VAKARA ZIŅAS. "Durvju zvaniņš" Džīna

Viena no Latvijas vismazākajām, bet tajā pašā laikā visromantiskākajām pilsētām ir Aizpute. Romantiska tāpēc, ka, lai arī pilsēta, tās robežās pastaigas laikā, ja izturēsies klusi, iespējams sastapties ar kādu zaķi, lapsu, stirnu, vāveri vai citu savvaļas dzīvnieciņu. Savukārt motosporta cienītājiem Aizpute ir labi zināma tādēļ, ka Misiņkalna motokrosa trasē ik gadu notiek starptautiskas sacensības.

Pavisam netālu no Misiņkalna ar savu ģimeni dzīvo Aizputes Novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Viens no pilntiesīgiem šīs ģimenes locekļiem ir vācu aitusuņa kucīte Džīna, bez kuras klātbūtnes Jolanta savu ikdienu nespētu iedomāties. Izvedot sunīti pastaigā uz Misiņkalnu, tās smalkais deguns pasaka priekšā, ka te nesen manīta stirna vai lapsa. «Galvenā suņa pastaigās vedēja ir mana meita Eva. Labā laikā pastaigas parasti mazliet ievelkas, jo Džīnai jāizlasa visas «vēstules», ko atstājuši meža zvēriņi: vāveres, eži, zaķi, lapsas, stirnas un citi pastaigās vestie suņi,» pauž Jolanta.

Kad mājās vairs nav «zvaniņa»

Džīna Jolantas ģimenei ir otrs suns. Viņas priekšgājēja - arī vācu aitu šķirnes pārstāve - bija sunīte Bella, kuru izvēlējās abas Bergu meitas. Suns bija ar ciltsrakstiem, kā teiktu vācieši - ar visiem «fon», kas pieder augstdzimušām personām. «Sunīte bija ļoti mīļa. Tā mūs paņēma savā varā gan ar savu šarmu, gan savām labajām un ne tik labajām īpašībām. Kad īsi pirms Ziemassvētkiem Bella nepilnu septiņu gadu vecumā pēkšņi aizgāja uz labākiem medību laukiem, mēs pēkšņi sajutām ļoti lietu tukšumu. Tas sāpēja ne tikai man, bet, es domāju, arī pārējiem ģimenes locekļiem,» atceras Jolanta. Visbēdīgāk Bellas saimniecei bijis vakaros, pārnākot mājās no darba. Neviens viņu, priecīgi luncinādams asti, vairs nesagaidīja. «Tas, ka vairs nav «zvaniņa» jeb rējēja, kurš dod ziņu, ka kāds stāv pie mājas vārtiņiem vai ka kāds dara ne to, ko vajag, bija mazākais. Vairāk sāpēja tas, ka neviens mani pie vārtiņiem vairs nesagaidīja un nepavadīja. Pagalmā pēkšņi bija iestājies tukšums.» Jolantas ģimene sapratusi, ka nekas cits neatliks kā Bellas vietā meklēt citu sunīti, taču ar noteikumu, ka arī tas būs vācu aitu šķirnes pārstāvis.

Jolanta tīmeklī meklējusi informāciju un uzzinājusi, ka šķirnes suņiem mēdz pēkšņi atklāties kādas iedzimtas vainas, kas varētu būt par iemeslu, ka tie diemžēl pārāk ilgi nedzīvo. «Nodomāju - varbūt labāk izvēlēties tādu, kas nav simtprocentīgi tīrs šķirnes pārstāvis, jo tāds, domājams, dzīvotu ilgāk.» Ģimene sākusi meklēt un lasīt sludinājumus, kuros piedāvā kucēnus, līdz atrada īsto. Turklāt tas noticis ātri - kā tagad smejas Jolanta - ne viņa meklējusi sludinājumu, bet gan sludinājums atradis viņu. «Mana doma bija, ka jaunu suņuku ņemsim, atgriežoties no slēpošanas atvaļinājuma, tas ir, martā vai aprīlī, taču sludinājumu atradu daudz agrāk. Piedāvāja sunīšus Kalvenē, kas no Aizputes atrodas vien 14 kilometru attālumā.»

Labi pabarots kucēns ar rozā vēderu

Jolanta nevilcinoties zvanījusi saimniekam, lai sarunātu, ka kucēns tiks rezervēts un to vedīs uz jaunajām mājām pēc atgriešanās no slēpošanas. Ģimene bija izlēmusi, ka arī otram sunim ir jābūt meitenītei. «Februāra beigās atgriežoties Latvijā, momentā braucām pēc sava jaunā ģimenes locekļa. No metiena bija palikuši vairs tikai divi kucēni - puika un meitene. Tā tikām pie sava otrā sunīša, kas gan ir bez «fon» - bez ciltsrakstiem,» atklāj Jolanta. «Meitenīti gribējām un meitenīti arī dabūjām.» Kucēns pirms vešanas uz jaunajām mājām tikko kā bija paēdis, ar apaļu rozā punci. Jolanta iepriekšējiem saimniekiem iedevusi maisiņu ar suņu barību, jo kaut kā taču bija jāpateicas suņu mammītei par viņas kucēnu. «Jaukākais šajā epopejā bija tas, ka, ieliekot mazulīti mūsu mašīnas aizmugurējā sēdeklī, tā mammīte pienāca pie mašīnas, iebāza savu purniņu pie sava kucēna, it kā vēloties atvadīties. Tas bija aizkustinoši.»

Tikko Jolanta ar mašīnu iebraukusi savas mājas pagalmā, viņas vīrs Agris iznācis ārā no mājas atbraucējus sagaidīt.

Suņuks, izcelts no mašīnas un nolikts zemē, uzreiz - tip, tip, tip - pa sniegu un ledu aizgāja pie sava jaunā saimnieka. Jolanta ir priecīga, atceroties, ka jaunais ģimenes loceklis, atšķirībā no Bellas, kura vēl mēnesi skumusi un smilkstējusi, ilgodamās pēc savas suņu mammas, jaunajās mājās iejuties uzreiz un pilnībā. Nākamais jautājums bija vārda došana. Jolantas izraudzītais sunīša vārds bija Bīne. Jaunākā meita Eva ir bijusi pret - pēc viņas domām, tas nav suņa vārds, turklāt šim mīļumam tas nepiestāv. «Tajā laikā viņa skatījās bērnu filmiņu, tajā figurēja vārds Džīna, kas viņai ļoti iepatikās,» pasmaida Jolanta. «Tā suņuks tika pie sava vārda. Mūsu Džīna ir dzimusi pirms 11 gadiem - 5. janvārī. Turklāt viņai ir savs dokuments - pase, kur viss ir fiksēts.»

Pilda arī kaķa funkcijas

Džīna pirmām kārtām ir sunītis - durvju «zvaniņš», kas vienmēr ļoti draudzīgi visus mājiniekus pavada dienas gaitās un pēc tam tikpat mīļi sagaida atpakaļ. Suņuks ļoti skaļi rejot un ļoti ātri skrienot. «Viņas dēļ dārzā vienā posmā esam iebūvējuši žodziņu, citādi mums nekas neaugtu: ne puķes, ne krūmi, nekas. Trakās skriešanas dēļ Džīnu esam iesaukuši par «formulu viens».» Visi «aizdomīgie», kuri iet garām Jolantas mājai, tiekot norieti. «Aizdomīgo kategorijā ietilpst riteņbraucēji, pastniece, kura Džīnai šķiet īpašs drauds, un iereibuši cilvēki. Tās ir trīs kategorijas, kas tiek aprietas visnegantāk,» pasmejas Jolanta, piebilstot, ka skaļā riešana nebūt neliecina par drosmi, bet gan gluži pretēji. Pēc savas būtības Džīna ir bailīga.

«Parasti par vistām saka - tās ir laimīgas, ja var staigāt, kur pašas grib. Arī mūsu sunītis nekad nav bijis piesiets pie ķēdes. Džīnas apsargājamā teritorija ir plaša.» Kad suņuks nokļuvis pie jaunajiem saimniekiem, Jolantas vīrs Agris vispirms ar Džīnu izstaigāja saimniecību pa perimetru gar žogu, lai suns zinātu robežas, pie kurām beidzas teritorija, kas ir viņas apsardzībā.

Vēl kāda īpaša Džīnas iezīme ir tā, ka suns, gluži kā kaķis, ķer peles un kurmjus. «Džīna rok. Ir pāris vietu, kur suns rok

pamatīgi, turklāt katru gadu. Piemēram, vienu manu rožu dobi Džīna rok katru gadu. Mēs smejamies - varbūt tur ir kāds mājas iepriekšējā saimnieka norakts līķis,» Jolanta smejas. «Pavasarī tajā dobē vēl ir tulpes un narcises - tās visas ir izkašņātas. Džīna arī nepievērš uzmanību, ka rozēm ir dzelkšņi, kas krietni saskrāpē purniņu, bet viņa rok, kaut vienmēr no manis par to saņem rājienu.»

Kādas vistas traģiskais liktenis

Tās, ar ko Džīna ļoti nesatiek, ir kaimiņu pīles un vistas. «Pirms gadiem gadījās tā, ka viena kaimiņu vista pa žoga apakšu bija ielīdusi pie mums pagalmā. Njā, tas bija vistas pēdējais pārgājiens,» nopūšas Džīnas saimniece. Ar pīli bijis cits gadījums. Jolantas pagalmā pie vītoliņa ir izrakts dīķītis, lai nepārplūstu pagalms, jo saimniecība atrodas zemā vietā. «Es nezinu, kādā veidā, bet reiz agrā pavasarī dīķītī bija iekļuvusi kaimiņa pīle. Ūdens pleķīša malā mana Džīna rej kā negudra, pīle ir dīķītī un vairs netiek ārā,» atceras suņa saimniece. «Pīlei šis piedzīvojums, par laimi, nebeidzās letāli. Mēs Džīnu ievedām mājā, pīle nomierinājās un aizgāja savu ceļu.» Džīna neieredz ne tikai mājputnus, bet arī kaķus. Vienīgais izņēmums bija Jolantas mince Pūka, kas mājās jau dzīvoja, pirms te ieradās suns. Džīna saprata, ka tādam kaķim, kurš uzturas mājas iekšienē, pāri darīt nedrīkst, taču pārējos var dzenāt, kur vien grib. «Kaut kur lasīju, ka vācu aitu šķirnes suņiem pastnieki un kaķi ir vislielākie ienaidnieki. Cik reižu ir bijis tā - pagalmā iemaldās svešs kaķis, Džīna to pamana un uzdzen augstu kokā. Pēc tam kaķi vairs netiek lejā. Pie koka sēž Džīna un sargā.» Ir pat bijis tā, ka peļu junkurs kā paralizēts uz koka zara nosēž divas dienas - tik ļoti bail tam ir kāpt lejā. Parasti viss beidzas ar to, ka Jolantas vīrs Agris ar trepēm ir kāpis kokā, lai noceltu kaķi.

Un vēl Džīna ir sadalījusi savu saimnieku pienākumus. Jolantas pienākums ir viņu labi pabarot un pabužināt, savukārt par ģimenes galvu jeb bara vadoni tiek uztverts vienīgi Jolantas vīrs Agris. «Džīnas gardums ir kauliņš. Kad to viņai dodu, viņa nekad to tūlīt nekamps, bet jautājoši paskatīsies uz mani, it kā

sacītu: «Varbūt tu arī gribi?» Es mierīgi varētu noliekties un kaulu paņemt atpakaļ. Redzot, ka neņemu, Džīna paķer kaulu zobos un dodas uz klusāku vietu to nograuzt, tik toleranta viņa mums ir,» savu stāstu beidz Jolanta.