«Mūzika sniedz man miera stāvokli, tā mani dziedina un piepilda, krāso dzīvi jēgpilnās krāsās, un tajā sadeg ikdienas nogurums un rutīna, rodoties jaunām idejām,» secina dziedātāja Anete Porga.
«Bērnībā klausījos Elvisa Preslija mūziku audiokasetēs un skaļi dziedāju līdzi, stāvēju pie vecmammas lielā spoguļa un dejoju. Atceros, ka, jau maza būdama, rīkoju muzikālus pasākumus saviem tā laika draugiem tēva garāžā. Visvairāk esmu pateicīga par man dotajiem talantiem, gēniem, garīgo un fizisko spēku un, protams, par to, ka dzīve ļauj darīt to, kas man jādara caur radošo ceļu mūzikā. Es pat varētu teikt, esmu bijusi un turpinu būt īstajā laikā un vietā, pārējais ir bijis un ir darbaspēju, pieredzes un veiksmes jautājums.
Mūzika ir mana pirmā mīlestība, mans dzīvības eliksīrs, atkarība un dopings. Tā rada ļoti lielu piepildījumu un piešķir jēgu manai dzīvei, manām sajūtām. Mūzika man ir devusi iespēju un spēju noticēt sev. Ir bijis laiks, kad ambīcijas stāvēja pāri visam. Likās, ka es visu zinu, un meklēju vieglāko ceļu, lai tiktu savu iedomu slavas zenītā. Dzīve piespēlēja iepazīšanās ar jau pazīstamiem mūziķiem, pedagogiem, citiem pazīstamiem cilvēkiem, kuriem ir statuss šovbiznesa lauciņā. Taču caur viņiem tika dota arī pirmā pieredze. Citi dalījās ar savu pieredzi, neprasot neko pretī, citiem šī pazīšanās bija peļņas veids, vēl citi sajuta konkurenci ar visām izrietošajām sekām. Manī izraisīja lielu izbrīnu, uz ko ir spējīgi cilvēki, lai iedomāto konkurentu novāktu no ceļa. No visa pieredzētā esmu paņēmusi tikai to labāko, kas ļauj atsperties un paceltu galvu iet tālāk, jo viss sasniegts pašas spēkiem. Tos, kuri mani centās iznīcināt, es sagremoju sevī. Arī slikta pieredze ir pieredze. Liels paldies cilvēkiem, kas man ticēja un tic joprojām, jo viņi vienmēr teikuši: tu esi tik spēcīga, ka vari visu pati. To vienmēr atceros, kad ir grūti.»
«Jāatzīst, ka dažos brīžos esmu bijusi pārliecināta - ar mūziku nekad savu dzīvi nesaistīšu. Tas bija periods pēc divpadsmit gadiem mūzikas skolā, kur diendienā bija jādzied koros, jāspēlē klavieres, jāmācās ritmika, solfedžo, mūzikas literatūra... Tas it kā ieliek rāmjos, nevari sevi izpaust jaunradē.
Pēc vidusskolas beigšanas sekoja mēģinājumi mācīties žurnālistiku, ekonomiku un jurisprudenci, bet visi ceļi atveduši atpakaļ tieši tajā lauciņā, kurā jūtos vislabāk un varu sevi vislabāk izteikt, proti, mūzikā. Caur mūziku es apzinos sevi kā vērtību. Ļoti sen cīnījos ar lieliem mazvērtības kompleksiem, un iziešana publikas priekšā likās pamatīgas mocības. Viss, kas noticis, piedzīvots uz skatuves, ir bijis kā milzīgs lēciens no bailīgās, kompleksu māktās mazās lēdijas līdz personībai, kas apzinās sevi un citus kā līdzvērtīgus spēlētājus. Tas ir kā atgādinājums, ka es varēju, varu un varēšu īstenot vēl krāsainākas idejas.
Kad esi patiess pret sevi, tad viss sastājas pareizajās vietās, lietās un laikā. Dziedātājas to sauc par vokālo mieru, ko vienmēr piemin mans vokālais pedagogs Edgars Kramiņš. Citi to sauc par sazemējumu ar sevi. Dziedot vai darot jebko citu, kas ir pašam nozīmīgs, tu jūti zemi un stāvi ar abām kājām uz tās. Tad viss izdosies, jo tā ir apziņa, ka esi šeit un tagad. Visiem novēlu apzināties sevi un vienmēr stāvēt ar abām kājām uz zemes.»
«Zinu un sajūtu, ka aiz horizonta ir jauni apvāršņi, kas jāsasniedz. Manī visu laiku dzīvo aktīvs dzinulis, negribas, lai kļūst vienmuļi, pelēki, garlaicīgi. Man piemīt ļoti aktīvs, ass prāts un lielas darba spējas, kas noteikti mantotas no vecvecākiem un vecākiem. Viņi vienmēr bijuši pārliecināti par taisnīgumu, apveltīti ar cīņas sparu un pašaizliedzīgu attieksmi pret darbu. Manī tas ieaudzināts tieši ar darbu - jau bērnībā, kad visi skolas vasaras brīvlaiki bija jāpavada vecmammas lauku mājās, strādājot lauku darbus siena pļavā, kartupeļu vagās, kas bērnam nereti bija ļoti par smagu. Tur es pirmo reizi sapratu un sajutu, ka jebkurām grūtībām ir jāstājas pretī, pie visa var pierast un atbilde vienmēr atnāks pati. Bet pēc koncertiem palīdz klusums, kad viss sastājas vietās. Vislabāk es to gūstu savās tēva mājās Rīgā, Bieriņu apkaimē. Esmu laimīga, ka man tās ir dotas, jo nevaru iedomāties labāku un sirsnīgām atmiņām piepildītu vietu, kur restartēties nākamajiem pasākumiem.
Man piemīt vēlme skriet visam pa priekšu un darboties, piepildot dažādas idejas ātri un efektīvi, bet darīt to ar glanci un ne komandiera vai bosa lomā, bet gan kā līderim, kas darbojas pats un motivē citus darīt to pašu. Ar šo īpašību kopumu ir jāprot sadzīvot, jo nedrīkst sevi izspiest kā citronu un domāt, ka visi līdzcilvēki ir spējīgi skriet pakaļ tādā pašā ātrumā.»
