VAKARA ZIŅAS. Kāds saimnieks, tādi suņi – visi «uz viena viļņa»

Jeļena Brokāne ir trīs burvīgu garspalvaino taksīšu saimniece, taču ne šī vārda tradicionālajā izpratnē. Ņemot vērā, ka 14 gadu slieksni sasniegušajam Āro, astoņus gadus vecajai Bitei un piecus gadus vecajai Endži ir ciltsraksti, dzīvnieki piedalās starptautiskajās suņu izstādēs, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām. Sagatavošanās izstādei ir gan samērā dārga, gan no saimniekiem un viņu mīluļiem prasa lielu izturību un disciplīnu, bet Jeļenai Brokānei šādas rūpes rada prieku – viņa to dēvē par savu dārgo hobiju.

Klausoties stāstījumā par takšu šķirnes īpašībām, to kopšanu, barošanu un audzināšanu, šķiet, sieviete saistībā ar takšiem zina visu. «Man vislabāk patīk garspalvainie takši, jo tie pagalma zālītē skaisti izskatās un ir gudri suņi,» ar humoru nosaka Jeļena Brokāne, kura dzīvi bez suņa pat nespētu iedomāties. Viņas vecākiem piederēja īru seteri - arī medību suņi, turklāt izskatoties tieši tāpat kā garspalvainie rudie takši, taču ir ar garām kājām un baisu raksturu.

Takša un spaniela rezultāts

Ja pajautātu, kas vispār ir taksis, pirmā atbilde būtu: suns, kam patīk medīt. Taču šāda atbilde, visticamāk, lasītāju neapmierinās, tāpēc Jeļena Brokāne papildina: «Taksis ir suns ar savu lielu galvu, kas pats pieņem lēmumu, turklāt diezgan skaļi. Šķirni izveidoja tāpēc, lai takši alās ietu medīt. Ņemot vērā, ka saimnieks alā nevar būt blakus, sunim pašam ir jāspēj pieņemt lēmumu, ko darīt: doties uzbrukumā, iet pa labi vai pa kreisi vai arī alu pamest.» Tādus takšus selekcijas rezultātā ir izveidojis cilvēks. Turklāt ir jāuzsver, ka šīs šķirnes pārstāvis nederēs jebkuram cilvēkam, kurš izvēlēsies savās mājās paņemt sunīti. Lai ar šīs šķirnes mīluli spētu sadzīvot, saimniekam ir jābūt tā autoritātei, pretējā gadījumā taksis drīz vien sāks dominēt un viss notiks pēc suņa prāta.

Takšus pēc šķirnes īpatnībām ir iespējams iedalīt pēc izmēriem. Standarta taksis, kuru lielākā daļa cilvēku droši vien pazīst vislabāk, sver aptuveni deviņus, desmit kilogramus. Miniatūrā takša svars ir līdz sešiem kilogramiem. Un ir vēl arī trušu taksis, kuram no dabas ir dots medīt trušus, lienot to alās, - šo suņu svars ir līdz četriem kilogramiem. Otrs takšu iedalījuma veids ir pēc to spalvas. Pirmie ir gludspalvainie - šī šķirne pastāv vismaz 200 gadu, turklāt Latvijā tie ir vispopulārākie. «Šīs šķirnes takšu klubi jeb audzētavas pastāvēja jau pirms simt gadiem. Arī Latvijā gludspalvainie takši bija populāri jau pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Šķirne ir ērta, jo suņus var turēt dzīvoklī un iet medībās,» skaidro Jeļena Brokāne. «Arī šī šķirne dalāma smalkāk, proti, ir garspalvainie takši kā man. Šķirne ir vismaz simt piecdesmit gadu sena. Tās pirmsākumos taksi sakrustoja ar spanielu, rezultātā izveidojās garspalvainais taksis.» Salīdzinot ar gludspalvainajiem takšiem, to raksturs ir maigāks, mīlīgāks. Un visbeidzot - asspalvainie takši. «Tiem ir «piejaukums» no terjera. Asspalvainajiem, kā saka priekšā to nosaukums, ir asa spalva un bārdiņa. Arī šīs šķirnes pārstāvji ir labi mednieki.»

Pūdelis no Harkivas

Jeļena Brokāne ir pārliecināta, ka ikvienam cilvēkam, kurš ir izlēmis ņemt suni, vispirms ir kārtīgi jāiepazīstas ar tā šķirnei raksturīgajām īpašībām. «Mūsdienās uzzināt par konkrētas šķirnes īpašībām ir vienkāršāk par vienkāršu - resursi viegli pieejami, to ir daudz. Es no sirds ieteiktu kucēnu iegādāties no oficiāliem audzētājiem, jo viņu dzīvnieki pirms pārošanas ir izgājuši veselības pārbaudes un ģenētiskos testus. Tas samazina risku tikt pie slima suņa. Un, ja medību šķirņu suņiem nebūs iespējas izskrieties, tie dzīvoklī var sastrādāt lielus brīnumus!» Tāpēc viņa, zinot īru seteru rakstura iezīmes, īru seteru nekad neizvēlēsies, kaut arī tie ļoti patīk. «Vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem ar vīru bijām Gdaņskā Polijā, un tur es pirmoreiz ieraudzīju garspalvaino taksi. Uzreiz sapratu, ka tas būs man vispiemērotākais. Pēc izskata šīs šķirnes suns man ļoti patika, tāpēc sāku meklēt informāciju par tā raksturu.» Tajā laikā garspalvainie takši Latvijā bija liels retums; viena audzētava esot bijusi pie Valmieras. Šī iemesla dēļ savu pirmo taksi Jeļena Brokāne atveda no Zviedrijas, pēc tam iestājusies klubā. Tam sekoja piedalīšanās starptautiskajās suņu izstādēs, kas galvenokārt notika citās valstīs. «Ar to arī sākās mana interese un hobijs, kas turpinās līdz pat šai dienai. Turklāt zinu daudz takšu saimnieku, kuriem viņu suns nav pirmais taksis, bet gan otrais vai trešais.» Kāpēc tā? Iespējams, tāpēc, ka taksi ir jāprot pareizi audzināt, lai tas ne vārda tiešā, ne pārnestā nozīmē neuzkāptu uz galvas. «Saimniekam ir jāsaprot, ka suns ir viņam, nevis viņš - sunim, tāpēc audzināšanu nevajag novērtēt par zemu. Ar taksi ir tas pats, kas ar bērnu: kā audzināsi, tāds arī izaugs!» Par to Āro, Bites un Endži saimniece pārliecinājusies pērn rudenī. Divus mēnešus viņas mājās mitis arī pūdelis - bēglis no Harkivas. «Vienreizēji jauks suns ar kolosālu raksturu, bet viņš bija tik ļoti aktīvs… Protams, mēs pūdeli čipējām, izgājām vakcināciju kursu pret trakumsērgu atbilstoši Eiropas likumdošanai. Man jau vienubrīd šķita, ka pūdelis paliks pie mums, taču savas ļoti lielās aktivitātes dēļ suns diemžēl nebija atbilstošs, tāpēc aizbrauca prom. Kad tas notika, mēs atviegloti nopūtāmies. Brīžiem šķita, ka suns vienlaikus spēj atrasties vairākās vietās!»

Uz viena viļņa

Daudzus gadus audzinot takšus, Jeļena Brokāne ir pārliecināta, ka suņiem piemīt spēja «nolasīt» savu saimnieku domas un arī otrādi - arī cilvēks, ja vien ar savu mājas mīluli atrodas «uz viena viļņa», spēj «nolasīt» tā domas un vajadzības. «Tas ir stāsts par atbildību. Paņemot suni, cilvēkam jāspēj uzņemties ļoti liela atbildība, tajā skaitā finansiālā. Ja dzīvniekam rodas iepriekš neplānotas vajadzības, piemēram, vajadzīga ir veterinārārsta vizīte, tev jebkurā brīdī ir jābūt gatavam atvērt maku.»

Kas attiecas uz uzturu, Jeļena Brokāne atklāj, ka tas neizmaksā pārāk daudz, jo viņa pati savus trīs mīluļus baro tikai ar profesionālo sauso barību. «Esmu pret dabīgās pārtikas došanu suņiem, jo ir ļoti grūti sabalansēt tā, lai dzīvniekam tas derētu. Pazīstu saimniekus, kuri saviem mīluļiem dod vistu kakliņus, akniņas un citu dabīgo barību, turklāt esmu novērojusi, ka pēc laika šie suņi iedzīvojas diezgan lielās gremošanas problēmās. Mēs nezinām, ko tā vista pirms nokaušanas ir ēdusi - kādas antibiotikas ir dotas. Nevēlos izklausīties kategoriska, taču tāda ir mana pārliecība.» Droši vien vēlams atgādināt arī veco labo patiesību, ka ar gaļu vien suņus barot nedrīkst. «Esmu pārliecināts sausās barības fans un savus suņus ar to baroju kopš tā laika, kad sausā pārtika pie mums parādījās, tātad pirms aptuveni trīsdesmit gadiem,» atklāj saimniece. «Āro ēd profesionālo barību, kas ir paredzēta suņiem senioriem - ar mazāku tauku saturu. Bitei pirms piedalīšanās Eiropas veterānu sacensībās noteicu diētu - viņu baroju ar diētisko profesionālo barību. Maniem suņiem problēmu ar gremošanas traktu nav bijis.»

Sarunas noslēgumā jautāju, ko suņa saimniekam nozīmē savu mīluli sagatavot izstādēm un cik grūti vai viegli tas ir. «Zinot, kad būs jāpiedalās izstādē, jau laikus un regulāri ejam uz skolu, gatavojamies. Sunim ir jābūt tā sagatavotam, lai tas mierīgi nostāvētu uz galda, ļaujot svešiem cilvēkiem sevi aplūkot, aptaustīt, pat pašūpināt. Domājat, ka bez treniņiem suns tā vienkārši stāvēs? Nekā!» atklāj saimniece. «Mērķis ir iemācīt sunim pareizi stāvēt, pareizi iet, paklausīt.» Taču skola negarantēs panākumus. Tos nosaka arī suņa raksturs, pat harisma! «Ar Biti izstādēs ir viegli, jo viņa ir paklausīga, ar Āro - pilnīgi pretēji. Izstādēm viņš ir sarežģīts suns - baigais maita! Mums gāja grūti.»

Skola gan ir nepieciešama ne tikai šķirnes suņiem ar ciltsrakstiem, bet līdz gada vecumam - ikvienam četrkājainajam draugam un tā saimniekam. Tā ir apmācība, kas atvieglos dzīvi pašam mīlulim, bet visvairāk viņa saimniekam.