ēras un bija faraona Tutmosa I meita. Hatšepsuta kļuva par līdzvaldnieci Tutmosa III valdīšanas laikā, bet pēc sešiem gadiem viņa nāca pie varas, kad pēc tronī pavadītajiem 14 gadiem Tutmoss III nomira no smagas slimības. Lai nostiprinātu varu, viņa lika celt sava tēva Tutmosa I pieminekļus un sauca sevi par tēva pirmdzimto meitu.
Jāpiebilst, ka daudzos pieminekļos, kas veltīti viņai, Hatšepsuta pavēlēja sevi attēlot kā vīrieti ar bārdu. Tāpat kā citi Ēģiptes valdnieki, arī viņa pavēlēja uzcelt sev par godu daudz jaunu celtņu un tempļu. Templī Tēbu tuvumā, netālu no Nīlas, ir saglabājušies uzraksti, kas liecina par viņas ambīcijām: «Es spīdēšu mūžībā jūsu priekšā pēc mana tēva gribas. Es paveikšu to, ko mani priekšteči nevarēja. Es likšu, lai cilvēki nākotnē sacītu: cik viņa bija varena!»
Lai gan Nefertari nebija vienīga Ramzesa II sieva, jau pirmajā viņa valdīšanas gadā viņa kļuva par galveno faraona sievu. Par viņas izcelsmi vēsturniekiem gandrīz nekas nav zināms, vien tas, ka viņa, visticamāk, nebija kāda faraona meita, bet droši vien piederēja pie dižciltīgas ģimenes. Savu vārdu viņa varēja saņemt par godu 18. dinastijas valdniecei Jahmosai-Nefertari. Visi viņas 10 bērni miruši pirms sava tēva Ramzesa un tronī nav kāpuši. Par Nefertari lielo ietekmi liecina tas, ka Ramzesa II valdīšanas laikā būvētājos tempļos viņa attēlota tādā pašā augumā kā viņas vīrs.
1904. gadā arheologs Ernesto Skjaparelli atklāja Nefertari atdusas vietu. Tā jau iepriekš bijusi izlaupīta, tomēr tur vēl atradās viņas rotas, tostarp zelta aproces, daļa kaklarotas vai auskaru, kā arī šabti figūriņas, kuras attēloja dažādu profesiju pārstāvjus un kurām pēc seno ēģiptiešu pārliecības būtu jākalpo mirušajam pēcnāves dzīvē. Minētie artefakti tagad atrodas Bostonas mākslas muzeja ekspozīcijā. Daļa no atrastajām šabti figūriņām ir apskatāmas arī Ēģiptes muzejā Kairā.
Ap 1370. gadu pirms mūsu ēras dzimusī Nefertiti jeb Nefertari bija faraona Ehnatona sieva. Viņas pilnais vārds bija Neferneferuaten-Nefertiti, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē «Skaistā sieviete ir atnākusi».
Nefertiti bija viena no ietekmīgākajām antīkās pasaules valdniecēm, kas joprojām ir noslēpums mūsdienu pētniekiem. Nefertiti tronī bija 12 gadus. Ir zināms, ka valdīšana laikā viņa uzdrošinājās darīt to, kas iepriekš bija atļauts vien faraoniem vīriešiem, piemēram, viņa piedalījās ikdienas lūgšanās, pasniedza ziedojumus dievam Atonam un vadīja kaujas ratus.
69. gadā pirms mūsu ēras dzimusī Kleopatra bija pēdējā neatkarīgās Senās Ēģiptes valdniece, pirms romieši iekaroja šo teritoriju. Viņa bija viena no valdnieka Ptolemaja XII trim meitām. Kleopatra ir iegājusi vēsturē, pateicoties savam skaistumam un mīlas sakariem ar Romas imperatoru Jūliju Cēzaru un karavadoni Marku Antoniju.
Ir saglabājušas liecības, ka Kleopatras samtainās ādas noslēpums bija vannas ēzeļmātes pienā, kuram pievienota mandeļu eļļa un medus. Taču Kleopatra bija apveltīta ne tikai ar skaistumu, bet arī ar asu prātu. Valdniece runāja grieķu, ēģiptiešu, etiopiešu, persiešu, latīņu un citās valodās.
Pēc sagūstīšanas Kleopatra izdarīja pašnāvību, pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot tai iekost. Kleopatras kapa atrašanās vieta līdz šim brīdim nav zināma. Tomēr arheologi turpina to meklēt. Tiek pieļauts, ka kaps varētu atrasties netālu no Aleksandrijas.
