VAKARA ZIŅAS. Ilze Maskalāne: Manas aitas ceļo kopā ar mani

Īsi pēc mūsu tikšanās ar Ilzi Maskalāni, kura relatīvi nesen atgriezusies Latvijā pēc ārzemēs pavadītiem divdesmit gadiem, un viņas stāsta par aitu audzēšanu uzklausīšanas notika tā, ka, nākamajā rītā aizejot uz aploku, Ilze konstatēja – tas ir tukšs. Viņas pirmā doma bijusi, ka aitas ir nozagtas, kā tas jau noticis aptuveni pirms gada. Toreiz dzīvniekus atguvusi ar policijas palīdzību, taču šajā reizē palīdzējuši pazīstami cilvēki, jo aitas izbīlī bija aizmukušas pašas. Šis ir stāsts ar laimīgām beigām.

Ilze pastāstīja par notikušo: «No rīta aizeju uz aploku, aitu nav, elektriskā gana siets atvērts un nomests malā. Vispirms skatījāmies kaimiņa novērošanas kameru ierakstus un sapratām, ka aitas vēlu vakarā izbaidījis no ķēdes norāvies klaiņojošs suns, kas tās trenkāja, skriedams otrpus žogam kaimiņa pusē. Aitas izbijās, panikā izlauzās no ganību aploka un aizbēga. Sapratām, ka kaut kur tām vajadzēja būt, ja vien suns aitas nav saplosījis. To viņš būtu darījis uzreiz vai tuvu aplokam, ja būtu tāda doma, jo suns skrien ātrāk nekā aitas. Mūsu piedzīvojums beidzās ar to, ka meklējām un saucām visā apkārtnē, līdz saņēmu zvanu, ka aitas ganoties pie mana brālēna mājām divu kilometru attālumā. Braucām ar mašīnu pakaļ. Biju traki priecīga, jo domāju, ka varbūt aitiņas vairs neredzēšu.»

Dundurīte un Talsīte

Kā jau minēts, Ilze 20 gadus pavadījusi ārzemēs, kur bijusi gan slimnieku kopēja, gan dzīvojusi dažādās kristiešu kopienās, līdz izlēmusi, ka būs zemniece un audzēs tomātus. Pēc atgriešanās Latvijā viņa savu vietu vēl tikai meklē, taču daļēji jau pievērsusies zemniecībai. Aptuveni pirms gada viņa nopirka savu pirmo aitu, ko nosauca par Dundurīti, tagad ir saimniece jau divām aitām un četriem jēriem - šo aitu pēcnācējiem. «Otru aitu nosaucu par Talsīti, jo to mēs nopirkām, braucot uz Talsiem.» Ilzes saimniecībā ir arī vistas, taču tas ir cits stāsts.

Ilze vairs neatceras, kā radusies ideja par aitu audzēšanu. Lielāka pieredze viņai ir ar vistām. Tās turējusi arī laikā, kad saimniekojusi Francijā. «Arī pēc pārcelšanās uz Latviju es vēlējos vistas, lai būtu olas, taču šķita, ka ar to vien būs par maz. Derētu vēl kāds dzīvnieciņš.» Savā izvēlē apstājusies pie aitām tāpēc, ka tās nav jāslauc. «Man iepriekš nekad nav bijušas aitas. Vecmāmiņa turēja kazas, tām bija kazlēni, ar kuriem bērnībā spēlējāmies. Tolaik, tiklīdz Rīgā beidzās skola, Baldones mājās pavadījām visus vasaras brīvlaikus. Šķita, ka bez laukiem nespēju dzīvot.» Arī tagad Ilze gada siltajā periodā dzīvo savas vecmāmiņas mājās Baldonē, bet kazu vietā te ganās aitas. Aunu gan neesot, jo uz divām aitu mātēm nav jēgas turēt vienu aunu. «Uzreiz vēlos pieteikt, ka manas aitu mātes nav paredzētas gaļai. Jēri gan turēti vai nu ar mērķi pārdot, vai gaļai.»

Divdesmit gadus Ilzei no lauku dzīves nebija itin nekā - ne augu, ne dzīvnieku. Tie bija studiju un sevis meklējumu gadi. Taču Francijā dzīve apmeta kūleni, kā rezultātā sieviete atkal nokļuva laukos, sāka saimniekot un turpina to darīt arī pēc atgriešanās. Turklāt Latvijā ir noteikums - ja cilvēks tur aitas, viņam ir jāreģistrējas kā lauksaimniekam. «Ir jāreģistrē dzīvnieku novietne un katra aita. Kad piedzimst jēri, katrs no tiem ir jāreģistrē un jāliek ausīs numuri, ko dara veterinārārsts. Savas aitas es iegādājos jau reģistrētas, un arī visus jēriņus reģistrējām.» Katrai no Ilzes aitām piedzima pa diviem jēriem - aitiņa un auniņš. «Pa diviem tie dzimst visbiežāk, un tas arī ir vislabāk, jo aitai ir divi pupi. Taču var gadīties, ka piedzimst viens vai trīs. Ja piedzimst trīs, pieaug risks, vai trešajam pietiks piena. Ja ir viens - tas it kā ir par maz. Ja divi - ideāli!» Aitai var piedzimt arī četri jēri, kas savukārt nozīmē, ka saimniekam trešais un ceturtais ir jāizbaro ar pudelīti. Patlaban Ilzes nodoms ir jaunās aitiņas turēt, lai palielinātu ganāmpulku līdz četrām, taču auniņus pārdot vai apēst. Aunu jebkurā gadījumā paturēt ganāmpulkā nedrīkst, jo ir jāizslēdz asinsradniecība. «Četras aitas arī būtu maksimums, ko es varu turēt savā Talsu dārzā un arī Baldonē divos hektāros. Tad arī skatīšos, vai man pietiek spēka četrām. Ja ne - esmu paredzējusi atstāt trīs aitas, taču to laiks rādīs.»

Arī vienu aitu nevar turēt, tām jābūt vismaz pārī, jo vienatnē aitai būs grūti. «Ja izlemj turēt vienu aitu, tad pārī vajag kazu, lamu vai vēl ko citu. Aitas ir bara dzīvnieki, tāpēc tām vajag kompāniju. Psiholoģiski neder aitai būt vienai.»

Aitas skatās pa logu un brauc

Ilze, kā pati smejas, šad un tad kopā ar aitām ceļo no Baldones mājas uz Talsiem, kur māja ir viņas vīram, un atpakaļ. «Manas aitas ceļo kopā ar mani. Ziemā braucam uz Talsiem, kur tās dzīvo pilsētā, dārzā. Mums ir Ulmaņlaika māja, pie kuras saglabājusies kūts. Vīrs kūti atjaunoja, un tagad to apdzīvo aitas.» Jautājot, kā vešana tiek organizēta praktiski, jo aita nav suns, ko iecelt mašīnā un vest, Ilze pasmejas: «Vispirms visu nopako. Tad ieber graudiņus - aitas pašas ielec. Man ir diezgan liela mašīna - pikaps. Pārvadāju bez problēmām. Aitas sēž bagāžniekā, skatās pa logu un brauc.» Kad aitām bija sadzimuši jēri, līdz ar to dzīvnieku skaits palielinājies līdz sešiem, saimniece to pārvadāšanai nomāja busiņu.

Jautāta, cik daudz rūpju ikdienā no cilvēka prasa aitas, Ilze atklāti atbild, ka to vēl nevarot pateikt, jo ir maza pieredze, tāpēc viņai šo dzīvnieku turēšana prasa ļoti daudz laika un uzmanības. «Mācos - meklēju un lasu dažādus izglītojošus materiālus. Vasarā ir viegli - aitām vajag zāli, ūdeni, laizāmo sāli un aplokus. Grūtāk ir ziemā, kā arī tad, kad dzīvnieki ir grūsni vai baro jērus. Tad vajadzību ir ievērojami vairāk.» Saimniekam ir jāsaprot arī tas, ka siena uzturvērtība nav tik liela kā zaļai zālei, tāpēc aitas vajag piebarot, piemēram, ar dažādām saknēm, graudiem. Taču ir jāzina pareizas proporcijas, jo aitas var pārēsties graudus un nomirt. «To visu es pamazām studēju. Pirmoreiz arī redzēju, kā aita dzemdē, kā jēriņi nāk pasaulē. Tas bija liels stress - skatīties, vai jērs var nostāties kājās, vai tas zīdīs pupu, vai māte savu jēru pieņem.»

Otrs saspringtais periods Ilzei bija ziema. Un atkal - uztraukums bija pieredzes trūkuma dēļ. Vasarā aitas nodzīvojušas Baldonē bez problēmām. Tās sekoja vēlāk, kad aitas bija aizvestas uz Talsu mājām. Zāle izbeidzās, jo tuvojās ziema, tāpēc, lai no aitām pasaudzētu jaunās ābelītes un ogulājus, Ilze tos dārzā aptinusi ar tīkliem. «Kad zāle bija beigusies, aitas apgrauza visu, kam tika klāt - pēdējās avenītes, pēdējās zemenītes, visu notīrīja pa tīro!»

Pilsētā aitas?

Ilzes aitas uzvedas samērā droši. Ja Talsu mājai durvis bija atstātas vaļā, dzīvnieki nav baidījušies nākt iekšā. Šī iemesla dēļ izlemts aitu teritoriju norobežot no mājas teritorijas. «Uzlikām žogu, lai vismaz mājā nenāk iekšā un neizskrien uz ceļa. No sākuma bija tā: kur mēs gājām, turpat aitas. Tā bija kļūda.» Mācoties no kļūdām, Ilze sapratusi, ka aita nav sunītis, aita ir lopiņš. Pavasarī aitas sākušas žogu lauzt. Tās ielāgojušas, ka barību nes pulksten 16. Tuvojoties tam laikam, aitas pašas sākušas lauzties uz māju pusi. «Tā viss bariņš manifestēja un vienā jaukā dienā raustīja mājas rokturi!» smejas saimniece. Saprotot, ka aitas var paciemoties arī kaimiņu teritorijā, Ilze pie kūts izveidoja nelielu žodziņu, lai tās netiek tālāk. Dzīvojot Talsos, Ilzei ir interesanti vērot cilvēku reakciju, kad, ejot garām mājai, viņi pamana aitas. Parasti atskan izbrīna pilns jautājums - kā, pilsētā aitas?

Ko Ilze dara ar aitu vilnu? Vai viņai ir kāds zeķu pāris no pašas audzēto aitu vilnas dzijas? Kā zināms, aitas cērp reizi gadā, turklāt ne jau tikai ar mērķi iegūt vilnu, bet arī lai dzīvnieks justos komfortabli - lai tam ataugtu jauns apmatojums un rūpējoties par tā higiēnu. Dzīvnieku nocērpot, var pamanīt, cik maiga ir aitas āda. Cirpšanas laikā ir ļoti jāuzmanās, lai aitu nesavainotu. «Lai iegūtu aitu vilnu, arī tur nepieciešamas zināšanas, un tas nav tik viegli, kā varētu šķist. Vispirms tā ir prasmīgi jānocērp. Ņemot vērā, ka nocirptā vilna var būt pilna ar gružiem un pat kaitēkļiem, pēc cirpšanas jāprot arī pareizi izmazgāt,» skaidro Ilze. «Savu aitu vilnu varu izmantot permakultūrai - kā mulču augiem. Lai nocirpto vilnu izmantotu tradicionālā veidā, to vajag mazgāt, vērpt, lai dabūtu dziju. Mūsdienās tas neatmaksājas, jo aitu vilna ir ļoti lēta.» Pat īsti aitkopji šos dzīvniekus audzē tikai gaļas dēļ. Naudu, kuru viņi nopelna par vilnu, aitkopji samaksā cirpējiem - tā ienākumus nenes.