Ko tik cilvēce savā ilgajā pastāvēšanas laikā nav izgudrojusi, lai sevi pasargātu no uzbāzīgajām mušām. Padomju laikā kaitinošos kukaiņus iznīcināja ar «Dihlofosu» vai dizainiski nepievilcīgajām papīra strēmelēm – mušpapīru. Mūsdienās uz palodzēm puķpodos audzē plēsīgo kukaiņēdāju augu dioneju jeb Veneras mušķērāju. Savukārt tie, kuri neko nezina par romiešu mīlas dievietes vārdā nosaukto plēsēju, izlīdzas ar baziliku, timiānu, lavandu vai ģerānijām vai citronos sprauž krustnagliņas.
Kāds svilina arī etiķi un pērk moderno elektroniskos mušu atbaidītājus, vecā rūdījuma cilvēki mušām pakaļ skraida ar mušu klapējamo pletni. Bet ko darīja mūsu tēvu tēvi, kam nebija nojausmas ne par dionejām, ne par «Dihlofosu», kuriem elektriskie atbaidītāji likās kā septītais pasaules brīnums un etiķi vai krustnagliņas izniekot likās pārāk liela izšķērdība?
To tikko atklājis neogotikas stilā celtajā pilī ierīkotais Alūksnes muzejs, kurš vasarā, kad mūsu mitekļus sevišķi cītīgi «aplaimo» divspārnainie lidojošie kukaiņi jeb «Musca domestica», par «Mēneša priekšmetu» pasludinājis stikla mušķērāju, kas pagājušā gadsimta sākumā kalpoja Jaunlaicenes pagasta «Silmaļu» mājās.
Pēc izskata šī uzparikte atgādina slimnīcās kādreiz lietoto «pīli» jeb šīberi, tikai samazinātā formā. Tomēr tā nebūt nav. Par to muzejs savā interneta mājaslapā vēsta: «Stikla mušu slazds pirmo reizi datēts aptuveni 19. gadsimta vidū. Tā bijusi sīpola formas, ar rokām izpūsta glāze ar šauru augšdaļu, kas sākotnēji tikusi piepildīta ar cukurotu šķidrumu, medu vai alu, pat arī kāds gaļas gabaliņš ir ticis izmantots par ēsmu. Mušas dzīves cikls tika norakstīts brīdī, kad tā, pa šauro snīpi ielienot slazdā, noslīka, pielipa pie šķidruma vai neatrada vairs ceļu atpakaļ. Kaut arī šāds izgudrojums bijis pavisam vienkāršs un ģeniāls, tomēr to ātri vien aizstāja mūsdienās visiem zināmais lipīgais mušpapīrs, jo tas bija lētāks, ērtāk lietojams un to spēja saražot lielos daudzumos.»
Tomēr pagājušajā gadsimtā gadu desmitiem ilgi latviešu mājās šādi stikla mušslepkavnieki bija izplatīta parādība. Un tos ieteica gan mazās provinces avīzītes, gan centrālie laikraksti, gan zinātniskie žurnāli.
1939. gada maijā lauku tīņiem paredzētajā žurnālā «Mazpulks» mazpulku veselības kopšanas inspektors Dr. J. A. Vītols publicē plašu rakstu «Spodrās mājās nav vietas mušām», kurā uzsver: «Vispirms atcerēsimies mušu ķērājus - stikla sprostus ar piena sūkalām, zem sprosta cauruma novietojams gardais cukura gabaliņš. Šis mušu ķeršanas veids ir izdevīgs tanī ziņā, ka ar noslīkušām mušām var pabarot cāļus un vistas.»
Savukārt 1971. gada jūlijā žurnālā «Veselība» Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Tautas saimniecības ķimizācijas galvenā inspektore R. Teivāne raksta: «Stikla slazds ir plats kolbveida trauks ar vaļēju dibenu un piltuvveida izveidojumu virs tā. Traukam ir nelielas kājiņas. Tajā ielej ziepjūdeni un zem tā mušu pievilināšanai novieto rupjmaizi ar cukuru, pienu, olu, saldus augļus vai citu līdzīgu ēsmu.»
Mušu iznīcināšanas frontē darbojās arī sociālistiskās Latvijas rūpnīcas giganti, piemēram, slavenā Līvānu stikla fabrika. Alūksnes novada muzejs stāsta: «Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā ražotais stikla slazds no Līvānu stikla fabrikas ticis pārdots par 9,50 rubļiem.»
1984. gada 3. jūlijā Latvijas komunistu centrālorgānā «Cīņa» varam lasīt rakstu «Slazdi mušām», kurā teikts: «Mušu pudeļu izgatavošanu apgūs Līvānu stikla rūpnīcā. Ražošanas apjomu precizēs atkarībā no tirdzniecības organizāciju pieprasījuma. Minētās produkcijas apgūšanu Vietējās rūpniecības ministrijai pakļautajos uzņēmumos izlems pēc tehniski ekonomiskā pamatojuma rezultātu saņemšanas.»
Starp citu, arī mūsdienās veikalos var atrast mušķeramās pudeles, bet tās vairs nav tik dizainiski pievilcīgas kā pirms gadsimta.
Alūksnes novada muzejs izpētījis mušu iznīcināšanas hronoloģiju: «Par agrāko kaitēkļu apkarošanas gadījumu varētu nosaukt brīdi, kad cilvēks pirmo reizi nogalināja pie ādas piesūkušos odu vai nosita kādu kaitinošu mušu. Cik vien vēstures avotos ir minēts, gandrīz visas senās civilizācijas ir veikušas kaitēkļu apkarošanas pasākumus kukaiņu iznīcināšanai vai atbaidīšanai, jo patiesā izpratne par kaitēkļu ietekmi uz ražas un pārtikas kvalitāti sākās tad, kad cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību.
Tikai viduslaiku Eiropā kaitēkļu apkarošana faktiski cieta apvērsumu, jo neziņas un māņticības jūgā kaitēkļi un blusas tika uzskatītas par Dieva sodu. Lielākā daļa ar šo domu mēģināja sadzīvot līdz pat renesanses laikmetam, tomēr, laikam ejot, cilvēki saprata, ka viņu dzīves kvalitāte uzlabojas tikai pēc šo kaitēkļu apkarošanas.
16. gadsimtā pirmais Krievijas cars, tautā saukts par Ivanu Bargo, esot izsludinājis atlīdzības balvu ikvienam, kurš izdomās veidu, kā atbrīvoties no «gaisa velniem», ko viņš attiecinājis uz mušām. Diemžēl ne cara pavalstniekiem, ne arī nevienam citam tas neesot izdevies nākamos 300 gadus, līdz pat 19. gadsimta sākumam, kad apgaismības laikmetā sāka parādīties pirmie izgudrojumi kaitēkļu apkarošanai.»