VAKARA ZIŅAS. Smiltenes leģendārās ārstes Ilzes Krūmalas devums pilsētai

Smilteniece ārste Ilze Krūmala visu mūžu bijusi saistīta ne tikai ar medicīnu, bet arī ar vēsturi un mākslu. Un tā ir joprojām. Daktere pētījusi Smiltenes vēsturi no ļoti seniem laikiem, medicīnas vēsturi, vadījusi ekskursijas. Viņai labi draugi bijuši un ir daudzi mākslinieki, kuri dāvinājuši savus darbus, ar kuriem ārste izveidojusi ekspozīciju Smiltenes poliklīnikā. Prāva kolekcija dāvināta vietējam novadpētniecības muzejam. Kad šai saulē bija ārstes dzīvesbiedrs ķirurgs Jānis Krūmals, šo darbu viņi veica divatā.

Grāfiene no sentatāru dzimtas

«Esmu dzimusi Madonas apriņķī, Liezēres pagastā, 1934. gada 3. jūlijā, Vēža zīmē. Nāku no ārstu ģimenes. Tēvs bija tāds kā ģimenes ārsts, strādāja Liezērē doktorātā, kurā esmu dzimusi. Mamma pēc tautības bija krieviete, nākusi no diezgan smalkas krievu ģimenes - mana vecmāmiņa bijusi grāfiene no sentatāru dzimtas uzvārdā Andronova. Katru vakaru viņa mums, bērniem, stāstīja pasakas krievu valodā, ko pati sacerēja. Vectēvs Vasilijs Pavluņins nācis no Rjazaņas, bijis ļoti bagāts cilvēks, miljonārs, cīnījies pret komunistiem, kopā ar Kolčaku nonācis Sibīrijā, bet vairāk ģimene neko nezina. Tikai tik daudz, ka vectēvs gājis bojā.

Mana mamma Vera Pavluņina 1929. gadā atbrauca no Maskavas uz Latviju. Tajā gadā Staļins pēdējo reizi atvēra robežas un aizbrauca tie, kas bija naidīgi padomju varai. Viņai bija tikai 17 gadi,» savu dzīvesstāstu sāk šķetināt Ilze.

Mammai un tēvam bijusi gandrīz 20 gadu starpība. «Mamma bija mājsaimniece, bet bērni viņu ne sevišķi interesēja. Viņa ļoti labi spēlēja klavieres, sevišķi Čaikovska «Gadalaikus» un citus šī komponista skaņdarbus. Garšīgi gatavoja ēst, darināja rokdarbus un zīmēja. Es sen vairs nezīmēju, bet vienubrīd katru dienu to darīju. Ļoti daudzus gadus mākslā dzīvoju, biju pilnībā ar to pārņemta. Māksla cilvēku paceļ pāri ikdienībai. Atceros, bērnībā mēs, visi bērni, katru dienu zīmējām visu, ko vien dabā redzējām. Kad mācījos Rīgas Medicīnas institūtā, man bija lekciju pieraksti ar zīmējumiem. Meitu Renāti un viņas bērnus arī interesē māksla.

Bijām seši bērni - trīs meitenes un trīs zēni. Divi puiši miruši, esam četri palikuši. Ģimenē bez manis ir vēl divi dakteri. Arī mana tēva paaudzē bija trīs ārsti. Man bija tikai deviņi gadi, kad tēvs Jānis Arvēds Gediņš nomira. Tēvs nāk no Zemgales, no Vecumnieku pagasta, tur viņa tēvam īpašumā bija meži,» turpina smilteniece. Toties vecmamma no tēva puses runājusi franciski. Bijis nostāsts, ka Gediņi kaut kādā veidā saistīti ar lietuviešu Gediminiem - visiem bērniem otrais vai trešais vārds ir Gedimins vai Gedimina, un ārstes pilnais vārds ir Ilze Gedimina.

No Šmēlingiem līdz ASV

«Kad Rīgā sāku studēt, mana tante pie sevis pieņēma Šmēlingu ģimeni. Izrādās, ka Reinholds Šmēlings bijis slavens Rīgas arhitekts un mana audžutēva Valērija Šmēlinga vecaistēvs. Arī māju Rīgā, Dzirnavu ielā 60, Šmēlings bija projektējis. Krustmāte pēc savas nāves to novēlēja manai meitai Renātei. Viņa tagad dzīvo Amerikā, apprecējās ar amerikāni, diplomātu Džeimsu Keniju, kurš savulaik strādāja vēstniecībā Rīgā, kur arī iepazinās ar manu meitu. Viņi dzīvo netālu no Bostonas, es katru gadu braucu ciemos, viņi savukārt uz Latviju. Man ir trīs mazbērni. Aleksandram Patrikam ir 24 gadi, Nikolasam Džonam - 21, Žaklīnai Elizabetei būs 18. Visi beiguši Bostonas latviešu skolu un runā latviski, zina savas saknes. Brauc uz Latviju. Dziesmu un deju svētkos te ir Nikolass, kurš ASV apgūst programmēšanu. Aleksandrs ir muzikāls, viņam ir laba balss, dzied, bet par nākotnes plāniem vēl domā. Mūsu mīļais zaķītis Žaklīna ir absolūtā teicamniece. Šogad beidz vidusskolu, dosies uz universitāti studēt žurnālistiku,» ar savu ģimeni turpina iepazīstināt daktere.

Vīzija par vīru

«Vīrs Jānis bija ķirurgs, plaša spektra speciālists. Es biju jau Smiltenē, kad pienāca ziņa - slimnīcā būs jauns ķirurgs. Uzreiz zināju, ka ar viņu apprecēšos, jo redzu vīzijas. Ar Jāni iepazināmies un 1962. gadā apprecējāmies, kopā nodzīvojām 42 gadus. Viņš aizsaulē aizgāja 2004. gada 23. aprīlī,» saka ārste. Viņa stāsta, ka vīrs ļoti labi zīmēja un visas viņa rakstītās slimības vēstures ir ar zīmējumiem. Ja, piemēram, cilvēkam bija lauzts kauls, tad Jānis uzzīmēja, kā tas izskatās.

Liktenīgais Ticiāna gleznas attēls

«Es studēju medicīnu Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē no 1953. līdz 1959. gadam un pēc tam nonācu Smiltenes slimnīcā. Šurp braucu uz vienu vai diviem gadiem, bet esmu jau veselus piecdesmit,» pasmaida daktere. Sākumā bijis smagi, jo tolaik bija masalu un vējbaku epidēmija, ārste viena strādājusi nereti pat līdz vieniem naktī. Ilzei ar partiju nebijis pa ceļam, un komunisti viņu pat apsūdzējuši malkas zādzībā. Kolēģi viņu katru dienu pazemojuši, līdz... «1973. gada 13. jūnijā es gandrīz aizgāju - jutu, ka apstājas sirds, un pēkšņi acu priekšā parādījās tāds kā Ticiāna gleznas attēls, tumsas un gaismas cīņa. Skatījos uz to un jutu, ka dzīvošu. No tā laika viss manā dzīvē mainījās, sāka veikties, iepazinos ar interesantiem cilvēkiem, pārsvarā māksliniekiem un kultūras darbiniekiem.

Biju pārņemta ar mākslu, un pašai likās, ka vajadzēja kļūt par mākslinieci, nevis ārsti. Esmu apņēmusies - kad nākošreiz piedzimšu, būšu māksliniece. Savā laikā diezgan labi zīmēju, interesēja glezniecība,» atklāj stāstītāja.

Draudzība ar māksliniekiem

Drīz pēc tam ārste iepazinusies ar mākslinieci, izšuvumu un adījumu meistari Ernu Rubeni, dzimušu smiltenieci. Rubenei Cēsīs piederējusi māja, kur Ilze ar vīru ciemojušies. «Pie Rubenes kundzes ciemojās arī dzejniece Ārija Elksne ar vīru, operdziedātāju Miķeli Fišeru. Dzejniece lasīja savu dzeju, bijām uzaicināti ciemos uz Baltezeru viņas mājās, tur brauca arī Raimonda Paula māsa, tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Ar vīru esam piedalījušies daudzās Mākslas dienās, aicinājām māksliniekus uz Smilteni, rīkojām izstādes.» Pēc tam mākslinieki kādu no saviem darbiem atstājuši dāvanā. Mākslas darbi ir krāti visu laiku, kamēr Ilze strādāja Smiltenes slimnīcā.

Iepazinusies arī ar gleznotājiem Kārli Sūniņu, Edgaru Vinteru, kuram radi ir Smiltenē. Izveidojusies draudzība ar keramiķi Helgu Ingeborgu Melbārdi. Smalka, apdāvināta māksliniece, interesants cilvēks, ar kuru jutušās ļoti tuvas.

«Ar fotogrāfu Juri Krieviņu iepazināmies, kad viņam Vecrīgā bija darbu izstāde. Viņš Piebalgā bija nopircis vecu klēti, kurai bija palikusi tikai viena siena, bet Juris uzbūvēja ēku pilnībā. Ar gleznotāju Jurģi Skulmi esmu šad tad sarakstījusies, viņš man rakstīja par ieslodzījuma laiku, stāstīja par spiegiem, kā viņam sekots, ka nekur nav dabūjis darbu un strādājis pat par kurinātāju, bet Jurģis bija ļoti drosmīgs cilvēks un arī sarežģīta personība. Bijām pie viņa ciemos,» atceras Ilze.

«Esmu draugos ar slavenā selekcionāra Pētera Upīša brāļameitu Zaigu Grīnholcu. Viņa mīt ASV. Upīša kungs, Pētera Upīša jaunākais brālis Augusts, Zaigas tēvs bijis sirms vīrs, fotogrāfs. Sākumā viņam gājis grūti, Amerikā nekur nav varējis atrast darbu. Beidzot pie kāda fotogrāfa ticis par retušētāju, kaut gan pats bija talantīgs fotogrāfs. Gadījās, ka viņa darba devējs salauza apakšstilbu, un tas Upītim beidzot atvēra ceļu uz fotomākslu. Laimējās un nokļuva tiltu būves kompānijā par fotogrāfu, viņam ļoti patika Hudzonas upe ar tiltiem - viņš tos fotografēja.»

Slimnīca ar luksusa lietām

Nepilnus divus gadus viņa strādājusi Smiltenes novada speciālajā pamatskolā, bet tad atgriezusies slimnīcā, kur dzīvesbiedrs kļuvis par galveno ārstu. Kopā ar medicīnas vēstures profesoru Arni Vīksnu Ilze sarakstījusi grāmatu par Smiltenes slimnīcu, bet abi ar vīru izveidoja ekspozīciju Smiltenes poliklīnikā. Kolekcijā ir ap 3000 vienību, seni medicīnas un sadzīves priekšmeti, dokumenti, grāmatas, rokdarbi, kas stāsta par paaudžu pēctecību.

«Esmu izpētījusi mūsu pilsētas un slimnīcas vēsturi. Medicīnas iestāde dibināta 1903. gada 14. septembrī, tās izveidotājs ir Smiltenes muižas īpašnieks firsts Pauls Līvens. Viņa māte nopirka muižu, bet firsts uzcēla slimnīcu, hidroelektrostaciju, nabagmāju, šaursliežu dzelzceļu no Smiltenes līdz Valmierai. Slimnīcu atklājot, Līvens teicis: «Es neesmu uzcēlis fabriku, kas man nestu peļņu, ne arī ēku priekam. Esmu uzcēlis ēku, kurā jūs visi nāksiet, nesdami savas sāpes. Lai Dievs dod, ka jūs visi no šejienes iznāktu smaidīgi!»

Firsts slimnīcā bija ievilcis centrālapkuri - tādas luksusa lietas nebija plašā apkārtnē, pat ne Cēsīs. Ēdamo iepirka no apkārtnes zemniekiem, un vairākas saimnieces gatavoja ēdienu. Pēc Pirmā pasaules kara firsts zaudēja savus īpašumus, vienīgi hidroelektrostacija vēl palika, un pats devās uz Angliju. Starp citu, viņa vecmāmiņa bija Katrīnas II, Krievijas impērijas ķeizarienes, tēva audzinātāja,» vēstures faktus atklāj senatnes pētniece, piebilstot, ka tagad muižas vietā atrodas Smiltenes tehnikums.

Nesenos laikos no Anglijas šurp atbraukuši firsta mazdēli - viens vēstures zinātņu profesors, otrs žurnālists. «Mēs ar žurnālistu esam tikušies Vašingtonā, jo mans znots viņu personīgi pazīst. Uzaicinājām žurnālistu pusdienās, bet mums iznāca strīds, jo viņš bija apprecējis Krievijas militārista meitu un gājis sievas domu virzienā. Savukārt profesors ar sievu japānieti bija atbraucis uz Smilteni. Mēs ievedām viņu poliklīnikā un parādījām medicīnas vēstures ekspozīciju. Tur ir arī firsta fotogrāfija un stāsts par viņu. Mazdēls bija ļoti glaimots, ka atceramies viņa vectēvu,» teic Ilze.

Lūdzis dvēseles aizlūgumu latviski

Nostāsti vēsta, ka firsts Līvens bijis ļoti jauks cilvēks un uzvārda dēļ ticis uzskatīts, ka viņš cēlies no lībiešiem - lībiešu ķēniņa Kaupo pēctecis. Smiltenieši gan augstmani dažādi uzņēmuši, bijuši komiski atgadījumi. Reiz viņš gribējis pārbaudīt cilvēkus, pārģērbies vienkāršās drēbēs un iegājis kādā mājā, lūdzot naktsmājas. Viņam bijis garš deguns, tāpēc cilvēki viņu uzskatījuši par žīdiņu. Iedevuši naktsmājas un vakariņas. Nākamajā dienā noticis tirgus, un saimniece, ciemiņu modinot, teikusi, lai brauc līdzi. Firsts braucis arī, un tur cilvēki viņu sveicinājuši, bet saimniece sapratusi, ka iekūlusies nepatikšanās. Viņa augstdzimušajam ciemiņam gulēšanai bija iedevusi maisu ar salmiem. Taču firsts to nav ņēmis ļaunā.

«Firsta sieva, dzimusi baronese fon Taube, vārdā Lili bijusi ļoti iedomīga un despotiska sieviete, neesot ļāvusi meitai pat precēties, bērniem bijuši visai smagi apstākļi. Ģimenē bijuši divi dēli un viena meita,» Ilze turpina.

Pirms firsts Līvens Anglijā aizgājis no šīs dzīves, viņš lūdzis, lai dvēseles aizlūgumu notur latviešu valodā. Šodien Smiltenē firstu atceras ar labu vārdu, un slimnīcas simtgadē pie ēkas fasādes atklāja bareljefu par godu Līvenam - slimnīcas un faktiski arī pilsētas izveidotājam.

Prototips Priedes lugā

Ārste atklāj, ka esot arī viens no prototipiem - agronome - dramaturga Gunāra Priedes lugā «Vai mēs viņu pazīsim?». «Autoru pazinu, viņš pēc rakstura bija ļoti kluss cilvēks, un, atceros, viņam bija draugs uzvārdā Jansons - pēc pārliecības īsts komunists. Bet man šādas pārliecības cilvēki ļoti nepatika, bija ar viņiem konflikti. Mūs arī izsekoja, apvainoja par nacionālismu. Arī pēc puča bijām sarakstos, kurus paredzēts izsūtīt. Mums tomēr palaimējās.»

Apzaļumošana un kolekciju dārzs

Vēl viens Ilzes mīļdarbs bija apkārtnes, arī slimnīcas parka, sakopšana un apzaļumošana. «Slimnīcas parkā aug dažādi koki, esmu tos ieguvusi arī no selekcionāra un dārzkopja Pētera Upīša. Slimnīcas saimniecības daļas vadītāja reiz lika nozāģēt Pensilvānijas ievu, kas ir retums un iegūta no Pētera Upīša. No viņa nācis arī Latvijā lielākais Pekinas ceriņš, bet paeglis atvests no Altaja. Aug Krimas liepa, sarkanā lazda, dekoratīvs krūms no Kuriļu salām, un to atveda Andris Zvirgzds, bijušais Salaspils botāniskā dārza direktors. Esam sadraudzējušies ar trim Madonas puses selekcionāriem, no viņiem dabūjām īvi, kura aug pie slimnīcas, to ir diezgan grūti ieaudzēt. Es tagad neko nekopju, vairs nespēju un visvairāk pārdzīvoju, ka nevaru vairs zemi kopt,» sūrojas enerģiskā sieviete.

Viņa bijusi Spānijā, un ļoti paticis, ka pie katras mājas atrodas mini dārziņš. Vēlējusies, lai smiltenieši izveido šādus krāšņumus pie mājām. «Man pat bija izveidots kolekcijas dārzs, es biju gatava dot visiem stādus. Bija skaisti īrisi, dienziedes, narcises, tulpes un citi ziedi. Esmu tur izaudzējusi ceriņu stādus, astoņas pundurābelītes, dažādas peonijas un no sēklām kokveida peonijas, auga arī rododendri. Tagad tikai daži stādi palikuši,» konstatē Ilze un palepojas, ka 1991. gadā abi ar vīru ieguvuši profesora Paula Stradiņa prēmiju, dzīvesbiedrs ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bet deviņdesmitajos gados abiem piešķirta daiļdārznieka un ainavu arhitekta Andreja Zeidaka prēmija par Smiltenes apzaļumošanu.