VAKARA ZIŅAS. Kinoproducents Vilnis Kalnaellis par piedzīvoto Čornobiļā
«Protams, es varēju iedot kādu glamūrīgu bildi no sarkanā paklāja, jo tādu man netrūkst. Taču šobrīd, kad Ukrainā plosās Krievijas izraisītais karš un mēs nezinām, kas var notikt ar Zaporižjas AES, man šķita svarīgāk atgādināt paša piedzīvoto Čornobiļā – laikā, kad biju iesaukts armijā, savelkot paralēles ar pašreizējiem draudiem un tā laika draudiem,» saka filmu studijas «Rija» vadītājs un kinoproducents Vilnis Kalnaellis.
Savulaik Vilnis mācījās Maskavā, Valsts kinematogrāfijas institūtā, kur viņš apguva arī foto un kino dokumentālista specialitāti. «Kara katedras institūtā nebija, tāpēc 1986. gadā mani iesauca armijā no Rīgas kinostudijas, un, tā kā biju apguvis arī foto korespondenta profesiju, mani aizsūtīja komandējumā uz Čornobiļas atomelektrostaciju, kur neilgi pirms tam - aprīļa beigās - bija notikusi avārija. Tikko biju nodibinājis ģimeni, un mans dēls Reinis tobrīd bija tikai mēnesi vecs, tāpēc tas bija īpaši smagi, taču krievu armiju tas neinteresēja.
Tikko vēl biju staigājis pa pilsētu un vizinājis dēlu ratiņos, un pēkšņi aizrauj nez uz kurieni. Protams, no krievu puses bija dezinformācija, un neviens jau neteica, ka AES bijis sprādziens. To uzzināju tikai lidmašīnā, lidojot uz Ukrainu, Čornobiļu, kur dažas nedēļas pēc notikušā tika likvidētas avārijas sekas. Man par tur notiekošo vajadzēja veidot fotoreportāžas kara apgabala avīzei - gan blakus pašam reaktoram, gan mazliet tālāk, un tur redzēju gan armijas cilvēkus, gan mobilizētos, kuri gan mazgāja māju ārpusi, gan mērīja radiācijas līmeni, gan darīja citus darbus. Redzēju arī vietējos iedzīvotājus, kuri turpināja dzīvot avārijas rajonā. Protams, arī viņi saņēma savu radiācijas devu, no kuras vēlāk daudzi nomira. Šajos tīrīšanas darbos - protams, ne jau brīvprātīgi - tika iesaukts mans paziņa no Rīgas kinostudijas, un tur viņš saņēma tādu radiācijas devu, ka nomira trīs mēnešus pēc atgriešanās mājās.»
Stāstot par pusotru gadu ilgušo dienestu padomju armijā un to, kas viņam tā laikā bija jādara Ukrainā, Vilnis uzsver - protams, viņš centies izvairīties no vietām, kur radiācija varētu būt visaugstākā, taču «to jau nebija iespējams fiksēt tāpēc, ka man nebija piešķirts dozimetrs». Viņš paļāvās uz kolēģu veikumu, kuri mērīja radiācijas līmeni un veidoja statistiku, pārvietojoties pa apkārtējiem ciematiem.
«Un ir sajūta, ka, tāpat kā toreiz, arī tagad cilvēki (šajā gadījumā - Krievijas armija, kas okupējusi Zaporižjas AES) nesaprot, ar ko viņi spēlējas, apdraudot tūkstošiem cilvēku, kuri nepagūs sajust nāves tuvumu, ja būs eksplozija. Protams, tagad mēs esam pasargātāki, jo tehnoloģijas, kas varētu brīdināt par briesmām, ir modernākas. Bet būtu svarīgi zināt par pieejamajiem aizsardzības līdzekļiem.
Tādas ir manas pārdomas, skatoties uz šīm trīsdesmit septiņus gadus senajām fotogrāfijām. Tā situācija ar karu, ar atomelektrostacijām un slēptajiem nāves draudiem faktiski ir tāda pati kā toreiz, un tā diemžēl atkārtojas. Tāpēc man šķiet, ka tomēr vajadzētu vairāk informācijas un cilvēkiem vajadzētu sagatavoties praktiski, sarūpējot ne tikai blociņu un ūdeni, bet arī joda tablešu un aizsardzības masku krājumus.»