Nav jāpierāda, ka vaļasprieks palīdz izkrāsot un dažādot dzīvi. Tāpēc jau cilvēki izvēlas visdažādākās ar savām interesēm saistītās nodarbes. Retāk gadās tā, ka nodošanās vaļaspriekam palīdz un iedvesmo darbā savus pienākumus paveikt arvien labāk. Tā sanācis Vidzemes rajona tiesas tiesnesei Rasmai Mednei, kuras aizraušanās jau aptuveni desmit gadus ir ziedu audzēšana. Darbojoties ar un ap puķēm, lieliski atpūšas prāts, līdz ar to kļūst vieglāk izanalizēt kādas situācijas, pieņemt svarīgus lēmumus, saistītus ar pamatdarbu. Dienā, kad notika mūsu saruna, tiesnese posās atvaļinājumam. Ja citi plāno savā brīvajā laikā kādus tuvākus vai tālākus braucienus, Rasma Medne pirmām kārtām domā, kas darāms siltumnīcās un dobēs, taču viņai prieku sagādā arī ceļošana.
Pievēršanās ziedu audzēšanai notikusi pašsaprotami. «Ar vīru izraudzījāmies zemesgabalu un sākām celt māju. Loģiski, ja ir māja, tad vajag arī kaut ko skaistumam. Uzcēlām mazu, mazu siltumnīciņu un, iedvesmojoties no citiem, sākām iegādāties dažādus stādiņus, lai pamēģinātu kaut ko izaudzēt,» savu stāstu sāk tiesnese Medne. Abi bijuši entuziasma pilni - pirmās puķes, ko izdevies izaudzēt, radījušas sajūsmu un gandarījumu, tāpēc tiesnese nolēmusi, ka jāpamēģina audzēt arī zaļumus. Sanāca! Tas arī bija iemesls, kāpēc viņi nolēma dārzniecībai pievērsties arvien vairāk un vairāk.
Pirmās puķes, ko Rasma Medne izaudzēja, bija petūnijas. Te gan jāpiebilst, ka parasti nāk prātā tās šīs šķirnes pārstāves, kas aug podiņos, karājoties uz leju, taču ne tikai. Ir arī tādas, kas tiek audzētas dobēs, tātad aug uz augšu. «Pirms tiem desmit gadiem, kad sākām ar to nodarboties, mēs sākām ar sēkliņām. Tolaik mums vēl nebija normālas siltumnīcas, ko ziemā apkurināt, tāpēc gada aukstajos mēnešos saviem dārza darbiem atvēlējām vienu istabu, kur no iegādātajām sēkliņām audzējām stādiņus. Pirmajā vai otrajā gadā mēs sastādījām, pārstādījām un kastes turējām istabā, jo ārā nevarēja nest - bija par vēsu, rezultātā mums visas puķes saslima. Ir tāda slimība, kas rodas no pārmērīga mitruma un siltuma. Petūnijām tas diemžēl ir raksturīgi. Toreiz mēs pilnīgi visas puķes dabūjām izmest,» atceras Rasma Medne. Dzīvojamā istabā tik daudz stādu nevar audzēt. Ja puķes ir paredzēts audzēt telpās, tām ir jābūt labi vēdināmām - nepietiek ar loga atvēršanu un pavēdināšanu, augiem ar to vien būs par maz.
Dārza darbu cienītājiem ir jāņem vērā, ka Latvijā katru gadu ir vēsi pavasari, īpaši naktis. Gulbenes pusē, kur dzīvo tiesnese Medne, tas ir ļoti izteikti. Tas rada risku, ka augi var nosalt.
Pēc piedzīvotās neveiksmes ar petūnijām Rasma Medne ar vīru nolēmuši nepadoties, bet turpināt audzēt puķes, taču to darīt gudrāk. «Laikam ejot, tas ir kļuvis par manu hobiju, ar ko nodarbojos no darba brīvajā laikā un savos atvaļinājumos. Mans palīgs ir vīrs - visus dārzniecības darbus veicam divatā, tāpēc to var dēvēt arī par mana vīra hobiju. Ikdienā viņš nodarbojas ar galdniecību, taču, kad ir puķu sezona, daudz vairāk spēka tiek veltīts dārza darbiem. Savukārt rudeņos un ziemās viņš vairāk ir nodarbināts kā galdnieks.» Šad tad tiesnesei dārza darbos piepalīdz arī viņas bērns.
Patlaban tiesnesei ir jau vairākas siltumnīcas, kurās viņu priecē dažādu šķirņu ziedi. Tā kā ziedu klāsts ir milzīgs, sākot ar viengadīgām un daudzgadīgām puķēm, ikvienam, kurš vēlas tās audzēt, jāsaprot, ko tieši izvēlēties. «Mums dienaskārtībā ir vasaras puķes. Pārsvarā tās ir viengadīgās puķes, kas zied vienu sezonu.» Tiesnesi priecē pašas audzētas petūnijas, leduspuķes, begonijas, samtenes, balzamīnes, pelargonijas, taču sirdij vistuvākās ir dālijas, kas, pēc Rasmas Mednes sacītā, viņai ar vīru padodoties vislabāk.
Pēc pirmās neveiksmes, kad bija jāizmet daudz puķu, tiesnese sapratusi - ja vēlas turpināt audzēt ziedus, ir jāpārkārto pagalms, respektīvi, mazās siltumnīciņas vietā tika uzceltas vairākas un plašākas, turklāt apkurināmas. Ir ļaudis, kas apkurināmajās siltumnīcās kaut ko audzē visu gadu, taču Rasma Medne nolēmusi apstāties pie vasaras puķēm. Ja darītu kā citi, vaļasprieks pārtaptu rutīnas darbā, taču tā viņa nebūtu ar mieru.
Tā kā sākotnēji tiesnese stādiņus iegādājās no citiem, viņa izvēlējās progresēt arī šajā ziņā - izaudzēt tos pati. «Agrāk bija tā - nopērc simt sēklu, taču simt stādu nevajag, tāpēc atlikušie jeb nevajadzīgie tika piedāvāti draugiem un radiniekiem. Ar laiku radinieki padalījās ar saviem kaimiņiem, pastāstot, ka pie tik labiem stādiem tikuši no savas māsas. Un tā tas aizgāja - uzradās arvien vairāk interesentu, kuri vēlas mūsu stādiņus. Vienmēr priecē, kad kāds mūs uzslavē, ka mums tik labi aug un padodas puķes,» pasmaida tiesnese. Viņa ir novērojusi, ka ar katru gadu puķu siltumnīcās kļūst arvien vairāk. Tas tāpēc, ka padodas. Ja kaut kas labi padodas, tad, protams, arī patīk!
Rasma Medne arī atzīst, ka pirms desmit gadiem, sākot tikai izkopt savu vaļasprieku, kāda stādu tirdziņa laikā iepazinusies ar dārznieci no Rēzeknes, kura pasniedza kursus. «Kad sākām viņai stāstīt, ka mums ir jauna māja un vēlamies iekārtot dārzu, dārzniece piedāvāja mācīties daiļdārznieku kursos, kurus arī pati vadīja. Kursi ilga septiņus astoņus mēnešus, braucu katru sestdienu. To laikā bija arī praktiskās nodarbības. Smejos, ka tagad esmu sertificēta dārzniece.» Nav jau tā, ka skoloties dārza darbos tiesnese sākusi no nulles. Viņa bērnību pavadījusi mazpilsētā, arī tur vecākiem bijis dārzs, taču tajā stādījuši no citiem iepirktus stādus. «Tolaik mēs uz palodzes neko neaudzējām.»
Jautāta, vai ir kāda vasaras puķu šķirne, kas audzēšanai padodas grūtāk, tiesnese, ņemot vērā pašas pieredzi, atzīst, ka tās ir fuksijas. «Kādreiz mēģinājām, taču mums nepadevās. Fuksijas ir cimperlīgākas nekā vairums vasaras puķu. Vismaz man tā šķiet.»
Jautāta, kuras no audzētajām puķēm pašas sirdij ir vistuvākās, Rasma Medne pasmejas, ka tās varētu būt dālijas, jo tieši šīs puķes viņai vislabāk padodas. Siltumnīcās aug vairākas to šķirnes, un ziedi ir dažādās krāsās. Pirmās no Medņu ģimenes dālijām sāk ziedēt jau aprīļa beigās. Šogad tiesnesi priecē 11 dažādu šķirņu dālijas. To ziedi ir dzeltenā, oranžā un rozā krāsā. Oranžās krāsas ziedi ir divu toņu - viens gaišāks, otrs tumšāks; savukārt rozā - trīs. Tās ir trīs atšķirīgas šķirnes, līdz ar to rozā ir dažādos toņos.
«Ar laiku esam sapratuši, ka vienā un tajā pašā siltumnīcā vienā vietā puķes aug labāk, citā vietā tās negrib augt nemaz. Tas tāpēc, ka pavasarī tām tiek klāt par maz saules vai, tieši otrādi, par daudz saules.»
Ņemot vērā, ka vasara ir atvaļinājumu un ceļojumu laiks, taču Rasmai Mednei tas ir dārza darbu laiks, radās vēlēšanās pajautāt, kā tad paliek ar ceļošanu. «Mans hobijs ir ietekmējis arī to, kad dodos atvaļinājumā. Parasti tas notiek no maija vidus līdz Jāņiem. Kad atgriežos darbā, lielie dārza darbi ir jau padarīti. Jūlijs šajā ziņā ir mierīgāks.» Maijā un jūnijā puķes prasot lielākas rūpes, jo, piemēram, piepeši var uznākt karstums un tās vajag daudz un bieži laistīt. Vasaras otrā puse ir mierīgāka, līdz ar to Medņu ģimenei izdodas arī kaut kur aizbraukt. «Abi ar vīru esam iecienījuši apmeklēt kādas ar dārzniecību saistītas starptautiskās izstādes. Vienu no tādām esam apmeklējuši Varšavā, lai uzzinātu jaunākās tendences, iepazītos ar piedāvājumu un, protams, arī kaut ko nopirktu. Tas iekrita laikā, kad atvaļinājums jau bija beidzies, tāpēc tur varējām uzturēties vien pāris dienu.»
Tiesneša profesija prasa lielu atbildību. Rasma Medne atzīst - lai izvēdinātu galvu, atpūtinātu prātu un sagatavotos jaunam darba cēlienam tiesā, viņai ir ļoti nepieciešamas savas siltumnīcas, puķes un rūpes par tām. Runājot ar kolēģiem tiesnešu semināros un citur, tiesnese ir atklājusi, ka arī citiem zemes darbi dod spēku. «Zinu, ka daudziem tiesas darbiniekiem, tajā skaitā manu tuvāko kolēģu lokā, ir mājas un dārzi, kur viņi var atslēgties no darba problēmām. Mēs smejamies, ka ļoti gaidām sezonu, kad varēs rakt zemi un darīt citus dārza darbus. Esmu ievērojusi, ka, strādājot fiziski, es tik ļoti nenogurstu kā strādājot garīgu darbu,» atklāj tiesnese. «Nereti, tieši darbojoties ar savām puķēm, pārdomāju un analizēju, kā rakstīt spriedumu. Ir tā: dārza darbi atpūtina prātu, bet darbs tiesā - rokas. Abi kopā man palīdz dzīvot līdzsvarā.»