VAKARA ZIŅAS. Vai var uzticēties sapņiem?

Antra Gabre, Guna Kārkliņa schedule21.jūl 2023

Sapņus pēta psihologi, par sapņiem konsultē astrologi, un arī daudziem no mums ir savi novērojumi, likumsakarības, pieredze vai priekšstati. Iegūti, pārņemti – kā nu kuram.

Astrologi, veidojot dienas un nedēļas prognozes, vadoties pēc Mēness dienas, mēdz norādīt, vai sapņotais jāņem vērā vai arī to labāk aizmirst. Piemēram, pirmajā Mēness dienā nosapņotais piepildīsies ar lielu precizitāti, astotajā Mēness dienā sapnis var būt zīmīgs, bet 24. Mēness dienā - pravietisks.

Tomēr ir cilvēki, kuri, pat ja apguvuši sapņu skaidrošanas mehānismu, pateiks - nekas nepiepildās, maniem sapņiem ticēt nevar! Kāpēc tā? Par to, cik daudz cilvēks var uzticēties saviem sapņiem, var spriest pēc natālā (individuālā) horoskopa devītās «mājas» jeb sektora, kas «atbild» arī par abstrakto domāšanu un intuīciju. Ja devītajā «mājā» ir Jupiters vai Venera un tiem nav nelabvēlīgu aspektu, tad sapņiem būs nozīme. Tad jāiemācās tos skaidrot un samērot ar savu dzīvi. Ja sapņiem iepriekš minētajā «mājā» ir nelabvēlīgi aspekti, tad sapņi bieži ir mānīgi. Ja vēl planēta devītajā «mājā» ir vāja, tad sapņus nav vērts ievērot. Ja devītajā «mājā» ir vairākas planētas, tad aplūko stiprāko no tām.

Astroloģijā pastāv uzskats, ka spilgtākus sapņus un biežāk redz cilvēki, kuru individuālajās astroloģiskajās kartēs ir spēcīga Ūdens stihijas ietekme (jeb Vēža, Skorpiona un Zivju zīmju ietekme). Ar sapņiem saistās Mēness un Neptūns, un par spēcīgu stāvokli tiek uzskatīts, ja šie debesu ķermeņi atrodas horoskopa kartes astotajā vai 12. «mājā». Senāk pat tika uzskatīts, ka šādu cilvēku sapņi var būt pravietiski.

Vai sapnis var palīdzēt?

Psihoterapeits, psihoanalītiķis Voldemārs Švarcs žurnālā «Praktiskā Astroloģija» ir teicis, ka sapņošana ir ļoti nozīmīga miega fāze. Ja tā tiek izjaukta vai traucēta, tad cieš cilvēka emocionālā labsajūta.

Viņš izstāstīja par pētījumu, kā cilvēki skatās šausmu filmu. Pirmo reizi skatoties, viņi emocionāli reaģē. Ja skatās to pašu otro, trešo un ceturto reizi, emocionālās reakcijas zūd, cilvēks vairs nebaidās no filmas mūzikas, no gaidu atmosfēras, jo emocionāli vairs neiesaistās. Ja psihoterapeiti un psihoanalītiķi to uzskatītu par «problēmu», tātad cilvēks, būdams miegā un sapņodams, to ir atrisinājis. Ja cilvēks ir noguris, bet viņam neļauj pilnvērtīgi izgulēties un sapņot, tad emocionālā reakcija, ko var reģistrēt ar poligrāfu, ir tāda pati kā skatoties šausmu filmu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka cilvēks emocionālo problēmu nevar atrisināt.

Sapņos novērojami dažādi atmiņu elementi, svarīga loma ir agrāk redzētajam. Bet atmiņas tiek miksētas arī ar kaut ko citu. Otra lieta, kas bez atmiņām ir jāpiemin, ir tā saucamie instinkti un dziņas, kas ir sava veida programma. Ja salīdzinām ar datoru, tad mūsos tāpat kā datorā ir cietais disks un dažādas programmas, kas veidotas ar noteiktu mērķi. Sapņos droši vien parādās dažas programmas, kas mūsos ir instalētas, kas veido galveno mūsu zemapziņas vai neapziņas kodolu, un tas rod savu atspoguļojumu sapņos. Piemēram, par psihoanalīzes tēvu dēvētajam Zīgmundam Freidam likās būtiski arī tas, ka sapnim jābūt ar jēgu vai mērķi. Viņš radīja hipotēzi, kas mūsdienās gan netiek atbalstīta - ka miegā var veidoties uzbudinājums un mums ir jāatrod veids, kā uzbudinājumu transformēt. Mēs varam to transformēt sapņa darbībā, tad sapnis būtu tāds kā miega sargs.

Ko nozīmē, ja sapnī redz mirušu tuvinieku?

Saskaņā ar ticējumiem un sapņu tulkojumiem vieni to skaidros kā drīzumā gaidāmas pārmaiņas, citi - ka mainīsies laikapstākļi. Ir sapņu grāmatas, kurās katram notikumam vai tēlam ir konkrēts skaidrojums. Bet psihoterapijā pieeja ir tāda, ka sapnis ataino emocijas, tomēr ne vienmēr. Lai būtu saprotamāk, sapni var uzskatīt par sava veida filmu, kur sapņa - mūsu neapziņas - režisors uzaicina tēlot dažādas emocionālas lomas ļoti nepiemērotus aktierus. Piemēram, Džuljeta jātēlo vecam vīram, Romeo - kaimiņu sunim, visi aktieri ir nepiemēroti, tāpēc sapnis bieži vien atstāj ļoti dīvainu iespaidu.

Ja paskatāmies uz situāciju no tāda viedokļa, ka sapnī veidojas attiecību konteksts, cilvēka iepriekšējās dzīves analīze un tad veidojas mijiedarbība starp atmiņām, emocijām un simbolisko domāšanu, tad padarām sapni interesantu. Psihoterapeita uzdevums ir piedāvāt cilvēkam ieskatu, ka viņš pats var izmantot tās asociācijas, kas jau ir un kas saistās ar sapni. Tas būs tikai šim cilvēkam piemērotākais sapņa un tā tēlu interpretācijas un izpratnes veids. Līdz ar to var teikt, ka sapnis ir nozīmīgs mūsu iekšējās pasaules emocionālo konfliktu risinājums, kuru bieži vien aizmirstam, bet kas kalpo kā mūs harmonizējošs un - ir tāds termins - psihes plasticitāti veidojošs process. Piemēram, psihiatrs un viens no analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem Karls Gustavs Jungs skaidroja, ka sapņi var palīdzēt izskaidrot ikdienas notikumus un līdzsvarot tos aspektus, kurus cilvēks pats neapzinās. Citiem vārdiem sakot, līdzsvarot psihi. Tātad - ja sapnī redz nelaiķi, tas var liecināt par sērām un var palīdzēt dziedināt zaudējuma traumu. Ja sapnī aizgājējs ir dusmīgs, iespējams, sapņotājs nav pabeidzis attiecības ar nelaiķi, ir kaut kas līdz galam neatrisināts. Bet patieso iemeslu var saprast tikai cilvēks individuāli, iesaistoties vai nu terapijā pie psihoterapeita vai psihoanalītiķa, vai arī analizējot savas attiecības, notikumus, emocijas pats.

Medijos atrodamas atsauces uz Hārvarda Medicīnas skolas psiholoģijas pasniedzēju Diedri Baretu. Viņa veikusi pētījumu par mirušo redzēšanu sapnī - analizējusi 149 sapņu dienasgrāmatas un aptaujājusi apmēram 100 studentu par šādiem sapņiem. Viņa secinājusi, ka sapņi par mirušo tuvinieku ļauj pārvarēt sēras, zaudējuma sajūtu vai arī ļauj sērot vieglāk, risinot dzīves laikā neatrisinātas problēmas.

Vai ir cilvēki, kuri nesapņo?

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka nekad neredz sapņus. Ko tas liecina par viņiem?

Daudzi apgalvo, ka viņi nemaz nesapņo, bet drīzāk viņi tā domā. Ir pētījumi, kuros novēroti ar miega traucējumiem sirgstoši cilvēki. Miegā viņi izdarīja dažādas kustības, runāja, kliedza, visādi citādi aktīvi darbojās, kas liecināja, ka šie cilvēki redz sapņus un tajos piedalās. Daļa zinātnieku uzskata, ka cilvēkiem, kuri atceras sapņus, varētu piemist atšķirīga spēja iegaumēt lietas kopumā, kā arī viņi ir radoši, viņiem piemīt nosliece uz sapņošanu un fantazēšanu, viņi iedziļinās savā iekšējā pasaulē, analizē savas emocijas. Turpretim tiem, kuri ir praktiskāki, racionālāki, varētu būt grūtāk atcerēties savus sapņus. Tas ir kaut kas līdzīgs fiziķu un liriķu pretstāvei.

Starp citu, atklāts, ka tiem, kas atceras sapņus, naktī esot augstāka smadzeņu reaģēšanas pakāpe uz skaņām. Tiesa, personīgā pieredze liecina, ka, piemēram, miega zāļu lietošana palielina sapņu atcerēšanos, bet tam nav saistības ar skaņām.