6. maijā, rakstnieka Jāņa Klīdzēja dzimšanas dienā, Rikavas pagastā tika atklāts atjaunotais Kurpinīku krucifikss, kas kādreiz atradies rakstnieka dzimtas māju pagalmā. Krucifikss tiek dēvēts arī par «Boņuka krustu», jo pie tā filmēta viena no sirsnīgākajām ainām Jāņa Streiča filmā «Cylvāka bārns» («Cilvēka bērns»), kas uzņemta pēc Jāņa Klīdzēja romāna.
Kurpinīku krucifikss ir viens no pazīstamākajiem Latgalē, datēts ap 1895. gadu kā nezināma autora darbs. Krucifiksa ansambli veido nojume ar masīvām mūra kolonnām, iekšā atrodas ozola krusts, pie kura piestiprināta ap 1854. gadu kokā griezta Kristus figūra. No ozola koka veidotais Kristus tēls ir liecība par tautas amatniecības prasmēm.
Protams, laika gaitā zem klajas debess novietotie krucifiksi ir daudz cietuši, bet vietējie iedzīvotāji savu iespēju robežās ir tos saveduši kārtībā. Trešās atmodas laikā, pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē, pieauga latgaliešu interese par krucifiksu atjaunošanu, un Kurpinīku krucifiksu atjaunoja netālu dzīvojošais zemnieks Osvalds Salmanis (1938-2018).
2021. gadā vētras laikā krucifiksa nojumei uzkrita koki un salauza jumtu. Pērn tika atjaunota krucifiksa nojume, kolonnas, žogs, krusts un restaurēta Jēzus Kristus figūra, saglabājot krucifiksa vēsturisko liecību. Tagad nojumē ir uzstādītas arī divas informatīvās plāksnes, jo krucifikss ir iekļauts Rēzeknes novada tūrisma objektu sarakstā. Šobrīd notiek Kurpinīku krucifiksa iekļaušana valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, informē Rēzeknes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Jūlija Jurāne. Tiesa, šis process ilgst kopš 2017. gada, un par to liecina informācija Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes mājaslapā.
Atklāšanas pasākumā pie Kurpinīku krucifiksa bija pulcējušies ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī kinofilmas «Cylvāka bārns» radošā komanda kopā ar režisoru Jāni Streiču. Viņš atcerējās, ka bērnībā pats devies lūgties pie krucifiksa. Tagad pie atjaunotā krucifiksa aug arī divi atklāšanas pasākumā iestādīti kociņi, kas simboliski sargā šo vietu.
Latgale ir vienīgais reģions Latvijā, kur krucifiksi sastopami ārpus baznīcas ēkas vai dzīvojamām telpām. Krucifikss ir sakrālās darbības vieta un kristīgās ticības simbols, pie kura var lūgties jebkurā laikā, bet visbiežāk pie krucifiksa notiek maija dziedājumi, kuros tiek dziedātas slavas dziesmas Dievmātei un skaitītas lūgšanas. Kad šī tradīcija aizsākās, tad dievkalpojumi tika noturēti apdzīvotās vietās pie sādžas krusta, tie notika bez mācītāja, pašu dievlūdzēju izvēlētas personas vadībā. Parasti tā bija sieviete, kurai bija organizatora dotības un laba balss.
Labāk par koktēlnieku Antonu Rancānu nepateikt («Latvijas Vēstnesis», 12.10.1999.): «Gandrīz katrs latvietis ir redzējis ja ne dabā, tad vismaz attēlos Latgalei raksturīgos kokā grieztos ceļmalu krustus ar Pestītāja tēlu. Bet tikai nedaudzi zina vai apjauš, ka šie necilie kokā grieztie pussatrunējušie Kristus tēli nes svarīgu informāciju par Latgales pagātni, par to laiku, kad Latvijas trešā daļa tika varmācīgi atšķirta un tās liktenis veidojās pavisam citādi kā pārējos novados. Kad Latvijā sākās protestantisma kustība, latgalieši atgriezās savā senču ticībā. Tikai sākoties kontrreformācijai, jezuīti pamazām viņus atkal pievērsa kristietībai, reizē mācot viņiem lasīt un rakstīt savā dzimtajā valodā un radot pirmos priekšnosacījumus lauku krucifiksu attīstībai. Tomēr tā īsti šī tradīcija sāka uzplaukt ar 1772. gadu, kad Polija sadalījās un Latgale nonāca Krievijas pakļautībā. Sākās 200 gadus ilgais rusifikācijas periods ar tā saukto drukas aizliegumu. Protestējot pret to, latgalieši masveidā attīstīja sādžu krucifiksu kultūru. Tā bija nevardarbīga pretošanās cara pārkrievošanas politikai, nacionālās identitātes saglabāšanās veids. Latgaliski iespiests vārds bija aizliegts. Par to rūpējās cenzūra. Bet kokā grieztais Kristus kā tautas kopā saucējs palika ārpus cenzūras, un latgalieši pulcējās pie tā ik brīvu brīdi.
Tautas attieksme pret ceļmalu krustiem dažādos laika posmos ir bijusi dažāda, no godpilnas līdz vienaldzīgai un pat nicinošai. (..) Tikai XX gs. 30. gados, kad Latgales zemnieki bija uzlabojuši savu materiālo stāvokli, sākās svētvietu sakopšana. Katruviet tā bija atbilstoša iedzīvotāju rocībai, kas no teica gan materiālus, gan objekta pārbūves pakāpi. Jāatzīst gan, ka - jo lielāki līdzekļi ieguldīti, jo ievērojamākas pārmaiņas notikušas, jo vairāk diemžēl zaudējusi tautas māksla. Cilvēkiem likās, ka koka nojumītes, krusti un mājiņas ir gan neizturīgi, gan vecmodīgi, tādēļ viņi centās tās aizstāt ar mūra, akmens vai metāla būvēm. (..) Lauku viensētas novecoja un sagruva, kopā ar tām - arī krucifiksi. Lielāko ceļu malās un krustceļos stāvošos krustus nopostīja, iztaisnojot ceļus un meliorējot laukus. Tā aizgāja bojā krucifiksi Ludzas rajona Dekteros, Rēzeknes rajona Gailumos, Mežārēs un daudzās citās vietās.
(..) Līdz ar Trešo tautas atmodu 80. gadu nogalē pieaugusi arī latgaliešu interese par ārtelpas krucifiksu atjaunošanu. Kurpinīku krucifiksa nojumīti sakopa un atjaunoja netālu dzīvojošais zemnieks Osvalds Salmanis, vairāku krucifiksu atjaunošanu materiāli atbalstīja Rēzeknes dekāns Pāvils Zeile, par svētvietas atjaunošanu Sakstagala pagastā parūpējās gan pagasta valde, gan Pieminekļu aizsardzības dienests.»
