«Šī fotogrāfija, kurā esmu iemūžināts ar parūku galvā un viduslaiku stila kostīmā, man tiešām ir viena no mīļākajām bildēm, turklāt tā atsauc atmiņā gan bērnību, gan kādu pasenu un visai mistisku notikumu, kuru varētu nosaukt arī par ceļojumu laikā,» atzīst senās mūzikas interprets un festivāla «Vivat, Curlandia!» rīkotājs Māris Kupčs.
«Tas bija bērnībā (man varēja būt apmēram desmit gadi), kad kādā grāmatā ieraudzīju senu gleznu, kurā bija atainoti Francijas karaļa Luija XV laika galminieki savos skaistajos tērpos, un viņu žestu grācija un smalkums mani apbūra. Atceros, ka aizņēmos lupu un pētīju tērpu detaļas palielinājumā, vienlaikus mēģinot iztēloties, kādas sajūtas varētu mani pārņemt, uzvelkot šādu skaistu mākslas darbu. Tā noteikti nebija mana pirmā saskarsme ar kādu vēsturisku lietu vai kaut ko, kas varētu izsaukt vēlmi doties ceļojumā ar laika mašīnu, lai izbaudītu aizgājušā laika gaisotni, to sajust fiziskā realitātē, taču šķiet, ka tieši šī reize bija izšķirošā, lai sāktu savu ikdienu piesātināt ar intensīvām 17. un 18. gadsimta vēstures studijām pašmācības ceļā,» stāsta Māris, ar ironiju piebilstot - kad viņš mācījās skolā, «vēsture un pārējie mācību priekšmeti bija marksisma piesātināti un instinktīvi radīja vēlmi tos apgūt pēc iespējas mazāk, taču tas, protams, neattiecās uz mūzikas jomu. Tiesa, tur mūzikas vēsture nez kādēļ sākās ar 18. gadsimta beigām». Tādēļ viņš lasījis visus iespējamos pieejamos materiālus - laikabiedru vēstules, memuārus, romānus... «Mani pazina visās bibliotēkās, bieži vien pat nelegāli, tā teikt, «pa kluso» izsniedzot arī uz vairākām dienām to literatūru, kas nebija domāta lasīšanai ārpus bibliotēkas telpām. Visu ēšanas naudu tērēju antikvariātos, kur bieži varēja atrast visādus «brīnumus».»
Savukārt pirmais īstais «ceļojums laikā», kā to sauc Māris Kupčs, noticis sniegotā ziemas vakarā. «Izkāpjot no trolejbusa un iegriežoties arkā starp toreizējā Politehniskā institūta abām būvēm, kā parasti iedomājos, ka būtu labi, ja šeit neslietos tās neglītās būves, bet būtu Rātsnams… Vieglais, smalkais putenis darīja manus un apkārtējo soļus klusus, un tobrīd man šķita: savādi, ka apgaismojums nav tāds, kādam te būtu jābūt; liekas, vispār tā nav, tikai logos dažas uguntiņas met blāvu ēnu uz ielas, iezīmējot namu kontūras, kas šķita pazaudējuši savu varenību. Atceros, ka nodomāju, dīvaini - šai ielai nav ietves? Un tad mani gandrīz notrieca kariete vai kaut kas ļoti līdzīgs karietei ar priekšā iejūgtiem diviem zirgiem. Paspēju palēkt malā, taču no rokām izkrita tērpu maiss ar koncerta drēbēm, kuru nācās pacelt un notraust no tā sniegu.»
Kad Māris devās tālāk savās gaitās, viņš nodomājis, ka droši vien Vecrīgā uzņem kādu vēsturisku filmu un aktieri blēņojas. «Un tikai pēc koncerta, kad atkal iegriezos Tirgoņu ielā, biju pārsteigts, kā divu stundu laikā iela ir izmainījusies, dega visas laternas, un ietve bija atgriezusies savā vietā…» Pēc tam viņš sev jautājis, kas tas īsti bija, taču sapratis, ka nav atbildes. «Turpinu meklēt atbildi uz šo jautājumu, meklēt, vēlreiz izjust šādas sajūtas, nodarbojoties ar seno mūziku, atskaņojot to ar tā laika instrumentiem, rīkojot koncertus un operu izrādes Bauskas pilī sveču apgaismojumā. Un domāju par to, cik lielu ietekmi uz mani ir atstājusi bērnībā redzētā bilde un mistiskā epizode Vecrīgā.»