«Mūzika ir vienīgā, kas pastāv laikā. Kad esi nodziedājis dziesmu, esi kļuvis par tām minūtēm vecāks un nevari vairs atgriezties uz sākumu. Glezna vai fotogrāfija ir apskatāmas, ja ir ieraksts, tad to klausies atkārtoti, bet, ja dziedi dziesmu, tajā nevari otrreiz atgriezties. Tas ir interesanti, jo mani interesē šī harmonija ar tām augstākām sfērām, kuras būs mūžīgas. Mīlestība ir tā, kas nepāriet. Tā, kas pāriet, nav mīlestība. Katru savu bērnu mīli kā vienīgo uz pasaules, tāpēc nevari salīdzināt, kurš būs mīļāks,» par mūzikas būtību stāsta dziesminiece, dzejniece, Austras Pumpures mūziķe un sešu bērnu mamma Kristīne Locika.
«Mūzikas skolu bērnībā nevarēju apmeklēt, jo dzīvojām nabadzīgi, mājās nebija klavieru. Kad astotajā klasē tiku uz Latvijas Republikas olimpiādi, kur ieguvu otro vietu, mani pamanīja mākslinieks Jānis Anmanis. Viņš piedāvāja apmeklēt bērnu vasaras mākslas nometni «Varavīksne». Tur bija viena meitene, kas dziedāja un stāstīja visiem par Austru Pumpuri. Kad viņa uzzināja, ka es neko par Austru Pumpuri nezinu, viņa man teica: «Kā tu, dzīvojot Liepājā, nezini, kas ir Austra Pumpure un kas ir dziesma «Vienprātība»?!» Tā es pirmoreiz uzzināju par Austru,» atklāj Kristīne.
«Pēc nometnes rudenī iestājos Liepājas Mākslas vidusskolā. Tajā laikā teātra Mazajā zālē Austrai bija pirmie koncerti «Mana tautasdziesma», es ar draudzeni nopirkām biļetes uz trim koncertiem pēc kārtas. Uzstāšanās beigās Austra parasti zālē sēdošajiem jautāja, vai kāds vēlas nodziedāt savu tautasdziesmu. Biju vienīgā, kas pacēla gaisā divus pirkstus, un mani uzaicināja uz skatuvi. Toreiz basa balsī nodziedāju dziesmu «Div’ dūjiņas». Un visos koncertos pēc kārtas es dziedāju savu tautasdziesmu. Austra noklausījās un pateica, lai pēc koncerta beigām pienāku pie viņas.»
«Pirmie «Austras bērni» bija Ieva Akurātere, Silvija Silava, Juris Bartkevičs, Vēsma Lēvalde, Dace Esenberga, Māris Putniņš un citi, kas bija Liepājas teātra studijas studenti. Vēlāk arī es. Kompānija - ļoti radoša, visi kopā izdomājām balsis Austras dziedātajam, jo mums nebija interesanti dziedāt vienbalsīgi. Mēs meklējām harmoniju, lai viss būtu krāšņāk un skaistāk. Pēc koncertiem vēl ilgi sēdējām kopā un ikviens varēja «atrādīt» savas jaunās dziesmas, ko bija uzrakstījis.»
Kristīne uzsver: ja ir kam dziedāt, tad ir stimuls rakstīt dziesmas. Viņai bija divas klades ar pašas sacerētām dziesmām. «Mums bija garīgā bohēma, iztikām bez alkohola. Tiesa, termins «Austras bērni» ieviesās vēlāk, kad sāka organizēt Austras dienas. Bet pirms tam mēs bijām ŠēPēBē (Šausmīgā Pumpures Banda) - tā pa jokam sevi saucām, nosaukuma autors bija dziesminieks Uldis Ozols.
Bijām zināmā mērā daļa no Liepājas teātra - kaut tikai uz viesizrāžu (koncertu Rīgā un citur) laiku. Tajā laikā oficiāli komandējumi bija tikai pieciem cilvēkiem no Austras «bandas», pārējie tāpat brauca līdzi vai saradās koncerta vietā. Arī viesnīcās vietas bija paredzētas tikai pieciem, bet mēs tur dažkārt palikām pat līdz divdesmit cilvēkiem. Gultas tika sabīdītas kopā, lai visiem būtu naktsmājas. Gulējām krustu šķērsu, dziedājām vai stāstījām anekdotes līdz pieciem rītā.
Kāpt uz skatuves drīkstēja tikai tie, kuri bija piedalījušies visos mēģinājumos. Pārējie sēdēja zālē un dziedāja līdzi. Dziedāšana ar Austru - tā bija ģeniāla skola. Praktiski visu, ko es šodien daru mūzikā un ne tikai mūzikā, esmu mācījusies no Austras. Ja esmu ko labu izdarījusi, sasniegusi - tas viss ir, pateicoties Austrai. Viņa teica: ja tev nav ko teikt, tad nekāp uz skatuves! Ja tu nezini, kāpēc un kam dziedi, tad tev tur nav ko darīt!
Atbildība pret to, ko tu dari - tā ir ļoti svarīga. Pirms koncerta bija jākoncentrējas tikai un vienīgi priekšnesumiem, mēs skaņojām ģitāras, pārdomājām dziesmu nozīmi. Ja Austra redzēja, ka kāds pļāpā par niekiem, tad teica: vari paņemt šampanieti un iet uz mājām, un pļāpāt tur, bet šeit mēs mēģinām un gatavojamies koncertam! Dziesmas uztvērām ļoti nopietni, nekad neatļāvāmies nenodziedāt dziesmu līdz galam, pārtraukt to pusceļā.»
Reiz Austra bija aizbraukusi uz Vāciju, sakrita, ka tieši tajā laikā ir Imantdienas, kur viņai bija paredzēta uzstāšanās. Mēs visi savācāmies un aizbraucām nodziedāt viņas vietā. Vēlāk sākām kopā ar Austru piedalīties folkfestivālos. Dziesminieki vienmēr Austru uztvēra kā mammu, kaut viņa nedziedāja pašas sacerētas dziesmas. Bet viņa kaut kā iedvesmoja un atbalstīja katru, kurš izpauda savu radošo garu.»
Kristīne smejoties saka, ka viņa esot «Austras bērnu» dinozaurs, kas pavadījusi pirmsākumus kopā ar Austru. «Pēc Austras aiziešanas mūžībā mēs centāmies uzturēt un turpināt viņas iesākto mūzikas ceļu - Austrai kādreiz bija iecere atjaunot Imanta Kalniņu pirmo programmu, tādu, kādu viņa to septiņdesmitajos dziedāja. Šo viņas ieceri izpildījām pēc viņas aiziešanas, sagatavojām atjaunoto Imkas dziesmu pirmo programmu 2017. gada Austrasdienām, otro programmu - 2018. gada Austrasdienās. Biju tāda kā virsvadītāja «Austras bērniem» šai procesā, jo atcerējos, kā mēs dziedājām, kā veidojām programmu, un varēju palīdzēt izveidot atjaunoto programmu tādu, kādu to dziedāja Austra.
Bet 2017. gadā paralēli biju kopā ar poļu komponistu Pāvelu Bembeneku sākusi organizēt un vadīt liturģiskās mūzikas darbnīcas baznīcā, kurās piedalījās ļaudis no visas Latvijas un arī ārpus Latvijas. Man nācās pieņemt lēmumu. 2018. gada vasarā man bija gan šīs darbnīcas, gan Kristīgās mūzikas dienas Griezē, gan «Austras bērnu» nometne, ko vadīt. Bija ļoti daudz darba, un kādā brīdī man pēkšņi palika nejutīgi divi pirksti katrai rokai. Visu rudeni ārstējos, gāju uz terapijām - nekāda labuma.
Sapratu, ka ir par daudz, ka, tā teikt, nevaru kalpot diviem kungiem - Imantam Kalniņam un liturģiskai mūzikai. Tas bija smags lēmums, staigāju raudādama apkārt baznīcai, bet sapratu, ka «Austras bērni» ir jāpamet. Taču jau biju ieraudzījusi tur cilvēkus, kas spēj uzņemties atbildību, pārņemt «grožus». Kopā bijām izgājuši cauri trešajai koncertprogrammai, un zināju, ka viņi visu saprot un tiks galā arī bez manis. Viņiem pateicu, ka pametu «Austras bērnus». Viņiem bija šoks. Bet es sapratu - ja palikšu, tad viņi turpinās «pa vieglo», skatīsies uz mani: gan jau Kristīne nospēlēs... Tas bija pats labākais darbs, ko varēju «Austras bērniem» izdarīt - pamest viņus. Biju atdevusi viņiem visu, ko Austra savā laikā mācīja man. Tālāk jaunie nāk ar savām idejām, savu redzējumu, mēs nevaram sēdēt tikai uz vecajiem lauriem. Pastāvēs tas, kas attīstīsies.
Ir jau starp «vecajiem» «Austras bērniem» tādi, kam šķiet, ka kādreiz viss bija savādāk un pareizāk, bet, ja gribēsim iekonservēt Austras piemiņu kā mauzolejā - nekustīgu un nemainīgu, tad šī piemiņa nomirs līdz ar mums. Ir svarīgi saglabāt garu, vērtības, bet jāiet tālāk. Ir izaugusi jau jauna paaudze «Austras bērnu» - arī tādi, kuri nekad dzīvē nebija Austru satikuši, bet viņiem tuva šī vide, šī sabiedrība.
Austras biedrība pirms pāris gadiem ir izveidojusi konkursu «Tīrradnis», kur šogad esmu žūrijā, konkursā piedalās dziesminieki no Latvijas un diasporas ar savām dziesmām. Latviešiem sava tauta ir aktuāla, jaunajiem dziesminiekiem Latvija ir svarīga, to esmu pamanījusi. Austra mācīja ieraudzīt cilvēku, pieņemt ikvienu, mēģināt ikvienā dziedātājā saredzēt cilvēku, nešķirojot pēc izglītībām un statusiem. Arī man manos muzikālajos projektos nav sieta, ka ir noteikti jābūt absolūtajai dzirdei. Es ņemu pretī jebkuru, jo svarīgāka par viņa fizisko varēšanu ir sirdsspēja. Tas ir līdzīgi kā bija pie Austras. Mēs, kas ar viņu dziedājām, bijām ļoti dažādi: skolotājs, naktssargs, students, šoferis... Ja kāds bija nedrošs par sevi un viņai jautāja, vai viņam viss izdevās, viņa atbildēja - tu netraucēji! Ja neesi pārliecināts, tad dziedi tā, lai netraucētu citus. Iedrošinājums ir ļoti vajadzīgs, svarīgi ir dzirdēt citam citu. Neklausīties tik daudz sevī, ieklausīties citos, tas ir ļoti būtiski jebkuram mūziķim. To iemācījos no Austras.»
«1997. gadā nokristījos katoļu baznīcā, likās, ka tur būs stingrāki groži, kas man noteikti vajadzīgi. Kopā ar vīru salaulājāmies baznīcā, iesaistījāmies laulāto kustībā. Tagad svētdienās mises ir viens no svarīgākajiem mūsu notikumiem. Man toreiz iedeva vadīt baznīcas ansambli, kaut arī neko daudz nejēdzu, kas un kā notiek baznīcā. Ansambļa meitenes man mācīja, kas ir jādara, kādas dziesmas būtu jādzied. Tā kā esošās dziesmas daudz nezināju, rakstīju ļoti daudz pati. Iemācījos spēlēt sintezatoru un ērģeles, jo mūzikas skolā klavierstundas man bija kā zobu sāpes. Man bija ģitāra, un domāju: kam man tās klavieres vajadzīgas.
Izrādās, ka varu iemācīties arī ko vairāk par sešām stīgām. Man ir svarīgi, lai baznīcā visi dziedātu kopā. Labprāt aizbraucu uz Poliju vai Lietuvu, uz tur notiekošajām liturģiskās mūzikas darbnīcām - tā ir mana «universitāte», kur joprojām mācos dziedāt, diriģēt, strādāt ar cilvēkiem. Poļiem ir ļoti skaistas baznīcas dziesmas un garīgā mūzika, kas tiek dziedāta Dievam, tur dzied visi - veci, ļoti daudz jauniešu. Sen vairs nemeklēju sajūtas ne uz skatuves, ne baznīcā. Es izvairos no speciālu sajūtu radīšanas. Tas bija kādreiz, kad tās mācēju speciāli izraisīt. Dziedāšana man ir satikšanās ar Dievu, Jēzus vairs nav tēls, bet Kāds, kurš ir taustāmi un tieši, tā ir realitāte, Persona, ar kuru esi sasaitē, kurā iesaisties un dziedi. Tas skaistums, kad pieskaries Skaistumam, kas ir mūžīgs un pārlaicīgs, kas ir pilns Mīlestības - tās, kura nepāriet - tad ir asaras, kas līst, un tās nav meklētas asaras.»