Īsteni trollīšu Muminu fani, izlasot šo ceļojuma pieredzi, rauks degunu, norādot, ka es neizprotu Muminu parka koncepciju. Nestrīdos, varbūt arī neizprotu, bet tik komercializētā izklaides vietā biju pirmo reizi – manas gaidas nesaslēdzās ar realitāti. Bet nu par visu pēc kārtas.
Mūsu divu pieaugušo ceļotāju kompānijā pirms gandrīz trīs gadiem pievienojās vēl viens piedzīvojumu kārs braucējs Ričards. Un iepriekšējo un turpmāko gadu braucieni tiek vairāk vai mazāk pakārtoti viņa interesēm. Šovasar izvēle bija par labu Somijai ar galveno mērķi - apciemot Muminus. Pie viņiem var nokļūt gan lidojot uz Turku, gan kuģojot. Izvēlējāmies otro variantu, jo ceļā vēl varējām iepazīt Tallinu, Helsinkus, un, nobraucot nepilnus 200 kilometrus, Nāntali pilsētiņa bija klāt.
Rakstniece Tūve Jansone ir paveikusi lielisku darbu - radījusi somu kulta varoņus - Muminu ģimeni (trollīti Muminu, Muminu māmiņu, Muminu tēti, klejotāju Susuriņu, zinātkāro Snifu, gudrinieku Snorki un viņa māsu - Snorkes jaunkundzi, pētnieku Murmuli, šerpo Mazo Miju un citus), par kuriem zina pat otrpus okeānam. Starp citu, īsteni šo balto, mīlīgo behemotveidīgo tēlu fani ir ne tikai somi, bet arī japāņi. Arī savā valstī viņi ir radījuši Muminu zemi. Somijā Mumini ir visur - uz krūzītēm, somām u.tml. Radīti Muminu saldumi. Tie iegādājami kā mīļmantiņas. Katrā ziņā mārketings darbojas lieliski. Un tas jau savā ziņā ir labi - no ceļojumiem taču mēdzam atvest kādu piemiņas lietu. Un kāpēc ne ko atmiņai par Muminiem.
Atgriežamies Nāntalī. Pilsēta ir ļoti mīlīga un sakopta. Ejot uz Muminu salu, skatam paveras pasakaina jahtu un kuteru osta. Šķērsojot tiltu, esam klāt Muminu zemē. Tā kā ir piektdiena, cilvēku ir daudz, bet brīvdienās drūzma, visticamāk, ir krietni lielāka. Biļetes iegādātas iepriekš - lētāk, bet, neskatoties, vai tu liels vai mazs, viena biļete mums izmaksā 35 eiro.
Vispirms ieraugām lielu skatuvi, kur noteiktā laikā notiek izklaidējošas izrādes. Somu valodā. Ejam tālāk. Skats pa labi, skats pa kreisi. Kafejnīcas, veikali. Ejam tālāk - atkal kafejnīcas, veikali. Saku vīram: “Interesanti, ko mēs te visu dienu darīsim?” Kur ir kāda izklaide teju trīsgadniekam, kam galvenā vēlme ir kaut kur uzkāpt, nokāpt, iekāpt, aptaustīt? Ieraugām slaveno Muminu māju, pie kuras gozējas Snorkes jaunkundze un Muminu tētis. Bērni spieto apkārt kā bites. Bet visiem ir iespēja gan samīļot, gan nofotografēties ar viņiem, neskatoties uz burzmu. Mūsu Ričards arī sākumā kautri apskauj Snorkes jaunkundzi un tikpat ātri smaidīdams dodas prom. Mums kā vecākiem arī, protams, smaids līdz ausīm. Mīļi tie Mumini, nenoliedzami. Izstaigājam Muminu māju. Raugāmies, ko tālāk skatīt. Ir viena šļūcamtruba, ir iespēja apliet puķes, pasēdēt ķirbjmājā. Pamakšķerēt koka zivtiņas. Iziet labirintu. Ir vēl šādi tādi pieturas punkti, kas izkaisīti pa visu salu, ko savieno koka dēļu celiņi, kuri ved pa klinšainiem kalniem te augšā, te lejā.
Šis nav pirmais izklaides parks, kuru esam apmeklējuši, tāpēc nepamet sajūta, ka izlaides iespēju Muminu salā ir salīdzinoši maz. Turklāt dažviet prasītos atsvaidzinājumi. Izstaigājot visu piedāvāto, pārņem vilšanās sajūta - uz salas tik daudz dažādu krāsainu mājiņu, bet tajās visās iemitinājušies veikali un ēstuves, kur cenas kā jau Somijā. Ar to bijām rēķinājušies. Fakts, ka Somija ir dārgākā eirozonas valsts, pilnībā apstiprinājās.
Tiesa, nolemjam, ja jau tērējamies, tad tērējamies, un vēlamies bildi ar Muminu iekārtotā foto studijā. Šī iespēja maksā 15 eiro, ja vēlamies bildi gatavu uzreiz, astoņus eiro, ja to mums atsūta uz e-pastu. Izvēlamies abus variantus, pēc foto sesijas Ričards ar Muminu tik mīļi apskāvušies, ka nolemju vienu foto uzņemt arī ar telefonu. Mana iecere ātri tiek apturēta - bilde ar Muminu iespējama tikai par maksu. Lūk, kā. Ar citiem pasaku tēliem gan brīvi - otrreiz jau Ričards ir drošāks un top skaistas bildes. Šīs arī ir manas labākas atmiņas par šo Muminu zemi - laimē starojošs bērns.
Muminu zemē pavadījām nepilnas piecas stundas. Un mums bija pilnībā gana.
Sausais atlikums - sevi nepieskaitām pie Muminu faniem, bet tikai pazinējiem, tāpēc kopējā salas koncepcija palika nesaprasta. Par daudz komercializēti, un šķita, ka izklaide atstāta otrā plānā. Vai otrreiz brauktu? Laikam nē.
Starp citu, līdzīgu viedokli esmu dzirdējusi par Santa Klausa parku Lapzemē. Arī tur vairāk uzsvars uz maciņa tukšošanu, taču domāju, ka vienu reizi tur gribētu nokļūt. Ja arī jums Muminu parks ir ceļojumu plānā, tas jāīsteno - labāk vienreiz redzēt nevis septiņreiz dzirdēt.
