Latvija pasaules slavu ieguvusi ar vairākiem alkoholiskajiem dzērieniem – ne tikai ar «Rīgas melno balzamu» un gardo miestiņu, bet arī ar karalisko liķieri «Allažu ķimelis», kas smeķēja Anglijas karalienei Elizabetei II. Šogad šis liķieris, kura dzimtene meklējama Siguldas novada Allažos, svin savu 200. dzimšanas dienu.
Pirmā mūspuses ķimelīša pudele izgatavota Allažu muižas spirta brūzī 1823. gadā, un ūdens tā pagatavošanai tika ņemts no avota Allažmuižas tuvumā, tādēļ tas arī nes Allažu vārdu. Diemžēl nu vairs «Allažu ķimeli» neražo no Allažmuižas avota. Laika gaitā populārā dzēriena unikalitāte ir mazliet pasūbējusi, bet to zina tikai retais.
Viens no galvenajiem «Allažu ķimeļa» unikālās garšas noteicējiem bija tas, ka ūdens liķiera gatavošanai tika ņemts no Allažmuižas avota, kas padomju meliorācijas buma laikā diemžēl tika nolīdzināts līdz ar zemi. Pirms 10 gadiem, gatavojoties «Allažu ķimeļa» 190. dzimšanas dienai, allažnieks, ķīmijas profesors Jānis Teterovskis pēc vecās receptūras mājās pagatavoja liķieri no ūdens, kas ņemts turpat līdzās, bet vairs ne no oriģinālā avota. Viņš apgalvoja, ka ķimeļa izcilo garšu nodrošināja tieši Allažmuižas avots. Un no svara bija arī tas, ka iesākumā liķiera ķimenes tika audzētas Allažos. Bet nu ķimelītis izgājis plašajā pasaulē un tā sastāvdaļas nāk ne tikai no dažādām Eiropas valstīm, bet pat kontinentiem.
Amerikā savulaik iznākošais trimdas Latviešu inženieru apvienības žurnāls «Technikas Apsakats» savā 123./124. numurā (1993. gads) publicējis vairākas «Allažu ķimeļa» receptūras. Tās ir tikpat noslēpumainas kā slavenā Rīgas melnā balzama sastāvdaļas. Ķimelītī bez ķimenēm, ūdens, spirta un cukura vēl var būt anīsa un koriandra sēklas; rūgto mandeļu, pētersīļu, rožu, citrona un ingvera eļļas; līčstiebru saknes; vaniļas tinktūra; apelsīnu miziņas un vēl daudz kas cits. Interesanti, ka ir pat pakaļdarinājumi, kuros nemaz nav ķimeņu.
Šobrīd slaveno liķieri izgatavo ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs, tā brūvēšana apgūta ne tikai Eiropā, bet arī, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Dienvidāfrikā. Ārzemēs tā nosaukums ir «Allasch kummel», un šur tur (pārsvarā Lielbritānijā) to daži dēvē arī par Mencendorfa ķimeli, jo aizpagājušajā gadsimtā par ķimelīša ekskluzīvo dīleri kļuva Rīgas tirgonis Ludvigs Mencendorfs (tagad viņa kādreizējā koloniālpreču veikala vietā Vecrīgā, Grēcinieku ielā, ierīkots muzejs).
Ir kolekcionāri, kas krāj dažādās pasaules valstīs ražotās «Allažu ķimeļa» jeb «Allasch kummel» pudeles, un tās tiek piedāvātas arī interneta izsolēs.
«Allažu ķimelis» izgājis plašajā pasaulē, un par to jāpateicas Latvijas neatkarības pasludināšanai 1918. gadā un tai sekojošajai zemes reformai, kas no dzimtas īpašumiem patrenca vācbaltu baronus - Allažmuižas īpašniekus, kuri no Latvijas aizlaidās ar visu ķimelīša recepti un to sāka brūvēt plašajā pasaulē. Lielo vēsturisko pavērsienu dēļ ķimelīša ražošana Allažu spirta brūzī tika pārtraukta pēc Latvijas brīvvalsts nodibināšanas, bet drīz vien to pārņēma citas Latvijas alkohola tecinātavas.
Līdz ar muižnieku īpašumu atsavināšanu «Allažu ķimeļa» ražotnes dibinātāji baroni Blankenhageni izceļoja uz Vāciju, kur Šverīnē izveidoja īpašā ķimeņu liķiera ražotni, ko 1939. gadā pārcēla uz Nīderlandes galvaspilsētu Amsterdamu.
Daudzās valodās ar vārdu «Allaži» tā vāciskajā formā «Allasch» apzīmē visu ķimeņu liķieru kategoriju. Pirmo reizi «Allažu ķimelis» pasaules atzinību ieguva 1830. gadā Leipcigas (Vācija) gadatirgū un kopš tā laika sāka savu slavas gājienu pa izsmalcinātu dzērienu mīļotāju bāriņiem. Bet sevišķi to godā tur pašos Allažos. Pirms 11 gadiem Allažu bibliotēkā bija unikāla iespēja tās apmeklētājiem izgaršot un degustēt piecu dažādu ražotāju izgatavotos ķimeļus. Pēc aptaujas, pirmo vietu saņēma Jāņa Teterovska darinātais liķieris, aiz tā atstājot Vācijā un Austrijā ražotos ķimeļus. Savukārt Rīgas «Latvijas balzamā» darinātais «Allažu ķimelis», lai cik arī tas nebūtu skumji, neatbilda degustācijas dalībnieku gaumei un palika pēdējā vietā.
Allažu pagasta entuziasti jau šajā gadsimtā projekta «Zudusī Latvija» ietvaros veica «Allažu ķimeļa» izpētes darbu, un nu Allažu bibliotēkā glabājas izpētes materiāli un fotoattēli, tur pat bijusi ierīkota «Allažu ķimelim» veltīta izstāde.
Savukārt pirms 10 gadiem pie Allažu Tautas nama īpašā rituālā ar folkloras kopas «Delve» un Allažu Tautas nama deju kolektīva «Ķimenīte» piedalīšanos tika iesēts lauks ar ķimenēm.
Pirms 10 gadiem pašreizējais «Allažu ķimeļa» ražotājs Latvijā «Latvijas balzams» bija iecerējis šo unikālo liķieri reģistrēt Eiropā pēc aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes. Tomēr, pēc visa spriežot, tas tā īsti nav izdevies. Protams, varam lepoties ar tā vidzemniecisko izcelsmi, bet ir arī sava darvas karote šajā liķiera mucā. Lai kā mums to negribētos atzīt, bet pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas «Allažu ķimeļa» «vecākus» - baronus Blankenhagenus - mēs no Latvijas taču padzinām.
«Allažu ķimeli», kurš ir labi pazīstams arī britu karaļnamā, pirms visiem pasaules kariem Viduseiropā bijis populāri iebaudīt pie pēcpusdienas kafijas galda. Ķimelītis ir labs papildinājums vai jebkurai maltītei, tomēr, kā stāsta kulinārijas smalkumu pazinēji, vislabākā garšas saderība tam esot ar dillēs vārītiem upes vēžiem. Pat Apvienotās Karalistes karalienei Elizabetei II ļoti gāja pie dūšas ķimelīša graķītis, kaut arī, kā zināms, karalienei mīļākais alkohols bija smalkais viskijs.
Starp citu, ceļojot pa britu impērijas bodēm, jāņem vērā, ka šur tur «Allažu ķimeli» var pārdot arī kā «Mencendorfa ķimeli». «Allažu ķimeļa» radītāja, kādreizējā Krievijas cara Aleksandra I padomnieka Vilhelma fon Blankenhagena (1761-1840) atraitne 1853. gadā Allažus pārdeva švāģerim Johanam fon Blankenhagenam, kurš muižu tālāk nodeva savam dēlam, bet viņš ķimelīša ekskluzīvās izplatīšanas tiesības nodeva Rīgas tirgotājam Ludvigam Mencendorfam, kurš šo liķieri tad to arī nogādāja līdz Bekingemas galmam. Iesākumā gan Vindzori to sauca mums pašreiz nepieņemamā apzīmējumā kā «Krievzemei raksturīgu liķieri». Bet tāda bija tā laika ģeopolitiskā situācija - ķimelīti radīja Krievijas cara padomnieks Krievijas impērijas teritorijā.
Var strīdēties par to, cik lielā mērā «Allažu ķimelis» ir Latvijā radīts brūvējums, jo Eiropā pirmo reizi ķimeņu liķieri sāka ražot Bolu ģimene, kurai 1575. gadā piederēja neliela destilētava Amsterdamā. Uz Holandi no tālajām kolonijām plūda visas pasaules garšvielas, un, pateicoties tām, tapa arvien jaunas dzērienu receptes - arī ķimeņu liķieris. Allažos tam vien piešķīra īpašu garšu. Allažu barons ķimeņu liķieri sāka gatavot tikai tāpēc, ka viņš no sava darba devēja - krievu cara Aleksandra I - dāvanā saņēma viņa priekšgājēja cara Pētera Lielā ķimeņu liķiera recepti, ko tas bija atvedis kā lielu dārgumu un noslēpumu no Amsterdamas. Toreiz ar delikatešu receptūrām plaši nemētājās. Tā var izskaidrot, ka nav vienas oriģinālās, akmenī iecirstās ķimeņu liķiera receptes. Vispirms tas izceļojies pa Eiropas un Krievzemes brūžiem un nu pārņēmis Amerikas un Āfrikas alkohola rūpnīcas.
Patiesībā ķimeņu liķiera recepti krievs nozaga holandiešiem, krievs to uzdāvināja vācietim, bet no vācieša to pārņēma latvietis. Un visā šajā «tautu staigāšanā» īstie uzvarētāji ir lībieši, turklāt neveltot nekādas lielās pūles, jo vārdam «Allaži» ir simtprocentīgi lībiska izcelsme. Lībiski «allaži» nozīmē «nokalne». Tā nu «Allažu ķimelis» pasaulē noripoja «lejup no augšienes» (lībiski - «allasille»). Bez pārspīlējuma var teikt, ka «allaži» ir uz zemeslodes vispopulārākais lībiešu vārdnīcas vārds!
Alkohola lietošana negatīvi ietekmē veselību!
