VAKARA ZIŅAS. Guntis Grūtups. Pašu sarežģītāko "rēbusu" risinātājs

Viens no Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas un vēlāk arī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes kolorītākajiem darbiniekiem bija izmeklētājs un prokurors Guntis Grūtups (20.09.1934.–29.06.2020.). Oficiāli viņš bija nodaļas priekšnieka vietnieks saistībā ar dienesta un mantiskiem noziegumiem jeb atbildīgais par tā saucamajām balto apkaklīšu lietām. Taču tas nenozīmē, ka Grūtups neiesaistījās slepkavību un citu smagu noziegumu izmeklēšanā – iesaistījās gan izmeklēšanā, gan atklāšanā, turklāt ne reizi vien.

Laikā, kad izmeklēja seksuālā maniaka Staņislava Rogaļeva noziegumus, Grūtups pirmais aptvēra un skandināja trauksmes zvanus, ka par Aizkraukles aptiekāres Marutas Začas slepkavību ir notiesāti nevainīgi cilvēki. Vēlāk viņš piedalījās Zigurda Dreimaņa - cilvēka, kuram tiesa piesprieda augstāko soda mēru par noziegumu, kurā puisis nebija vainīgs, - lietas izmeklēšanā. Tad uz apsūdzēto sola sēdēja Dreimaņa un pārējo nepatiesi apsūdzēto spīdzinātāji - tiesībsargājošo iestāžu darbinieki.

Bet līķa nav

Par Staņislava Rogaļeva lietu daudzas reizes rakstīts gan presē, gan uzņemti dokumentāli raidījumi, pat izdota grāmata, tāpēc nav vajadzīgs atkārtoties. Vērtīgāk būtu pievērsties kādai citai krimināllietai, kuras izmeklēšanā aktīvi iesaistījās arī Guntis Grūtups un kas mūsdienās ir aizmirsta. Turklāt šī lieta - vardarbība pret sievieti, kur varmāka, iespējams, ir cietušās dzīvesbiedrs - šodien ir īpaši aktuāla. Un slepkavību lietām nav noilguma.

Arī šajā gadījumā upura vārds bija Maruta, un notika tas 1983. gada 1. jūnijā Jūrmalā. Tā paša gada 15. jūnijā nopratināja cilvēku, kurš šo sievieti bija pieteicis Jūrmalas pilsētas milicijā kā bezvēsts pazudušu. Tas bija Marutas Opmanes vīrs, precīzāk, atraitnis. Izmeklēšanas grupu vadīja Jānis Skrastiņš. Ierodoties mājā, kur dzīvoja Maruta ar vīru un deviņus gadus veco meitiņu, izmeklētāji vienā no istabām pie krāsns pamanīja daudz asins šļakatu un traipus. «Strīda sākumu caur logu bija redzējusi meita, kura momentā aizskrējusi pie kaimiņiem. Upuris bija bēdzis, mēs saskatījām asins pēdas. Varmāka sekoja un sita, kamēr nosita. Netālu no mājas atradām pelnus, kur bija dedzināts noslepkavotās apģērbs un lietas. No pelniem izkašņājām dažas auduma stērbelītes un podziņas, ko aizsūtījām uz ekspertīzi Lietuvā. Maruta strādāja par ķīmiķi Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā, tāpēc mēs izlēmām vērsties pie kolēģiem Lietuvā,» atceras bijusī sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja un Gunta Grūtupa priekšniece Rita Aksenoka. «Pie mājas bija šķūnītis, kur izmeklētāji, pārkrāmējot katru malkas pagali, atrada noslēptu Marutas gredzenu. Savukārt viņas pasi atrada istabā uz galda.» Viss nepārprotami liecināja, ka sieviete ir nevis devusies sev vien zināmās gaitās, bet noslepkavota. Taču trūka līķa.

Vainīgais paliek bez soda

Izmeklētājs Guntis Grūtups kopā ar Iekšlietu ministrijas operatīvo darbinieku Pēteri Dzalbi un citiem izstaigāja Jūrmalas mežus, meklējot svaigu rakumu pēdas. Nekā. Te piebilstams, ka īsi pēc Marutas it kā pazušanas Jūrmalā pie dzelzceļa pārbrauktuves viņas dzīvesbiedru aizturēja milicija, jo viņš, braucot ar mašīnu, krietni pārsniedza ātrumu. Apturēja, pārbaudīja dokumentus, taču ieskatīties bagāžniekā aizmirsa. Tā kā mežā līķis netika atrasts, Grūtups ar Dzalbi noorganizēja kuģi un veselu dienu brauca pa Lielupi, meklēdami nogalināto. Upē viņi redzēja milzums sprāgušu suņu un kaķu, kas tur bija samesti, taču Marutas līķa nebija. «Guntis Grūtups skaidri un gaiši pateica, ka aizdomās turētajam bijusi liela priekšrocība - apmēram divas nedēļas laika visu pamatīgi apdomāt un apsvērt. Pašam piederējusi automašīna. Nogalināto varējis aizvest un noslēpt, kur vien gribējis.» (Avots: Ziemelis, E. Slepkavas meklē «alibi»./ Zvaigzne Nr. 3.-4., 15.02.1992.)

Tiesu praksē uz vienas rokas pirkstiem var skaitīt gadījumus, kad tiesā slepkavu, kaut līķis nav atrasts. Latvijā, vismaz padomju laikā, šādu gadījumu nebija līdz 1984. gadam, kad uz apsūdzēto sola sēdās Marutas atraitnis. Iepriekš daudzkārt ticis pratināts, taču vienmēr turējies stingri - nē, neesmu vainīgs; kaimiņi mani apmelo utt. Pat uz papīra lapas latviešu un krievu valodā uzrakstījis, ka nav vainīgs, un to nolika izmeklētājam Grūtupam priekšā. Viņu attaisnoja. Pēc lietas izskatīšanas un apsūdzētā attaisnošanas sakarā ar to, ka nebija pierādīts nozieguma notikums (nebija līķa!), attaisnošanas faktu izskatīja republikas prokuratūras kolēģija, kas pēc izmeklētāju darba izvērtēšanas sniedza atzinumu - lieta izmeklēta ideāli.

Pavēles netiek apspriestas

Jurisprudenci Guntis Grūtups studēja Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas un juridiskās fakultātes vakara nodaļā no 1958. līdz 1964. gadam, turklāt vienā kursā ar Valdu Eilandi, kura vēlāk kļuva par Augstākās tiesas senatori. Viņas meita Sandra Eilande - arī juriste - bija Gunta krustmeita. Viena no Grūtupa pirmajām darbavietām bija Rīgas pilsētas Milicijas pārvalde, kam sekoja darbs Rīgas pilsētas prokuratūrā. Latvijas PSR Prokuratūrā Grūtups sāka strādāt 70. gados - vispirms pieņēma darbā izmeklētāju Jāni Skrastiņu, īsi pēc tam Gunti Grūtupu.

Prokuratūras kolēģi Gunti atceras kā vienmēr izpalīdzīgu, turklāt nevis vārdos - daloties ar gudriem padomiem, bet gan darbos. Kad straujiem soļiem tuvojies termiņš lietas pabeigšanai, Guntis palīdzējis kolēģiem, ja pastāvēja risks to laikā nepabeigt. Spilgts piemērs ir 1986. gadā izmeklētā krimināllieta par 12 cilvēku bruņotu bandu, kas gadiem zaga un laupīja Latgalē. Darbu ar šo lietu iesāka izmeklētāja Agnese Kaugure, taču viņa smagi saslima, tāpēc to pabeidza Grūtups. «Viņš mums bija «ātrā palīdzība», vienmēr gatavs nākt, palīdzēt, darīt. Pat naktīs, kad zvanīju uz Grūtupu dzīvokli, jo vajadzēja doties uz notikuma vietu, nekad neatteica - vienmēr cēlās un brauca,» saka Aksenoka. «Sevi viņš dēvēja par impērijas vergu un teica: «Impērijas vergs pavēles neapspriež!» Taču, kad bija nogrēkojies, mēdza man teikt, ka viņa sirdsapziņa ir tīra kā bērna asara un balta kā Alpu sniegs.»

Vēl kāda neparasta iezīme - Guntis Grūtups bija daltoniķis, kas nozīmē, ka viņš neatšķīra visas krāsas, piemēram, sarkano, ko izmeklētājs redzēja kā pelēko toni (atkarībā no krāsas intensitātes). «Tēvs mēdza teikt, ka pasauli pareizajās krāsās redz viņš, nevis mēs,» atceras Dita Vidauska.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Grūtups kopā ar visiem pārējiem sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem pārgāja darbā uz Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru, kur strādāja par prokuroru, nodarbojās ar čekistu un reabilitācijas lietām. Viņš bija prokurors slavenajā Saeimas «piecīšu» lietā.

Gunta Grūtupa CV

No 1963. gada 9. jūlija līdz 1966. gada 1. janvārim strādāja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas nodaļā par izmeklētāju.

No 1966. gada 1. janvāra līdz 1969. gada 1. jūlijam strādāja Latvijas PSR IeM izmeklēšanas nodaļā par vecāko izmeklētāju.

No 1969. gada 1. jūlija līdz 1972. gada 1. martam strādāja Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes izmeklēšanas daļā par vecāko izmeklētāju.

No 1972. gada 1. marta līdz 1972. gada 7. jūlijam strādāja Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldē par izmeklēšanas daļas izmeklētāju.

Aktīvā darba gaitas beidzis 2000. gada 31.martā