VAKARA ZIŅAS. Bella piedalās baleta izrādē un brauc ar jahtu
Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošajai solistei un vairāku starptautisku konkursu laureātei Annijai Kopštālei ir jaunas rūpes un milzu prieks vienlaikus, ko viņai sagādā astoņus mēnešus vecā sunīte Bella. Dienā, kad notiek mūsu saruna, Annija Kopštāle priecīgi paziņo, ka tieši tagad aprit pusgads, kopš viņa ir Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes sunīša saimniece. Pieredze gan pagaidām nav liela, taču šis pusgads bijis ļoti piepildīts, tas izdevies kā interesants laiks, pilns mīļuma un pozitīvu emociju. Iepriekš māksliniecei ir piederējuši vien mazie grauzēji – kāmīši, jūrascūciņas, savukārt viņas vecākiem – kaķi. «Bella ir mans pirmais nopietnais mājdzīvnieks, līdz ar to pirmā patstāvīgā pieredze,» viņa smejas.
Pamatīgi izsvērts lēmums
Ceļš līdz lēmumam kļūt par suņa saimnieci Annijai Kopštālei bija ļoti ilgs. No idejas par suni līdz konkrēta mīluļa izvēlei pagāja trīs gadi, kuru laikā māksliniece ļoti daudz domājusi, dažkārt pat svārstījusies, vai savas aizņemtības un darba pienākumu dēļ maz varēs uzņemties tik lielu atbildību, kāda nepieciešama, lai pilnvērtīgi rūpētos par suni, taču visbeidzot lēmums tika pieņemts. «Konkrēti šo šķirni biju pamanījusi, vēl pirms sākās pandēmija, taču visu kovida laiku it kā vēlējos, bet baidījos un īsti nezināju: jā vai nē,» atklāj Annija Kopštāle. Vislielākās pārdomas viņai bijušas par to, vai ar suņuku tiks galā un vai mīlulim pietiks laika. «Apsvēru no vienas un no otras puses, vai tiešām es atbildīšu suņa saimnieka statusam,» viņa pasmaida.
Iepriekš māksliniecei bijusi pieredze ar kaķiem, taču viņa lieliski apzinājusies, ka būt suņa saimniecei ir pavisam kas cits. «Sunītis regulāri ir jāved ārā pastaigās un pieprasa daudz lielāku uzmanību nekā kaķis. Es baidījos tieši no šī aspekta.» Tieši par šo šķirni sākusi interesēties, kad pamanījusi fotogrāfijas ar Kavaliera karaļa Čārlza suņiem. Arī tad, kad māksliniece uz ielas pamanījusi kādu cilvēku staigājam ar Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes pārstāvi, viņa nav baidījusies iet klāt un iztaujāt tā īpašnieku. Atteikts netika nekad.
Galavārds lēmuma pieņemšanā, kā māksliniece atzīst, piederējis viņas mammai un mammas draugiem, kuri Anniju iedrošinājuši, ka nevajag baidīties uzņemties risku. Ja suns ir tavs sapnis - realizē to, jo dzīvojam tikai vienreiz. Annijas Kopštāles vecāki palīdz pieskatīt mazo Bellu brīžos, kad saimniece ir vai nu ilgstoši aizņemta darbā, vai arī atrodas ārpus Latvijas. Kad kucēns paaugsies, māksliniece viņu ņems līdzi arī ceļojumos, piemēram, lidojot ar lidmašīnu, taču patlaban Bella vēl ir par mazu. «Mani vecāki Belliņu mīl tikpat ļoti kā es, tāpēc esmu mierīga, kad mans suņuks atrodas pie viņiem - viss ir kārtībā. Tas ir reizēs, kad neesmu Latvijā.»
Raksturs, kurā nevar neiemīlēties
Mākslinieces mamma un viņas draugi palīdzējuši ne tikai pieņemt atbildīgo lēmumu par suņa iegādi, bet arī tikt pie konkrēta kucēna - pie Bellas. Arī sunīša raksturs, kā tagad var konstatēt viņa saimniece, precīzi atbilst aprakstiem, kas pieejami izziņu literatūrā. «Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes suņi ir ļoti atvērti, maigi un mīlīgi, ar izteiktu empātiju. Belliņa ir tieši tāda. Tas arī ir īpašību kopums, kas man pēc pandēmijas laika ļoti palīdzēja pašai. Kaut arī esmu komunikabla un atvērta, šis laiks mani bija padarījis noslēgtu. Ar sava kucēna aizkustinošo izdarību palīdzību atkal esmu tā pati, kas biju pirms kovida. Atraisīta un uz komunikāciju orientēta.»
Annija Kopštāle arī novērojusi, ka līdz šim Latvijā Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes suņu nav īpaši daudz, daudz populārāki bijuši Velsas korgiji pembroki. «Kad kronēja Anglijas karali Čārlzu III, bija pat vesela parāde ar šīs šķirnes sunīšiem - to rādīja pa televizoru. Varbūt tas savā ziņā ietekmē šķirnes popularitāti Latvijā,» spriež māksliniece, piebilstot, ka līdzīgi kā daudzām citām suņu šķirnēm arī Kavaliera karaļa Čārlza šķirnei ir smalkāks dalījums pēc dzīvnieka kažoka krāsas.
Uz Baltā nama skatuves un jahtas klāja
Lai gan Annijai Kopštālei draudzība ar viņas mīluli Bellu ilgusi tikai pusgadu, sunītis jau paguvis piedalīties baleta izrādē. «Es lūdzu mākslinieciskā vadītāja atļauju, vai bērnu izrādē «Karlsons lido», kur Brālītim tiek uzdāvināts sunītis un kur es pati izpildu māsiņas Betas lomu, arī mana Bella varētu iznākt uz paklanīšanos pēc izrādes. Bērniem tas sagādātu pārsteiguma momentu. Kāpēc neizmantot iespēju, kamēr suņuks vēl ir mazs? Man atļauja tika dota,» pasmaida Annija Kopštāle. «Abas ar Bellu iznācām uz paklanīšanos. Pēc tam, kad devos mājās, ejot gar Brīvības pieminekli, es no bērniem dzirdēju: «Skatieties! Re, kur iet tā balerīna ar sunīti, kas tikko bija izrādē.» Man tas šķita tik ļoti sirsnīgi un jauki. Bērniem šī izrāde ir paredzēta, un, iespējams, tieši šis moments viņiem visvairāk paliks atmiņā, nevis mirklis, kad no groziņa izcēla plīša sunīti. Jā, man tas ļoti sildīja sirdi.»
Ikdienā Bella savu saimnieci pavada uz darbu un katru dienu mēģinājumu procesā ir blakus. Cita neparasta vieta, kur Bella kucēna vecumā paspējusi pabūt, ir jahtas klājs. «Tā kā mans tētis ir jahtas kapteinis, visi kopā, ieskaitot Bellu, esam izbraukuši jūrā. Viņa ir spējīga izturēt ne tikai mašīnā, bet arī uz klāja. Protams, Belliņa bija savos iemauktiņos, piesprādzēta. No sākuma varbūt bija nedaudz satraukusies, ka nokļuvusi sev svešā situācijā, bet pēc tam kopā ar mums un draugiem iejutās apstākļos, priecājās par kompāniju. Nešķita, ka būtu sabijusies.»
Skolu vajag
Lai ar mīluli būtu vieglāk saprasties, Annija Kopštāle iesaka apmeklēt suņu skolu. «Mēs izgājām desmit nodarbību kursu skoliņā «My Perfect Dog». Skoloja gan pārsvarā mani, lai es zinātu, kā pret sunīti izturēties un veiksmīgāk veidot saskarsmi. Protams, nodarbības vien neko nedos - tas ir ilgstošs, patstāvīgs darbs,» ir pārliecināta māksliniece. Treniņi un spēles ar suni viņai kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Skolas trenere Līga ierādījusi, kā saimnieks ar savu mīluli var komunicēt - nevis izrādot savu pārākumu un dominanci, bet gan atvērti un draudzīgi. «Patlaban man šķiet, ka mēs skološanos noteikti turpināsim, jo man ir doma Belliņu aizvest arī uz kādu suņu izstādi. Tagad tas ir vien idejas līmenī,» atklāj Annija Kopštāle.
Svaigēšana, taču ne tikai
Ne mazāk atbildīgi kā suņa izvēlei māksliniece pievērsusies arī dzīvnieka uzturēšanai, apgūst un izzinot dažādas lietas, lai Bella visādā ziņā justos labi un būtu vesela. Svarīgs aspekts ir pareizs, sabalansēts uzturs. «Pēc pārrunām ar vairākiem profesionāļiem suņu īpašniekiem esmu nolēmusi, ka Bellu barošu jaukti, miksējot svaigo barību, galvenokārt svaigu gaļu, taču ne tikai to, ar sauso barību, kas savukārt ir risinājums, kad suņuks pie kāda uz brīdi tiek atstāts vai arī kad dosimies ceļojumos.» Annija Kopštāle novērojusi, ka daudz suņu īpašnieku priekšroku dod svaigēšanai. «Man ir svarīgi, lai Bella saņemtu pilnvērtīgu uzturu no svaigas gaļas, kauliņiem, taukvielām, ogām un dārzeņiem, tāpēc es to cenšos variēt. Reizi dienā mums ir svaigēšana - svaiga, jēla gaļa, arī ogas, piemēram, mellenes, avenes, zemenes. Bella tās ēd, turklāt pieprasa papildu porciju!» Jautāta, ko mīlule neēd, Annija Kopštāle atteic: «Man šķiet, viņai garšo pilnīgi viss. Esmu eksperimentējusi, Bellai dodot gurķus, tomātus, - nekas netiek noniecināts. Viņa ēd pat salātlapas, seleriju kātus un laikam būtu gatava pagaršot jebko.»
Bella sākumā esot izmēģinājusi pagrauzt savas saimnieces kurpes. Māksliniece smejas: «Tas bija periods, kad sunītei auga piena zobi. Kad tikko biju viņu atvedusi uz dzīvokli, Bella mēģināja nograuzt no kājlīstēm plastmasas skrūvju bumbiņas,» smejas Annija Kopštāle. «Taču ne čības, ne baleta kurpes, ne puantes no Bellas zobiem gan nav cietušas. Ja tu pats visu laikus saliec vietā un neradi apstākļus, lai suns tiktu klāt, nekas ļauns nevar notikt. Tā kā man apavi ir sirdij tuvi, sevi disciplinēju un nolieku tos vietā, kur Bella netiks klāt. Taču, skraidot pa baleta zāli, Belliņa no kolēģiem ir paķērusi kādu zeķi, čību vai kurpi, vēloties spēlēties un to pagrauzt.»