VAKARA ZIŅAS. Simons Ošs ir pārliecināts, ka, lai arī dzimis un uzaudzis Austrālijā, viņa latviešu gēni nekur nav zuduši

Gada visskaistākajā laikā – vasaras saulgriežos – Latviju apmeklē īpaši daudz ceļotāju no citām valstīm. Šogad saulgriežu laiku Latvijā pavadīja arī austrālietis Simons Ošs. Viņu ar mūsu valsti saista īpaša saikne, jo Simona vecvecāki bija latvieši; Liepājā ir dzimis viņa tēvs un tante – tēva māsa, kas vairāk zināma kā pirmā latviešu sieviete, civilās aviācijas pilote Austrālijā. Tā kā vectēvs bija aizsargs, kara beigās ģimene devās bēgļu gaitās, pat nenojaušot, ka atpakaļceļa nebūs. Taču Simona sirdī Latvijai ir nozīmīga vieta. Pat tik nozīmīga, ka pirms vairākiem gadiem viņš ieguvis Latvijas pilsonību.

Latvijā esi piekto reizi. Pirmā reize bija pirms gandrīz divdesmit gadiem. Vai šo gadu laikā esi novērojis kādas pārmaiņas?

Mana pirmā ciemošanās vecvecāku un tēta dzimtenē bija 2005. gadā. Ja salīdzinu toreiz ar tagad, mainījies ir ļoti daudz: Rīga kļuvusi sakoptāka, skaistāka. Redzu, ka Latvijā kopumā, bet jo īpaši Rīgā, laika gaitā ir ieguldītas lielas finanses, lai varētu sasniegt līmeni, kāds tas ir tagad. Tā kā pēc profesijas esmu pavārs, protams, mani interesē, kādi šeit ir restorāni. To kļuvis daudz vairāk, virtuve jeb piedāvājums apmeklētājiem ir daudzveidīgs. Ir gadījies pat nobaudīt tādus ēdienus, kas mani kā nozares profesionāli pārsteidz. Pozitīvā nozīmē - gan pēc noformējuma, gan garšas. Tāpat arī esmu priecīgs, ka pēc pandēmijas laika Rīgā viss atkal darbojas, jo manā dzimtajā Melburnā diemžēl paveras pavisam cits skats - ir daudz krodziņu, kafejnīcu, restorānu un veikaliņu, kas Covid-19 laikā tika aizvērti un ir bankrotējuši. Ejot pa centra ielām, var novērot tumšus logus, aizslēgtas telpas. Labi, ka Rīgā tā nav.

Ja tu jautā, kas kopš pirmā brauciena uz Latviju ir mainījies man pašam, arī varu teikt, ka ļoti daudz. Latvijas sūtniecība Austrālijā tika atvērta 1995. gadā, un kopš tā laika man bija doma par Latvijas pilsonību. Sākotnēji tas nebija iespējams, taču sava brauciena laikā 2018. gada martā ieguvu Latvijas Republikas pilsonību - kopš tā laika man ir gan Latvijas pase, gan ID karte. Dubultpilsonības iegūšana man bija ļoti svarīga arī emocionālu iemeslu dēļ. Mani vecvecāki Marija un Žanis Oši bija latvieši, Latvijā dzimis mans tēvs Juris Andrejs Ošs, arī viņa māsa Valda. Žanis bija aizsargs, aktīvi darbojās aizsargu aviācijas eskadriļā. Pieļauju, ka vēlmi lidot no viņa mantoja Valda.

Ir vēl kas, ko vēlos pastāstīt. Kad mani vecvecāki un tēvs atradās bēgļu gaitās, ģimenei bija nodoms pārcelties nevis uz Austrāliju, bet Kanādu. Viss jau bija nokārtots, kad piepeši saslima kuģa kapteinis. Un tad vajadzēja izšķirties, ko darīt. Vectēvs Žanis esot teicis: «Labi, ja uz Kanādu nevar, tad braucam uz Austrāliju!» Tā viņi no Neapoles ostas Itālijā kuģoja uz Viktorijas štatu, kur arī palika visu turpmāko dzīvi.

Tu reiz stāstīji, ka, esot pirmoreiz Latvijā, pēc telefona grāmatas meklēji savus Liepājas radiniekus. Lūdzu, pastāsti sīkāk.

Es tiku pie Liepājas telefona grāmatas, jo vecvecāki bija liepājnieki, un meklēju uzvārdu Ošs. Neko neatradu. Bija jāpaiet vēl astoņiem gadiem, kad notika brīnums - abi ar manu māsu Kristīni un viņas meitu Lulu beidzot sastapāmies ar Latvijas radiniekiem. Vispirms cits citam rakstījām e-pasta vēstules un sūtījām fotogrāfijas, līdz pagāja vēl pāris gadu un pirmoreiz satikāmies klātienē. Diemžēl ne mans tēvs, ne viņa māsa Valda, nemaz nerunājot par abiem mūsu vecvecākiem, šo mirkli nepiedzīvoja.

Šķiet, ka Latvijā no Ošu dzimtas pārstāvēm visvairāk ir zināma tava tēta māsa Valda Ošs-Lamonde, kas bija pirmā latviešu sieviete - civilās aviācijas pilote Austrālijā.

Diemžēl nekā daudz, ko stāstīt, man nav, jo es viņu nepaspēju piedzīvot. Valda 33 gadu vecumā izlēma labprātīgi aiziet no dzīves. Es vēl nebiju piedzimis - tajā laikā mana mamma bija gaidībās. Pāris mēnešu pēc Valdas aiziešanas šo pašu izmisīgo soli spēra Valdas mamma, respektīvi, mana latviešu vecmāmiņa Marija, un pēc divdesmit dienām piedzimu es. Tajā brīdī mūsu ģimene steigšus pārcēlās uz citu dzīvesvietu - uz Araratas pilsētiņu. Tas īsti neglāba, jo pēc pāris gadiem - 1972. gadā - to pašu atkārtoja arī mans latviešu vectētiņš Žanis. Protams, mani vecāki, īpaši jau tēvs, to ārkārtīgi pārdzīvoja. Viņam šī lieta kļuva par tabu tematu, mēs nekad par to nerunājām. Vēl vairāk, būdams bērns, es atceros, kā viņš no ģimenes albumiem plēsa fotogrāfijas un tās iznīcināja. Par to, kas ir noticis, mums ar māsu Kristīni mazliet pastāstīja mamma. Par pašnāvībām mēs zinājām, taču nekad un nekādos apstākļos šo jautājumu neaizskārām.

Fotogrāfiju, ko tēvs toreiz saplēsa, dublikātus man iedeva Latvijas radi. Arī par Valdu kā par pirmo latviešu civilās aviācijas piloti un viņas gaitām galvenokārt uzzināju Latvijā, jo man to pastāstīja latviešu radi. Pirms tam zināju vien to, ka Valdai piemita ļoti labs zīmētājas talants, ko viņa mantoja no saviem vecākiem. Labi prata zīmēt un ar rokām veidot visādas lietas arī mans tētis. Piemēram, viņš kolosāli krāsoja Lieldienu olas. Šo talantu ir mantojusi māsasmeita Lulu. Es diemžēl ne.

Valdas un abu tavu vecvecāku stāsts izklausās pēc absolūtas ļaunuma uzvaras. Ja cilvēkiem ir tāds izmisums, ka jāatņem sev dzīvība, sāk rasties šaubas par Dieva esamību.

Bet dzīve turpinās. Esmu atradis Latvijas radiniekus. Matīsa kapos Rīgā ir uzstādīta plāksne viņu piemiņai. Dzīve turpinās un piedāvā arvien jaunus izaicinājumus.

Piemēram?

Hīlsvilā, aptuveni 60 kilometrus no Melburnas, Jarra Veleja reģionā, kas vairāk zināms ar saviem vīniem, es būvēju māju. Tā kā mana pirmā asociācija ar Latviju ir bērzi, tad dārzā, pretī mājas logiem, plānoju iestādīt 14 bērzus. No nostāstiem zinu, ka maniem vecvecākiem dārzā pie mājas Koburgā auga lupīnas un dažādu krāsu gladiolas, no kurām viena ir karmīnsarkana kā Latvijas karogs. Domāju, būs jāiestāda arī šo abu šķirņu puķes.

Tev ir gan Austrālijas, gan Latvijas pilsonība. Kā tu sevi pats identificē - kā austrālieti vai kā latvieti?

Līdzīgi kā mans tētis - esmu gan viens, gan otrs. Esmu dzimis Austrālijā, 15 gadu vecumā sācis strādāt, tātad esmu austrālietis. Taču nekur nav zudis arī latviešu gēns, lai arī latviski nerunāju. Manā sirdī nozīmīga vieta ir un būs abām valstīm - gan Austrālijai, gan Latvijai. Un tā tas paliks.

Arī mans tētis bija gan pārliecināts latvietis, gan tikpat pārliecināts austrālietis. Kopš 1949. gada 28. jūlija, kad ģimene ar bēgļu kuģi «Skaugum» ieradās Viktorijas pavalstī, mans tētis ne reizi dzīvē Austrāliju nav pametis. Ne reizes neaizbrauca uz Eiropu, ASV vai Kanādu. Kad Latvija atguva valstisko neatkarību, viņš bija ārkārtīgi priecīgs, taču neizskatīja iespēju atgriezties dzimtenē. Dzīve beidzot bija sakārtota, pēc visām nebūšanām nostabilizējusies, turklāt Austrālija tētim ļoti patika. Atšķirībā no manis viņam visi ceļojumi notika vienas valsts robežās.

Tētis latviski runāja?

Mans tētis ieradās Viktorijas pavalstī, kad viņam bija septiņi gadi. Tobrīd viņš, protams, ļoti labi runāja latviski un arī vāciski. Mācījās angļu valodu. Vēlāk latviešu valodu viņš, protams, saprata, taču pats tajā vairs nerunāja. Atceros, ka mums mājās bija latviešu grāmatas un latviešu mūzikas ieraksti. Man nāk prātā viena lieta, ko stāstīja mamma. Abi vecvecāki savā starpā, protams, sarunājās latviski, taču, tikko istabā ienāca mana mamma, vectēvs momentā pārgāja uz angļu valodu. Mamma pēcāk tētim teikusi, ka viņas vīrieša ideāls ir viņa tēvs - vienmēr labā garastāvoklī, vienmēr galants un iznesīgs, vienmēr kārtīgs un tīrās drēbēs, kaut arī viņš strādāja smagu fizisku darbu.

Atgriežoties pie tēta, ir tā, ka viņam piemita dažas, manuprāt, tieši latviešus raksturojošas iezīmes. Piemēram, uz galda vāzē vienmēr bija jābūt svaigiem ziediem un blakus svecei. Ziedi un to dāvināšana, šķiet, ir raksturīga tieši latviešiem. Citās valstīs es to neesmu novērojis. Tāpat ir ar svecēm. Rīgā ieejot restorānā, gandrīz vienmēr uz galda atradīsies gan vāzīte ar ziediem, gan svece.

Lūdzu, pastāsti par sevi!

Esmu pavārs, strādāju uz jahtas. Tas ir darbs, kas man ārkārtīgi patīk. Iepriekš strādāju dažādos Melburnas restorānos. Ar vecāku atļauju sāku strādāt kopš 15 gadu vecuma. 17 gadu vecumā uzsāku patstāvīgu dzīvi prom no vecāku mājām.

Ko esi piedzīvojis šī Latvijas brauciena laikā?

Beidzot pirmoreiz mūžā peldējos Baltijas jūrā! Ūdens bija pat siltāks nekā patlaban Grieķijā. Aizbraucu uz Jūrmalu - man tur ļoti patika. Tā noteikti ir vieta, kurp labprāt aizbrauktu vēlreiz.