VAKARA ZIŅAS. Kurzemnieki ar leģendārām dzimtas saknēm
Dzimis rīdzinieks, bet daudzus gadus liepājnieks Gustavs Pelēcis ar dzīvesbiedri Līnu un trim atvasēm kārtīgi iesakņojies Liepājā. Gustavs atklāti atzīst, ka daudz lielāku patriotismu jūtot pret Kurzemes reģionu. Viņaprāt, īpaša vieta ir Liepāja un Pāvilosta ar savu īpatnējo kultūru. Ģimene nesteidzīgi atjauno vēsturisku 17. gadsimta ēku. Gustava pamatprofesija ir grāmatvedis, bet viņš par sevi saka: «Man patīk allaž izdomāt ko jaunu un to ieviest.» Līna ir apģērbu un aksesuāru dizainere un tetovētāja.
Gan Līna, gan Gustavs nākuši no mākslinieku ģimenēm. Līnas vecmāmiņa ir Liepājas tekstilmāksliniece Anna Eltermane, bet Gustava - leģendārā aktrise un režisore Dzidra Ritenberga. Ģimeniskums viņiem ir ļoti nozīmīgs, un tas jaušams arī Gustava un Līnas stāstījumā.
Ritenberga audzēja vīnogas
Gustavs atceras, ka Dzidra Ritenberga neesot bijusi tradicionālā vecmāmiņa ar lakatiņu galvā. «Nosacīti visa ģimene dzīvojām kopā Pārdaugavā, Sabiles ielā. Viens īpašums, divas mājas, un sanāca bieži satikties. Vecmāmiņa bija lietišķa sieviete, māksliniece, dāma. Kā saka, priekšniece. Viņai patika šo to pagatavot, atceros, ka man garšoja. Nebija tā, ka viņa sēdēja pie plīts caurām dienām un tikai šmorēja, bet man vienmēr bija iespēja aiziet pie viņas ciemos un kaut ko nobaudīt.
Kad dzīvojām Teikas rajonā, tur bija liels dārzs, un tas parasti bija sakopts. Es arī ņēmu šķēres un gāju apgriezt zālīti, lai tā būtu līdzena. Vecmāmiņa audzēja klasiskās vīnogas - bija siltumnīca ar lielajām, zaļajām ogām. Ļoti garšīgas. Man nepatika iet siltumnīcā, bet ogas gan bija garšīgas.
Pasakas man bērnībā vairāk stāstīja vecvecmāmiņa, Dzidras mamma, es viņu vienmēr saucu par Jaču,» bērnības atmiņās dalās Ritenbergas mazdēls.
Tagad uz Liepāju no dzīves Vācijā atgriezusies Gustava mamma, Dzidras Ritenbergas meita Jevgenija ar dzīvesbiedru, un ģimene kopā strādā. Mamma savulaik bijusi dziedātāja, grāmatvede. Savukārt patēvs Voldemārs tagad tetovē Pelēčiem piederošajā salonā. «Visu darām kopā, visus cilvēkus savelkam atpakaļ, jo savai ģimenei vari uzticēties,» uzsver Gustavs.
Vecmāmiņas atmiņu grāmata
Līna izstāsta, ka nesen pārlasījuši Gustava vecmāmiņas Dzidras Ritenbergas atmiņu grāmatu «Es atradu laimi».
«Man bērnībā ļoti daudz lasīja grāmatas, mums bija ļoti sirsnīgi vakari. Par Gustava vecmāmiņas grāmatu biju ļoti lielā sajūsmā. Viņa Liepājā daudzus gadus nodzīvoja, man likās nozīmīgs viņas dzīvesstāsts. Grāmata ir ārkārtīgi sirsnīga. Iesaku izlasīt, jo tā parāda Liepājas kultūru, kāds tolaik bija teātris, un viņa tur daudz spēlējusi. Diemžēl manai vecmāmiņai - Liepājā leģendārajai tekstilmāksliniecei Annai Eltermanei - nav tādas grāmatas. Tikai mūža nogalē tika izdots katalogs ar viņas labākajiem darbiem. Tur ir arī nelieli stāstiņi, bet dzīvesstāsts būtu ļoti interesants.»
Tirgojas un ēdina
Vaicāts, cik tālu atjaunots ģimenes īpašums, 1697. gadā celtā māja Friča Brīvzemnieka ielā 58, Gustavs attrauc: «Tā nekad nebūs gatava! Mēs tur paši vairs nedzīvojam, bet pāris gadus mītam Cimdeniekos. Tam ir savs labums - blakus Liepāja, brīva daba, viss zaļš, miers, bērni var skraidīt apkārt, īpaši nebaidoties no garām braucošajām mašīnām. Ēkai visu laiku kaut ko papildinām - nomainījām logus, jāpabeidz fasāde pagalma pusē. Vēsturiskā daļa lielākoties ir atjaunota, mājai uzlikts dakstiņu jumts. Tur atrodas veikals «Mākslas lāde», tas ir mūsu visvecākais lolojums un joprojām darbojas. Tur var nopirkt sievas Līnas darinātās rotas un viņas mammas mākslinieces Lienes Eltermanes veidotos ādas izstrādājumus.»
«Mācām arī veidot rotas. Šīs nodarbības ir apmeklētas, daudzi brauc no citām pilsētām. Īpaši tās iecienījuši ārzemju latvieši,» saka Līna.
Kopš pagājušā gada vasaras Pelēču ģimene arī skaistajā piejūras pilsētā Pāvilostā iekārtojuši mazu veikaliņu, ko papildina bārs un vasaras restorāns, kur paši strādā. Īpašums pieder Līnas ģimenei jau 83 gadus. «Paši esam izstrādājuši ēdienkarti. Jebkas, ko gatavoju, ir īpašs. Man patīk to darīt,» priecājas Gustavs un atzīst, ka ēst gatavošanas patikšana viņam noteikti iedzimusi no tēva.
Līna pasmej, ka dzīvesbiedrs ir kārumnieks, bet viņš saka: «Jāspēj nodrošināt sevi ar to, ar ko gribas našķēties. Kurš cits to izdarīs manā vietā? Šobrīd cepu kūkas un top arī burgeri. Negribu izpaust savu slepeno ļoti labo burgergaļas recepti, kur ir pievienots slepenais ingredients. Pārsvarā gatavoju kūkas ar šokolādi, tās man pašam vairāk iet pie sirds.»
Līna piebilst: «Gustavam patīk sviestainas un saldas kūkas, es vairāk uz vegāniskajām, tajās nav cukura un ir veselīgākas. Mācos gatavot visādus gardumus. Man patīk eksperimentēt ar zupām. Pēdējā laikā topā ir Āzijas zupas, mēs esam šo garšu fani.»
Pāvilosta ir īpašs stāsts
Līna turpina: «Esam ļoti ģimeniski. Bet tieši Pāvilosta ir īpašs stāsts par ģimeni, tāpēc ka tur ir mūsu omītes māja, ko viņas tētis savulaik cēlis. Tā ir dzimtas māja. Otras dzimtas mājas - «Ātes» - atrodas Rucavā.
Mums ir iedzimts mākslinieciskums, visi esam mākslinieki un izpaužamies dažādās jomās. Mans brālis ir interjera dizainers Reinis Freimanis. Ļoti ilgu laiku Pāvilostas mājiņa stāvēja tukša. Bet tad brālis turp aizbrauca, un viss sākās. Viņš šobrīd Pāvilostā visu veido diezgan autentiski ar maksimāli dabīgiem materiāliem pieklusinātos dabas toņos, lai var justies harmonijā. Arī visus vecos logus saglabājām, durvis, grīdas slīpējām; ja kaut ko vajadzēja, tad protezējām. Cik vien iespējams, veidojam autentiski.»
Vasarās Pāvilostā visi vāc tējas un sēņo, un arī bērni to dara jau kopš gada vecuma, viņiem sēņošana ir svēta lieta. Pēc tam kopā gatavo sēņu mērces, vāra sēņu zupu, gatavo krājumus ziemai.
Tetovējas pat kundze 80+
Kad Līna iepazinusies ar Gustavu, viņa patēvs Voldemārs strādāja par tetovētāju un viņam toreiz bija pirmā un vienīgā tetovēšanas studija Liepājā. «Voldemārs mani ievirzīja šajā lietā, iedeva pirmos instrumentus, pastāstīja pamatus, visu parādīja. Es tetovēju, pateicoties viņam. Cilvēkiem interese ir ārkārtīgi liela visus piecpadsmit gadus, kopš tetovēju. Tetovēšana ir ārkārtīgi laikietilpīga, lielākie darbi reizēm ilgst četrpadsmit stundu. Ziedi ir populārākais, tos vēlas ļoti daudzi. Šobrīd modē ir pļavas puķes un, protams, tradicionālās rozes. Daudzi nāk nosegt vecos tetovējumus. Man kā māksliniecei lielu prieku rada tas, ka es cilvēkam varu izveidot to, kas piestāv tieši viņam, ko viņš vēlējies. To, kas cilvēku no sirds iepriecina. Šogad astoņdesmit divus gadus veca kundze vēlējās uz rokas izveidot puķīti ar zariņu. Cilvēki grib uztetovēt savu horoskopa zīmi, tieši vecāka gadagājuma klienti. Lai ir viegli saprotams, uztverams un dizains nav sarežģīts.»