Latvijā dzīvojošās ukraiņu dziedātājas un bandūristes Darjas Leleko duetā ar čellistu Kārli Auzānu spēlētā latviešu tautas dziesma «Tumša nakte, zaļa zāle» koncertos aizkustinājusi ne vienu vien klausītāju. «Ar meitām uz Latviju pārcēlāmies pirms gada, kad tāpat kā daudziem maniem tautiešiem nācās doties bēgļu gaitās. Tāpēc esmu ļoti pateicīga latviešu mūziķiem, kuri mani aicina piedalīties muzikālos projektos,» uzsver Darja. «Protams, ļoti gribam atgriezties mājās, taču pēc beidzamajiem notikumiem Ukrainā izskatās, ka diemžēl tik ātri to nevarēsim izdarīt,» dziedātāja atzīst.
Kopš pārcelšanās uz Latviju Darja ar abām meitām dzīvo Siguldā. «Mums visām šeit ļoti patīk, un tas ir pat labi, ka Sigulda ir mazāka par Rīgu: abas manas meitiņas, kurām ir desmit un četri gadi, droši var iet pa ielu, jo, manuprāt, šeit noteikti ir drošāk nekā Rīgā. Te ir ļoti skaista daba, un trijatā gan daudz staigājam, gan vizināmies ar velosipēdu. Arī līdz Rīgai var nokļūt nepilnas stundas laikā. Man pat sāk likties, ka esmu Siguldā iemīlējusies!»
Darja Siguldā viesojusies jau pirms 20 gadiem, jo šeit dzīvo viņas draugi, un toreiz viņa apmeklējusi arī Siguldas Opermūzikas svētkus. «Pēc tam gan kādu laiku nesazinājāmies, taču, kad Ukrainā sākās karš, mani paziņas gandrīz vai kara pirmajā dienā rakstīja: Daša, brauc pie mums! Atklāti sakot, neplānoju doties prom no Ukrainas. Kad situācija dienu no dienas kļuva dramatiskāka un kad mēs desmit dienas bijām nosēdējušas pagrabā, tomēr sapratu - ir jābrauc prom.»
Ierodoties Rīgā, Darja no saviem paziņām uzzinājusi, ka viņu draugi, kuri arī dzīvo Siguldā, esot nolēmuši izmitināt pie sevis ukraiņu bēgļus. «Biju ļoti priecīga un ar prieku piekritu šim piedāvājumam. Savukārt tad, kad viņi pārcēlās uz Rīgu un piedāvāja to darīt arī mums, teicu - nē, nē, es palikšu dzīvot Siguldā! Tā viss ļoti labi sakrita. Pērnvasar pēc divdesmit gadu pārtraukuma atkal varēju izbaudīt Opermūzikas svētkus. Kopā ar meitām siltajā laikā aizstaigājām gan līdz Turaidas pilij, gan tāpat vien trijatā devāmies pasēdēt pie Gaujas. Tagad gan manai mazajai meitiņai prioritāte ir bērnu rotaļlaukums, bet ceru, ka arī šopavasar un vasarā mums izdosies pastaigāt un pabraukāt pa Siguldu.»
Taujāta, kā viņa sapazinusies ar latviešu mūziķiem, Darja smejas un saka, ka esot iedomājusies situāciju, ka «es muzicēju kaut kur uz ielas un mani tur noskata kāds izcils producents…». Kad tikko bija atvērusies kafejnīca «Borščs pie ukrainietēm» Rīgā, Ģertrūdes ielā, viņa reizēm vakaros uzstājusies tur. «Kādu vakaru «Borščā» iegriezās mūzikas izdevēja Daina Zalāne ar vīru, un viņus ļoti ieinteresēja mana bandūra. Tā mēs iepazināmies, un viņi man izstāstīja, ka ir iespēja pieteikties ukraiņiem domātajai radošajai stipendijai, un palīdzēja noformēt visus dokumentus. Pēc tam ar mani feisbukā sazinājās Kārlis Auzāns no čellu trio «Melo-M» un piedāvāja piedalīties koncertu sērijā pie Brīvības pieminekļa - nospēlēt Ukrainas himnu un vēl pāris skaņdarbus. Protams, ar prieku piekritu, un tā bija mūsu pirmā kopīgā uzstāšanās.»
Pagājušajā ziemā kopā ar ukraiņu vijolnieci un latviešu pianisti Darja spēlējusi Ziemassvētku programmu vairākās baznīcās, piedalījusies labdarības akcijā «Dod pieci!», kurā vāca līdzekļus ukraiņu bērniem, un viņas ģimenes fotogrāfija rotāja programmas pirmo lapu. To stāstot, Darja atzīst, ka koncertu un uzstāšanos šajā gadā bijis tik daudz, ka viņai jau sajucis skaits. «Iespējams, ka Baznīcu nakts programmas ietvaros kopā ar ērģelnieci uzstāšos arī Siguldas un Mālpils baznīcā,» viņa piebilst un smej: «Tā vien šķiet, ka man bieži izdodas ielēkt vilciena pēdējā vagonā.»
Darja vairākas reizes uzsver, ka atšķirībā no citiem radošo profesiju pārstāvjiem, kuri bija spiesti bēgt no kara Ukrainā, viņai tiešām ir paveicies, jo «ne visi varēja sev šeit atrast darbu savā profesijā. Savukārt man tiešām pilnīgi negaidīti paveicās, jo iepazinos ar daudziem latviešu mūziķiem un uzreiz tiku iesaistīta dažādos projektos. Tāpēc man nebija laika skumt un domāt par to, kas pašreiz notiek manā dzimtenē. Joprojām ik pa brīdim kaut kur jāuzstājas, kādam kaut kas jāpastāsta, jāuztaisa videosižets… Tādā tempā pagāja vai viss gads, kopš esmu šeit, un tikai tagad temps mazliet mazinājies.»
Darja atklāj, ka nepieciešamākos vārdus latviski, kas vajadzīgi darbam detaļu vairumtirdzniecības noliktavā, viņa ir iemācījusies. «Man vienmēr ir bijis svarīgi iemācīties kādu tās valsts dziesmu, kurā gatavojos koncertēt. Tā bija arī šoreiz, kad pirms savas uzstāšanās pie Brīvības pieminekļa nolēmu apgūt kādu latviešu tautas dziesmu, jo gribēju, lai tā būtu mana dāvana klausītājiem. Tāpēc savai draudzenei latvietei lūdzu padomu, kura dziesma būtu vispiemērotākā un kuru zinātu visi. Viņa man atnesa divu dziesmu notis, un pilnīgi intuitīvi izvēlējos «Tumša nakte, zaļa zāle».»
Apgūt dziesmas tekstu neesot bijis sarežģīti, jo, kā saka Darja, viņa automātiski kopē vārdu izrunu: «Es klausos, kā citi izrunā vai izdzied vārdus, un tos pēc dzirdes atkārtoju. Ar šo metodi varu iemācīties vissarežģītāko tekstu, lai gan reizēm gadās mazliet sagrēkot ar kāda vārda izrunu, un tad gan ir grūti pārmācīties, jo nostrādā tā dēvētā muskuļu atmiņa.» Tagad, kad Darja koncertos šo dziesmu dzied, publikā allaž kāds raudot, tāpēc viņa savai draudzenei teikusi, ka varbūt vajadzētu to nomainīt uz dziesmu «Pie Dieviņa gari galdi», kuru viņa arī paguvusi iemācīties. «Tagad, kad jau zinu, par ko ir tās dziesmas, saprotu, kāpēc cilvēkiem, tās klausoties, acīs ir asaras,» viņa noteic.
Darja arī atzīst, ka trīs reizes pierakstījusies latviešu valodas tiešsaistes kursos, taču tos pabeigt nav izdevies. «Vakaros laiku veltu savām meitām - jāgatavo vakariņas, jāiet pastaigāties… Bet ceru izbrīvēt laiku arī mācībām.» Darjas vecākā meitiņa pašreiz mācās ukraiņu bērniem domātajā skolā, bet jaunākā apmeklē Siguldas bērnudārzu, un mamma ar lepnumu saka, ka viņa «no mums visām trijām vislabāk runā latviski».
