VAKARA ZIŅAS. Augusts Kirhenšteins. Kas viņam lika kļūt par padomju varas marioneti?  

Viens no daudziem latviešiem, kura personība un karjeras kāpums varētu radīt daudz jautājumu un neskaidrību, nerunājot par konkrēta vērtējuma izteikšanu, ir Augusts Kirhenšteins.

Tērbatas Veterinārā institūta absolvents, pirmais mikrobioloģisko pētījumu organizētājs Latvijā; pirmais, kurš mūsu valstī 1923. gadā aizstāvēja savu doktora disertāciju «Baktēriju iekšējā uzbūve un attīstība», pēc kā drīz tika ievēlēts par profesoru. Kirhenšteina kā zinātnieka iemīļotā devīze bija: «Par zinātni vajag degt!» Pieļaujams, ka lielākajai daļai lasītāju Kirhenšteina vārds gan saistās ar pavisam citu, nevis viņa zinātnisko darbību. Kirhenšteins kā Tautas valdības priekšsēdētājs un Tautas Saeimas pilnvarotās delegācijas priekšstāvis bija viens no tiem, kuri devās uz Maskavu ar lūgumu, lai Latviju uzņemtu Padomju Savienības sastāvā. Kā samaksu par padarīto viņš ieguva ārkārtīgi prestižus amatus - 12 gadus bija Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs un tajā pašā laikā kā PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks reprezentēja Latviju gan savienībā, gan ārzemēs. Kirhenšteina pūliņi tika atalgoti ar sešiem Ļeņina ordeņiem, Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukumu un citiem tolaik augstiem apbalvojumiem.

Kā būtu pareizi?

Šī duālā personība sagādājusi raizes ne vienam, kurš par Kirhenšteinu gatavojis aprakstus, piemēram, viņam veltījis nodaļas savās monogrāfijās. Īstas galvassāpes zinātnieks un valstsvīrs savulaik sagādājis medicīnas vēsturniekam profesoram Arnim Vīksnam. Vai tā bija vēlēšanās padomju varai pat tās beigu posmā demonstrēt savu lojalitāti, kas profesoram lika rakstīt šādus vārdus: «Viņa (Kirhenšteina) dzīves ceļš bija pilnībā vienots ar tautas likteņgaitām - to svarīgajos krustpunktos Augusts Kirhenšteins vienmēr atradās tautas pusē, cīnītāju pirmajās rindās, ar savu rīcību un darbību sekmējot virzību uz nākamību. (..) Augusta Kirhenšteina garā un pilnvērtīgi nodzīvotā mūža veikums nav mērojams tikai ar izdarītajiem atklājumiem, zinātnes sasniegumu ieviešanu un popularizāciju, sabiedrisko un valsts darbību, - viena cilvēka mūžā šajā gadījumā spilgti saskatāma tautas vēstures attīstības gaita.» (Avots: Vīksna A. Pa ārstu takām. Rīga: Avots, 1990; 70. lpp.)

Kur nu vēl atzinīgāki vārdi. Taču nepaiet ilgs laiks, kad Arnis Vīksna raksta šādi: «Rīgā 1905. gada revolūcijas dienās Rainis iepazinās ar jaunu veterinārārstu no Limbažiem Augustu Kirhenšteinu (1872-1963), vēlāk pazīstamu zinātnieku mikrobiologu, profesoru un akadēmiķi, bet mūža otrā pusē - godkārīgu padomju varasvīru kolaboracionistu. Ar Kirhenšteinu viņš tikās Šveicē un sadarbojās vēlāk pēc atgriešanās Latvijā, draudzīgi viņu iesaukāja par Ķirķi, kā mēs viņu ironiski dēvējam vēl mūsu dienās.» (Avots: Vīksna A. Hercoga kurpes sudraba sprādze. Šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā. Rīga: SIA Medicīnas apgāds, 2017., 120. lpp.)

Kirhenšteina personību savos pētījumos analizējuši arī citi medicīnas vēsturnieki, piemēram, Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš. Viņš savos izteikumos bijis daudzkārt ieturētāks, uzmanības fokusā paturot Kirhenšteinu kā zinātnieku, piemēram, «Mikrobioloģijas institūta un serumstacijas organizētājs A. Kirhenšteins kā pirmais LU publiskajā sēdē 1923. g. 13. maijā aizstāvēja darbu par baktēriju uzbūvi un ieguva lauksaimniecības doktora grādu». Bez Baltiņa arī citi pētnieki mūsdienās fokusējas uz Kirhenšteina sasniegumiem mikrobioloģijā, atceroties un atgādinot, ka pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā tieši viņš Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē iekārtoja mikrobioloģijas laboratoriju, pēc tam organizēja Mikrobioloģijas institūtu, vēlāk pie tā izveidojot arī serumstaciju.

Vai brāļu faktors?

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Kirhenšteins savu karjeru veidoja kā izcils zinātnieks, nav liecību, ka viņam būtu kādi īpaši sakari ar padomju iestāžu darbiniekiem. Vēl vairāk - Staļina terora laikā tika nogalināti divi viņa brāļi Arnolds un Rūdolfs, kuri ilgstoši dzīvoja Krievijā un kādu laiku pat ieņēma augstus amatus. Vienīgie, ar kuriem, pēc vēsturnieku uzskata, profesoram brīvvalsts laikā bija kontakti - divi TASS korespondenti Jānis Straujāns un Pēteris Veine. Grūti spriest, vai tas bija brāļu iespaidā, taču kopš 1930. gada Kirhenšteins pieslējās latviešu «Kulturālās tuvināšanās biedrībai ar SPRS tautām» (KTB), kļūdams par tās aktīvistu. Pirmais KTB priekšsēdētājs bija Rainis. «Tieši KTB legālās darbības pajumtē idejiski un politiski izauga daudzi aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru līdzskrējēji un trešā daļa no t.s. tautas valdības sastāva: P. Blaus, J. Jagars, protams, pašu ministru prezidentu un ārlietu ministru A. Kirhenšteinu ieskaitot.» (Avots: Daukšts B. Kirhenšteins aiz Kirhenšteina.// Literatūra un Māksla; Nr. 16, 21.04.1991., 12. lpp.)

Lūk, rakstnieka Andreja Upīša teiktais: «Ir pilnīgi saprotami, ka atsvabināšanas kustības vadītāja (..) partija un tauta 1940. gadā taisni profesoru Kirhenšteinu izvēlējās tam augstajam un atbildīgajam postenim.» Jau 1939. gada vasarā ļoti centīgi tika strādāts ar tām trim personām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kam 1940. gada jūnijā vajadzēja stāties tautas valdības priekšgalā. Par Kirhenšteinu šefību uzņēmās un viņu individuāli apstrādāja NKVD ārzemju nodaļas darbinieks Mihails Vetrovs, kā rezultātā īpaši politiski aktīvs profesors kļuva, sākot ar 1939. gadu, kad vairākkārt viesojies Maskavā, sagādājot nepatīkamu pārsteigumu Latvijas diplomātiem PSRS. Domājams, ka tolaik par savu brāļu noslepkavošanu Kirhenšteins vēl neko nav zinājis, gluži pretēji - viņam ticis līdz pat 1940. gada nogalei melots, ka Arnoldam un Rūdolfam dzīve PSRS rit lieliski. Liela loma bija arī profesora ļoti lielajai slavas un goda kārei. Kirhenšteins atklāti paudis, ka vēloties «ieiet vēsturē», kas viņam arī izdevies, taču ne tā, kā pats bija cerējis.

Godinot Kirhenšteina piemiņu, 1986. gadā viņa dzimtajā pusē Mazsalacā tika uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas veidots piemineklis, ko demontēja 1990. gada augustā. Saistībā ar profesora 110. dzimšanas dienu 1983. gadā ielai, kas ved gar Mikrobioloģijas institūta kompleksu Kleistos, deva Kirhenšteina vārdu. Nosaukumu mainīja 1996. gadā - kopš tā laika tā ir Rātsupītes iela.