VAKARA ZIŅAS. Pirmais latvietis – spārnu staigātājs Andris Daubergs

Mārupietis Andris Daubergs, mācoties 11. klasē, apmaiņas programmas laikā, kā pats smej, iemīlējās Dānijā tik ļoti, ka vēlējies tur noteikti atgriezties. Tā arī notika: pabeidzot Mārupes vidusskolu, Andris devās uz Dāniju otrreiz. Mērķis bija iegūt augstāko izglītību un kļūt par automatizācijas inženieri. Arī pēc studiju pabeigšanas darba gaitas sāktas Kopenhāgenā. Savukārt tagad saistībā ar darba komandējumu Andris atrodas Dalasā Teksasas štatā ASV.

Ja Andri vajadzētu raksturot, tad pirmais, kas nāk prātā, ir mērķtiecīgums. Vienā gadījumā tas izpaudās, izvēloties studijas ārzemēs un tās arī absolvējot. Taču ir vēl kāda viņa dzīves epizode, kuru Andris droši vien neaizmirsīs nekad mūžā. Proti, viņam izdevies piepildīt savu sapni - lidot, taču nevis atrodoties gaisa kuģa kabīnē, bet gan uz tā spārna. Jā, jūs sapratāt pilnīgi pareizi: Andris ir lidojis, stāvot uz lidmašīnas korpusa. Viņš ir pirmais latvietis - spārnu staigātājs.

Lūdzu, pastāstiet par savu sapni un kā to izdevās realizēt.

Pēc studiju beigšanas Dānijā saņēmu darbu. Sāku strādāt un darba dēļ nokļuvu Amerikā. Tuvojās atvaļinājums, sāku prātot, kur to pavadīšu. Domāju, ja jau reiz esmu štatos, tad arī pāris brīvās dienas pavadīšu šeit, pirms došos uz Eiropu. Man galvā kādu laiku bija paslēpta vēlēšanās uzrāpties uz lidmašīnas spārna. Lai tas nepaliktu tikai sapņa līmenī, sāku interesēties, meklēt, kādas ir iespējas šo vēlēšanos piepildīt. Ja godīgi, līdztekus šai domai galvā visu laiku bija arī atruna - ne jau es. Taču par spīti tai visu sameklēju, noskaidroju, kādas ir iespējas, bet tad aizvēru datoru un turpināju savas ikdienas gaitas. Pagāja viena diena, otra, bet doma, ka man tas vajadzīgs, neatkāpās. Vēl vairāk - es neatradu nevienu argumentu, kāpēc to nevarētu darīt. Tajā brīdī man «ieslēdzās» apziņa, bet kāpēc ne es, kāpēc ne Andris Daubergs? Pieteicos un sāku iet pretī mērķim.

Vēlme pastaigāt lidojuma laikā pa lidmašīnas korpusu ir neparasta. Kur tai «aug kājas»?

Viens ir tas, ka mani dzīvē saista unikālas pieredzes, sākot jau ar apmaiņas gadu 11. klasē, kad tiku uz Dāniju. Esmu spēlējis teātrī, nodarbojies ar hokeju, ceļojis - daudz ir to lietu, kas manī radījušas interesi gūt unikālu pieredzi. Tādu, kāda ir vien retajam. Runājot konkrēti par lidošanu, es aptuveni pirms desmit gadiem aizgāju uz kino un noskatījos filmu «The Secret Life of Walter Mitty» («Valtera Mittija slepenā dzīve»). Tajā bija kadrs, kur fotogrāfs, stāvot uz lidojošas lidmašīnas spārna, fotografēja aktīvu vulkānu. Lidmašīna riņķo ap vulkānu, un filmas varonis to fotografē.

Un jūs to vēlējāties atkārtot. Kas tā bija par lidmašīnu, kuru izmantojāt? «Cessna»?

Tas ir 1942. gada modelis, taču nosaukumu nepateikšu. Tā ir veca lidmašīna, kas ir pārveidota, pielāgota spārnu staigāšanai un izmantota vairākās filmās. Ar šo lidmašīnu ir filmējies Vils Smits, fotosesiju veidojusi dziedātāja Rianna - jā, tas ir gaisakuģis ar vēsturi. Taču, atgriežoties pie filmas, tajā redzētā aina man šķita prātam neaptverama. Lai fotogrāfs, kurš grib noķert labāko kadru, kāptu uz lidmašīnas spārna un tādā veidā lidotu - neiespējami! Man tas izraisīja vētrainas emocijas. Filmas galvenā ideja bija tāda, ka tu nevari tikai mācīties, strādāt un klusiņām dzīvot. Tev ir jāizkāpj no savas komforta zonas un jāizmēģina lietas, kas biedē!

Kad pats biju izlidojis, saņēmu daudz ziņu - kā tu varēji ko tādu izdarīt, tas ir tik bīstami! Taču tik dzīvs kā tajā lidojuma brīdī es vēl nebiju sajuties nekad iepriekš.

Lai to īstenotu, noteikti bija apmācības. Nevar būt, ka atnācāt, uzkāpāt lidmašīnai uz spārna un aidā!

Protams, ne. Pirmkārt, pasaulē ir tikai viena vieta, kur ko tādu var darīt. Šo pakalpojumu - spārnu staigāšanu vienkāršiem mirstīgiem cilvēkiem - piedāvā viena ģimene, kas ar to nodarbojas jau trīsdesmit gadus. Sieva ir trenere, vīrs - pilots, bet viņu bērni palīdz izdarīt visas mazās lietas. Sezonas sākumu viņi atklāja Santapaulas pilsētā Kalifornijas štatā, kas ir stundas brauciena attālumā no Losandželosas. Tur es arī lidoju. Vasaras otrajā pusē viņi pārceļas uz Sietlu Vašingtonas štatā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Sietlā lidojums notiek virs ūdens, bet Kalifornijā - virs sauszemes.

Kad cilvēks ir izlēmis, ka vēlas to darīt, viņš piesakās, rakstot e-pastu, kurā iepazīstina ar sevi un mazliet izklāsta, ko vēlas darīt, lai viņi saprastu, ka cilvēks nav «tērēts» un nevēlas izdarīt kaut kādas stulbības no spārnu augšas.

Nolēkt?

Jā, arī to. Tas apdraud ne tikai tavu dzīvību, bet arī citus cilvēkus. Tāpēc viņiem ir svarīgi saprast potenciālā klienta nolūkus. Kad biju uzrakstījis pieteikumu, saņēmu uzaicinājumu, sarunājām datumu. Tad es ierados uz treniņu. Tajā dienā mēs bijām trīs cilvēki, mūs visus apmācīja septiņas stundas. Tas notika uz zemes. No sākuma bija teorija, tad sekoja tehnikas demonstrējumi, kas jādara kabīnē, kā piesprādzēties, kā sākt rāpties ārā, kā uzrāpties uz spārna. Pirmajā reizē sēžot lidmašīnā, trenere palīdz ar katru soli, kustību un satvērienu. Tad seko drošības sistēma. Kad pie vidukļa ir pieāķēts striķis, kļūst grūtāk - sākt ķerties rāpjoties. Tad iedod brilles un cimdus - kļūst vēl grūtāk. Pēc tam mēs vingrinājāmies to darīt ar acīm ciet, lai būtu tā saucamā muskuļu atmiņa. Sagatavošanās bija gara un grūta, taču ļoti interesanta. Varēja just, ka trenere ar šo lietu patiešām ir nodarbojusies trīsdesmit gadus, tāpēc paskaidroja un iemācīja jebkuru situāciju. Bija droši: ja viņa pamanītu, ka kaut kas netiek izpildīts pareizi, trenere nekad nelaistu ārā uz spārna. Vēl vairāk, mēs nekad nepaceltos. Pirmais bija saņemt treneres akceptu, un, kad mēs paši teicām, ka esam gatavi, varējām lidot.

Kurā brīdī jāizkāpj uz spārna? Tad, kad lidmašīna jau pacēlusies?

Tas notiek divu kilometru augstumā virs zemes.

Kādas bija izjūtas augšā, izkāpjot ārā?

Uz zemes to mācīties ir pavisam citādi: nav ne ātruma, ne augstuma, ne centrbēdzes spēka. Tas nozīmē, ka lidojuma laikā ir četras reizes lielāks svars nekā patiesībā - tas saistīts ar gravitāciju. Uz zemes šos lielumus nevar izjust. Iekāpjot kabīnē un pilotam iedarbinot dzinēju, man iekšā vārījās neziņa - kā būs. No lidmašīnas pacelšanās brīža līdz divu kilometru sasniegšanai no zemes paiet piecas minūtes. Tas ir laiks, kad sēdi un strādā ar sevi, centies saglabāt mieru.

Kas notiek, kad sasniegts vajadzīgais augstums?

Pilots sāk «mētāt» lidmašīnu, kas nozīmē, ka viņš grib tavu uzmanību. Citas komunikācijas ar pilotu nebija kā vien ar zīmēm. Tad viņš rāda, ka ir jākāpj augšā. Un tad ir tava izvēle, vai esi gatavs kāpt. Neviens ar varu augšā neuznesīs. Taču, tā kā iepriekš bijām daudz trenējušies, es zināju, ko darīt un iegāju «autopilotā» - kāpu ārā un darīju. Tikai tajā brīdī, kad pilotam dodu signālu, ka esmu piesprādzējies un gatavs, es ieraudzīju, kur esmu uzkāpis un kas tūdaļ notiks. Ka tūlīt sāksies cilpas un citi triki. Bija satraukums, bailes un neziņa. Kad devu zīmi, lidmašīna sāka «krist» uz leju.

Strauji?

Diezgan. Kad mēs sasniedzam augstumu, pilots samazina ātrumu līdz simt kilometriem stundā, lai es varētu izkāpt. Kad esmu ārā, pilots ātrumu atkal uzņem. Tāpēc arī sākām krist, lai uzņemtu ātrumu. Sasniedzam ātrumu trīssimt kilometru stundā, un tad sākas aerobātika (lidošanas manevru prasmes parādīšana). Tajā brīdī, kad zeme griežas pa labi un pa kreisi, manas izjūtas varētu raksturot kā transu, meditāciju, nenormālu mieru.

Mieru?

Jā. Tikai pēc tam sapratu, ka tās bija izjūtas, ko vēl nekad iepriekš nebiju jutis. Nezināju, ka tādas izjūtas vispār eksistē. Kad lidmašīna ir divu kilometru augstumā un ar seju pa priekšu krīti uz leju, ne ķermenis, ne prāts nespēj aptvert, kas šobrīd notiek. Liekas, ka ķermenis ieiet pašaizsardzības stāvoklī un izslēdz spēju just bailes. Tajā brīdī saproti, ka nevari neko citu, kā izbaudīt šo mirkli. Neko nevari ietekmēt, jo saproti, ka esi sev piesējis lidmašīnu pie kājām. Tas ir vārdiem neaprakstāms.

Jūs vēlētos to atkārtot?

Kad pieteicos, mana doma bija, ka šī būs vienreizēja dzīves pieredze. Taču tagad, kad esmu apmācīts spārnu staigātājs, varbūt to atkārtošu. Varbūt ir vērts apdomāt un šādu iespēju piedāvāt arī Latvijā? Pēc šī lidojuma aptvēru vēl asāk, ka dzīvē ir iespējams pilnīgi viss.

Vai jums prātā jau ir nākamā neparastā lieta, kur sevi pierādīt?

Tā kā mani ļoti interesē Visuma izpēte un kosmosa tehnoloģiju attīstība, ir domā aizlidot un pastrādāt uz Mēness vai uz Marsa. Jā, tas būtu traks sapnis. Esmu atvērts piedāvājumiem un citām trakām pieredzēm. Šī noteikti nebūs pēdējā šāda veida pieredze.

Kāda ir sajūta, zinot, ka esat pats pirmais spārnu staigātājs no Latvijas?

Kad tur ierados, trenere man tieši to teica: «Andri, tu būsi pirmais spārnu staigātājs no Latvijas!» Tā arī varētu būt. Faktiski tas bija mans otrs sapnis. Pirmais - piepildīt ieceri par spārnu staigāšanu. Otrais - būt pirmajam latvietim, kas paveicis ko tādu, ko vēl neviens cits no mūsējiem nav darījis. Tas gan nebija pašmērķis, taču jāatzīst, ka šī apziņa manu pieredzi padara vēl unikālāku.