Kādreiz populārā raidījuma «Šeit un tagad» vadītājs, grāmatu autors un psihoterapeits Aivis Dombrovskis vairākus gadus par savām otrām mājām sauc Londonu, kur turpina studēt un strādāt savā psihoterapijas privātpraksē. Aivis atzīst, ka viņa dzimtene joprojām ir Latvija, kur plāno atgriezties.
Šobrīd tavas otrās mājas ir Londonā. Kāpēc tāda izvēle?
Mani tur aizveda drošības jautājums, drošība par savu nākotni. Es saprotu, ka nevarēšu izdzīvot ar to, ko esmu nopelnījis Latvijā, lai nodrošinātu sev pensiju. Izdomāju, ka labāk pastrādāšu Anglijā, tur nomaksāšu nodokļus un ar Anglijas pensiju varēšu dzīvot un nodrošināt sevi vecumdienās. Tur esmu piecus gadus. Pilsonības jautājums arī ir aktuāls, tam palēnām briestu, lai nokārtotu, bet šobrīd man nav tik daudz laika, lai iemācītos Anglijas vēsturi. Taču visdrīzākajā laikā saņemšos un izdarīšu, jo ņemšu piemēru no mūsu valdības vadītājiem un prezidentiem, kam arī ir dubultpilsonības [Egilam Levitam ir Latvijas pilsonība, Krišjānim Kariņam - dubultpilsonība - redakcijas piezīme]. Teikšu ironiski: ja arī es kādreiz izdomāšu kandidēt uz kādu valstisku amatu, tad man varētu būt lielākas izredzes.
Latvijā biji viens no redzamākajiem psihoterapeitiem.
Jā, taču man pašam bija jādomā par iekrājumiem. Latvijā man bloķēja kontus, Valsts ieņēmumu dienests lika veikt nodokļu priekšapmaksu. Nesaprotu, kāda var būt nodokļu priekšapmaksa, ja es mēnesī tā vien varu izdzīvot ar nopelnīto, bet man vēl jāsamaksā nodokļu priekšapmaksa gadu uz priekšu! Tagad Latvijā tāda prasība esot atcelta. Tāpēc es labāk maksāju nodokļus citā valstī un jūtos drošāk.
Starp citu, arī politiskā situācija tur ir drošāka. Kaut neesmu prognozētājs vai gaišreģis, manuprāt, nav pareizākais ceļš, kādu šobrīd iet Latvija, jo tas nav orientēts uz mieru, bet gan uz konfliktu, kur daudzas lietas un prasības sabiedrībai tiek virzītas pareizi, bet ne līdz galam. Kaut vai nacionālais jautājums ir nelaikā. Es piekrītu, ka valodas jautājums ir jārisina. Valoda ir jāmāk, bet ne tā, ka tagad cittautieši ir nulles un uz visu skatāmies kategoriski. Tā ir politiska spēle, kas rada nevajadzīgu spriedzi sabiedrībā. Latvijā jau cilvēki tika dalīti starp vakcinētiem un nevakcinētiem.
Cilvēku attiecības daudzās jomās ir sajukušas, un šāda sabiedrība ir vieglāk vadāma, jo stresā, bailēs, neziņā cilvēkus iedzen strupceļā. Tās ir bailes, kas rodas no nezināšanas, reizēm cilvēki baidās no tā, kas viņi paši ir. Baidās no sevis apzināšanās, baidās no tā, kas viņi vēlas būt. Es nebaidos brīvi runāt un paust savu viedokli, es uzņemos atbildību par to, ko daru. Cilvēkiem ir psiholoģiski ļoti grūti pieņemt atšķirīgo.
Tev ir izglītība ne tikai bioloģijā, psihoterapijā, ķīmijā, bet arī ekonomikā un juridiskajā sfērā. Vispusīgas un tomēr atšķirīgas jomas.
Jā, protams, ekonomika un grāmatvedība uzreiz izlec uz visu pārējo studiju fona. Es melotu, ja teiktu, ka ekonomiskā izglītība man daudz palīdz privātpraksē. Agrāk strādāju izglītības iestādē par direktoru, tad valstij bija vīzija, ka visiem skolu direktoriem, izglītības iestāžu vadītājiem vajadzēs ekonomisku izglītību. Tāpēc arī studēju, lai nezaudētu darbu. Šo prasību tā arī neieviesa, bet tagad man ir laba izglītība.
Daudzi tevi atceras kā populārā LTV1 raidījuma «Šeit un tagad» vadītāju. Gandrīz katru vakaru ēterā jūs ar kolēģiem uzrunājāt cilvēkus, atbildējāt uz dažādiem jautājumiem.
Man tas ļoti patika. Patika raidījuma formāts, jo tas nebija ieraksts, nebija iepriekš sagatavotu jautājumu, viss notika tiešraidē. Šajos raidījumos mēs varējām runāt bez iepriekš uzrakstīta scenārija, bija jāizdomā, ko un kā teikt, tika pieaicināti zinoši savas jomas eksperti, ar kuriem no dažādiem aspektiem apskatījām jautājumus par cilvēka psihi, emocijām, veselību un būtību. Raidījums noslēdzās, jo bija iecerēts cits - par kultūru, un drīz vien «Šeit un tagad» tika rādīts arvien vēlāk un vēlāk, kaut arī reitingi bija ļoti labi un cilvēkiem patika. Bet daudz ko nosaka nauda un lobēšana... Taču televīzijā esmu palicis kā konsultants par psiholoģiskiem jautājumiem, kad tas ir nepieciešams.
Latvijā biji pasniedzējs augstskolās, taču pārtrauci sadarbību. Kāpēc?
Jā, biju pasniedzējs vairākās augstskolās, bet karjeras beigšanas iemesls bija kovids. Rīgas Stradiņa universitātei bija nosacījumi un stingras prasības attiecībā pret vakcināciju. Kamēr derēja pārslimošanas sertifikāts, tikmēr viss bija labi. Kovidu pārslimoju vairākas reizes, un man bija sertifikāti. Tomēr situācija mainījās, kad valstī tika likumiski noteikta prasība par vakcināciju. Ja ne, tad atbrīvoja no darba. Arī uz mani tika attiecināta šāda prasība, kaut gan lekcijas vadīju tiešsaistē no Londonas. Man pateica, ka likumiskā prasība ir tāda, ka pasniedzējam jābūt potētam.
Ar ko šobrīd nodarbojies Anglijā?
Strādāju kā psihoterapeits, man ir sava privātprakse, strādāju no turienes arī ar Latvijas klientiem un citiem, kuri atrodas dažādās pasaules malās. Tālākais klients man ir bijis Austrālijā, šobrīd - ASV. Londonas Mūsdienu seksualitātes un attiecību institūtā studēju psihoseksuālā terapeita un attiecību terapeita programmas. Tās nav medicīnas studijas, kā daudziem šķiet, jo Latvijā seksa terapeits var būt tikai ārsts, bet šeit mācos biopsihosociālo pieeju, tātad bioloģija, psiholoģija, sociālā vide var palīdzēt cilvēkam sakārtot problēmas, ja tādas ir radušās. Mani interesē šīs jomas, jo deviņdesmit pieciem procentiem seksuālo problēmu ir psiholoģiska izcelsme, un tās visas ir mūsu galvās.
Tagad ir brīvi pieejama informācija par seksu, intimitāti. Pēc tavām domām, vai Latvijā seksualitāte ir uzlabojusies?
Latvijā šajā jomā ir ļoti vāja izglītošana. Seksualitāte nav tikai sekss, tā ir ārkārtīgi liela mūsu dzīves daļa. Ir divas teorijas, kāpēc cilvēkam ir seksuālā funkcija. Viena - bioloģiskās pēctecības teorija, lai radītu pēcnācējus, otra - sekss mums tomēr ir dots un tā ir baudas daļa mūsu dzīvē. Seksualitāte ir sapņi, mērķi, cerības, paša izjūtas, bioloģiskais sekss un tā tālāk. Latvijā psiholoģiskā problēma ir bailes. Man reiz bija atnācis klients, kādas meitenes tēvs, kas vēlējās atteikties no meitas lezbietes. Man neliekas, ka tā ir veselīga psiholoģiskā domāšana - atteikties no sava bērna tikai tāpēc, ka ir cita orientācija, ko nevar izmainīt. Cilvēks nevar mainīt savu seksuālo orientāciju. Neviens cilvēks nav tikai absolūti heteroseksuāls, visi atrodas uz līknes, par to jau runāja mans skolotājs, psihoterapeits un seksterapeits Jānis Zālītis. Pieci procenti seksuālo problēmu ir risināmas ar bioloģiskiem līdzekļiem, bet pārējie - ar psiholoģiskiem, jo pārsvarā tām visām apakšā ir kāda trauma vai attiecību problēmas, atkarību problēmas, azartspēles, arī naudas problēmas. Sekss nav tikai fizisks kontakts, sekss ir daudz plašāks. Arī pieskāriens jebkurā vecumā ir tikpat svarīgs kā jaunībā.
Arī depresija un veģetatīvā distonija ir psihosomatiskas slimības. To pierāda tas, ka, ārstējot depresiju ar zālēm vai ar psihoterapiju, iegūst vienādus rezultātus, pētījumu dati to apliecina. Ne jau ķermenis vada mūsu psihi, bet gan psihe vada mūsu ķermeni. Ja sakārto savu galvu, tad cilvēks atbrīvojas no veselības problēmām. Varbūt galvenais nav būt fiziski nevainojami veselam, bet laimīgam.
Vai cilvēks pats var kopt un sargāt savu psihi?
Vislielākā un vissvarīgākā problēma ir apzināties to, kas es esmu, nevis postulēt un pieņemt to, ko kāds saka, kas viņš ir, un tad izlikt sev priekšā plakātu ar pieņemtu es. Pieņemt sevī pozitīvo, atzīt un pieņemt negatīvo. Jāapzinās, kas ir mana dzīve, ko no tās vēlos, kādi ir mani mērķi, kā es varu piepildīt savu dzīvi. Mums ir tikai viena dzīve. Mums nav jāpadara valsts laimīga, jo tas nav iespējams, mums jārada sava dzīve, lai mēs šajā dzīvē justos laimīgi un piepildīti. Un, kad mēs šajā dzīvē jutīsimies laimīgi un piepildīti, tad arī valsts kopumā būs veselīga un laimīga. Valsti veido cilvēki, nevis valsts cilvēkus. Sabiedrība ietekmē indivīdu, taču indivīdu veido ģimene.
Kaut vai profili soctīklos, kuros ir izdomāti segvārdi vai atspoguļota neīsta dzīve... Tā ir slēpšanās, vēlamā pieņemšana par esošo. Viltus profilus veido tad, ja ir jāslēpjas, jo vai nu sabiedrība mani nokaus, vai nu es pats to nokaušu, vai arī kaut kur ir kāds apdraudējums. Taču, ja es varu būt brīvs un tāds, kāds esmu, tad nav jāizliekas. Mēs nespējam pieņemt sevi. Tas ir tolerances jautājums, cik spējam pieņemt atšķirīgo vai cik baidāmies katrs pats par sevi, cik mēs katrs zinām paši par sevi, cik daudz pierakstām savas negatīvās puses citiem.
Tad jau izvēle par dzīvi Anglijā ir attaisnojusies?
Tā varētu teikt. Dzīves kvalitātes līmeni sev neesmu pazeminājis, man pietiek, ja varu nedēļā pāris reizes pastrādāt, man atliek laiks, lai labāk apgūtu angļu valodu, esmu uzsācis apgūt klavierstundas. Daudz lidoju, bieži esmu arī Latvijā. Nezinu, kas ir veiksmes kritēriji, bet slikti es nejūtos.
Protams, neatbraucu uz visu gatavu, man palīdzēja un ļoti lielu atbalstu iesākumā deva psihoterapeits un mācītājs Māris Sants, kurš palīdzēja sakārtot visus dokumentus, jo sadzīvi tur sāku no nulles. Tā es palēnām sāku. Arī ar dzīvošanu man palīdzēja draudzene Andra, kura atrada istabu, ko noīrēju un dzīvoju tur joprojām. Trīs dienās sakrāmēju čemodānus un aizbraucu uz Londonu.
Citādi bija ar angļu valodu. To esmu apguvis skolā, valodu esmu mācījies visu apzināto laiku savā dzīvē, taču nekad neesmu mācījies, lai to iemācītos. Padomju laikā es tai neredzēju jēgu, jo visur pietika ar krievu valodu, kuru zinu ļoti labi. Man šobrīd ir ļoti laba pasniedzēja, kura izprot, kā ir mācīt svešzemniekam valodu. Lielākais paradokss - ja kāds domā, ka Londonā var dzirdēt angļu valodu, tad tas ir absurds. Dzīvojot Londonā, pareizu angļu valodu dzirdēt ir ļoti grūti, jo pārsvarā ir indiešu valoda, arābu un citas vai arī angļu valoda ar spēcīgu cittautiešu akcentu. Dzirdēt pareizu, klasisku angļu valodu, kas skan kā pērle, ir ļoti grūti.
Piecdesmit gadu vecumā sāki mācīties spēlēt klavieres. Vai mūzika ir tavs slēptais talants?
Man rados ir daudzi labi pazīstami un godalgoti mūziķi. Jau kopš bērnības patīk klavieres un klasiskā mūzika. Mammai un tētim esmu pārmetis, kāpēc mani bērnībā nesūtīja uz mūzikas skolu. Bet nezinu, kā būtu, ja būtu sūtījuši un šobrīd es prastu spēlēt. Savos piecdesmit apjautu: kāpēc man jānosoda vecāki, ja pats varu nopirkt klavieres un pats sākt mācīties mūziku? Man ir pasniedzēja, kas klavierspēli māca tiešsaistē, taču ir atšķirība mūziku mācīties piecdesmitgadīgam vai piecgadīgam. Tomēr iemācīties spēlēt Mocarta, Baha vai vēl kādu skaņdarbu ir iedvesmojoši un liels gandarījums. Man ļoti patīk operete, kuras Latvijā vairs nav. Londonas opereti apmeklēju regulāri. Esmu nolēmis iestāties «Daugavas vanagu» korī, bet to darīšu pēc dziesmu un deju svētku trakuma, lai nedziedātu tikai svētku dēļ, bet gan sevis dēļ.
Vai jūti atšķirību starp Angliju un Latviju?
Katra zeme ir unikāla, Latvijas daba man ļoti patīk un pietrūkst. Anglijā ejam ogot un sēņot, man ir iekopts dārziņš ar no Latvijas vestām rozēm, reizēm vakaros pa kluso eju salasīt zirgu mēslus, lai izmantotu dārzam. Pietrūkst ezeru, zaļumu.
Liela atšķirība ir tā, ka Latvija ir ļoti depresīva valsts. Cilvēki ir nomākti, atbraucot uz Latviju, ir sajūta kā ēnas zemē. Cilvēki nepriecājas un nesmaida. Nesaku, ka visi ir tādi. Rīga ir gandrīz izmirusi, Latvija arī. Pirms divdesmit gadiem pilsētā kāds pagrūstīja uz ielas, bet tagad, reizēm ejot pa pilsētu, pat neviens cilvēks nenāk pretī. Apzinos, ka arī es esmu viens no tiem, kurš ir aizbraucis no šīs valsts, bet aizbraucu ne jau tāpēc, ka tas sagādā baudu. Man ir tikai viena dzīve. Latvijas procesus nevaru ietekmēt, tāpēc meklēju vietu, kur nodrošināt savu atlikušo mūžu ar cilvēka cienīgiem apstākļiem.
Visas sajūtas un sirds man ir Latvijā. Latvijā ir mani mīļie, mani draugi, radi un paziņas. Arī Anglijā man draugu un paziņu loks izveidojies gan starp latviešiem, gan cittautiešiem. Manā dzimtā ir ilgdzīvotāji, pats jau esmu vectētiņš mazmeitiņai, bet mana vecmamma (96) un viņas māsa (99) arī vēl ir dzīvas, tāpēc domāju, ka arī es kādu ilgāku laiku vēl būšu, lai baudītu un uzņemtos atbildību par savu dzīvi arī nākotnē. Noteikti būšu atpakaļ Latvijā, jo te ir zeme, kurā var stādīt un kuru apkopt. Dzimtā valoda vienmēr paliks dzimtā. Novēlu katram atrast sevi, nemeklēt vainīgos un varoņus ārzemēs. Ne katrs, kas prot latviešu valodu, skaitās latvietis. Pat nokārtojot Lielbritānijas pilsonību un iemācoties izcili angļu valodu, es palikšu latvietis un Latvija būs mana dzimtā zeme.
