VAKARA ZIŅAS. Jeļena Dimante atklāj, ko domā no Latvijas aizbraukušie. Vai zuduši Latvijai?

Alūksniete Jeļena Dimante jeb Jay, kā viņu sauc draugi, jau vairāk nekā 11 gadu dzīvo Lielbritānijā, kur veiksmīgi izveidojusi savu biznesu ezoterikas jomā. Piedalījusies starptautiskā skaistumkonkursā un ieguvusi skatītāju simpātiju balvu. Brīvajā laikā feisbukā pasaulē lielākajā latviešu medijā «Tauta» vada tiešsaistes sarunu ciklu «Zuduši Latvijai?». Šajā sarunā ar »Vakara Ziņām« Jeļena atklāj, ko domā no Latvijas aizbraukušie.

Kas mudināja pamest Latviju, lai uzsāktu dzīvi svešumā?

Pārcēlos no Alūksnes uz Rīgu, nodzīvoju tur divpadsmit gadu, pēc tam gadu - Rankā, un tad jau uz Apvienoto Karalisti. Toreizējam vīram piedāvāja sadarbību Lielbritānijā, es biju bērna kopšanas atvaļinājumā, pēc kura mani gaidīja atpakaļ darbā «Maxima» ofisā. Vīrs teica, ka pieņems sadarbības darba piedāvājumu tikai tad, ja ar viņu kopā brauks ģimene.

Izsvēru visus plusus un mīnusus, jo bija arī septiņpadsmit gadus vecs dēls un divi mazi puikas. Domāju - un ja nu... Mēs nepelnījām daudz, bija dzīvoklis, iekopts dārzs. Aizgāju pie astroloģes, lai paskatās, vai man tas ir jādara, vai man jāsper šis atbildīgais solis, vai šis ir mans ceļš... Viņas vārdi iedvesmoja: kad tu pārcelsies, tev visa dzīve mainīsies par 180 grādiem. Palūdza konkrētās vietas koordinātas, paskatījās astrokartē un teica, ka nenožēlošu. Mani tas iedvesmoja, man tika iedots spēriens. Toreiz burtiski lidoju mājās, lai sāktu krāmēt čemodānus. Un nenožēloju.

Vai iesākums bija grūts?

Ļoti grūts. Ļoti. Latviešiem ārzemēs ir teiciens, ka pirmā krīze, kad gribas atpakaļ, ir pēc sešiem mēnešiem līdz gadam, otrā krīze, kad esi nodzīvojis desmit un vairāk gadu. Arī man gribas uz Latviju, dzirdēt latviešu valodu, iet uz teātriem, izbaudīt kultūru, kā mums te ļoti pietrūkst, šeit nekas īpaši nenotiek. Ir vēlme apmeklēt operu, teātri, vairāk publisku pasākumu latviešu valodā. Bet apzinos, ka gribas man vienai, ka mani Latvijā neviens negaida, tāpēc platformā «Tauta» veidoju sarunu ciklu «Zuduši Latvijai?». Ir sajūta, ka tikai mēs gribam atpakaļ uz Latviju, bet mūs neviens negaida. Ārkārtīgi grūti integrēties, ja esi bijis ilgu laiku projām. Ko var runāt par visādiem reemigrācijas centriem, kas, manuprāt, ir pilnīgi izniekota valsts nauda! Labāk varēja dot kā bonusus tiem, kas atgriežas Latvijā, lai viņiem pirmos mēnešus kompensētu mājas īri un minimālo iztiku. Darbu tāpat visi meklē caur paziņām. Es nezinu nevienu, kas atgriežas un iet «uz bezdarbniekiem» jautāt, ko tagad darīt. Jo izdevīgāk ir paņemt lētu darbaspēku no citurienes nekā savējos - latviešus.

Kāpēc gan būtu jāmaksā tiem, kas atgriežas? Jūs taču sapelnāt naudu, atgriežaties un atjaunojat sētas, jums ir iekrājumi, lai pirmo laiku iztiktu, kamēr atrodat darbu.

Šis ir vispopulārākais mīts par latviešiem, kas strādā ārzemēs. Piena upes un ķīseļa krasti. Man pirmo gadu bija ļoti grūti. Mēs, divi pieaugušie un trīs bērni, vienā istabā, mums no valsts nebija nekādu pabalstu, kaut gan biju iesniegusi dokumentus, jo apgādnieks bija viens. Ja Latvijā kādam liekas, ka lēni kārto dokumentus, jo jāgaida trīs nedēļas, tad te mierīgi var paiet gads, kamēr kaut ko vispār sāk kustināt. Protams, šeit algas ir lielākas, ja rēķina nopelnīto un iztērēto, tad nedaudz paliek pāri, ko var arī iekrāt. Tāpēc jau esi atbraucis, lai pelnītu un dzīvotu. Kāds nosūta radiem naudu, kāds atjauno dzimtas mājas, kāds iegulda biznesā, kāds nekur neiegulda un bauda dzīvi. Vidējais statistiskais latvietis, kas strādā fabrikā, nevar iekrāt tūkstošus.

Protams, ir jāprot valoda. Strādājot fabrikā, galvenais ir zināt vārdus, kas attiecas tikai uz tavu darbu, tāpēc ne visi integrējas un bieži vien to nemaz nevēlas darīt. Daļa latviešu ir izveidojuši savu burbuli, kurā kopā strādā un atpūšas, bieži vien ģimenes sakrustojas krustām šķērsām.

Tev nepatīk, ka tevi sauc par zīlnieci, kaut gan pati izmanto kārtis, veic rituālus, nosaki notikumus.

Es zīlēšanu uztveru tā - tukša salmu kulšana. Katrai kārtij, katrai rūnai, kristālam un zīmei ir sava nozīme. Es vienkārši nolasu šo informāciju. Specializējos ezoterikā, taro, nodarbojos ar Orākula kārtīm, zīmēm un rūnām, veidoju amuletus. Tas ir mans bizness. Daudzi domā, ka bizness ir kas slikts, ka ar to tikai pelna, un šis vārds ir ar negatīvu pieskaņu. Nekaunos no vārda «bizness» - tā ir alga par manu darbu. Kur figurē materiālās lietas, tur automātiski ir bizness. Es to uzsāku Anglijā, kad mazākais bērns sāka iet skolā un man atlika laiks sev.

Tad jau esi veiksmīgs cilvēks - aizbrauci un izveidoji savu biznesu.

To var katrs, tas nav nekas grūts. Cilvēki baidās mēģināt, baidās, ka nesanāks. Vieglāk nostrādāt noteiktas stundas, atnākt mājās, un tas arī viss. Nemācīties neko jaunu.

Nekas nenotiek tāpat vien. Nevari tā vienkārši no nekā iegūt kaut ko. Pamatam un zināšanām ir jābūt, arī sajēgai par to, ko dari. Ir jāuzņemas atbildība par to, ko dari.

Vai Lielbritānijā ir viegli izveidot savu biznesu?

Jā, izveido, cik un kādu gribi. Ja sāc ar minimāliem ieņēmumiem, tad gadu nav jāmaksā valstij nodokļi vai arī tie ir minimāli (atkarībā no tā, cik liels bizness). Šeit ļauj atsperties - vari saņemt aizņēmumus, tiek piedāvāti bezmaksas semināri. Nodokļu sistēma ir citāda, nav kaudzēm pavadzīmju, lai kaut ko savā veikalā sāktu tirgot. Es domāju, ja kaut kas mainītos Latvijas likumdošanā attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem, pašnodarbinātajiem, tad būtu cilvēki, kuri atgrieztos. Anglijā valsts domā par cilvēkiem, Latvijā - cilvēki par valsti.

Šīs bija arī pirmās vēlēšanas, kurās vēlēju Ukrainas kara dēļ, jo negribēju, lai valdībā nonāk Krieviju atbalstošas partijas, lai gan uzskatu, ka ārzemēs dzīvojošajiem nav jāpiedalās vēlēšanās, jo viņi īsti nezina, kas notiek Latvijā. Aizbrauc, savēlē un brīnās, kāpēc pie stūres sēž tādi valsts veidotāji.

Tu esi sociāla, aktīva, veido raidījumus, piedalies dažādos labdarības pasākumos. Kā visam pietiek laika?

Visu nosaka prioritātes. Vieglāk ir atlaisties dīvānā un neko nedarīt. Pirmkārt, es esmu cilvēks, es vēlos nodzīvot savu dzīvi piepildīti, tā, lai ir gandarījums par nodzīvo, lai būtu devusi kādu labumu cilvēkiem. Regulāri ziedoju naudu dzīvniekiem, jo tie ir pašu cilvēku pieradināti un pamesti.

Es ceru, ka «Tautā» veidotie sarunu cikli vismaz kādai tautiešu daļiņai ir noderīgi, kaut vai tāpēc, ka visi tie vairāk nekā septiņsimt tūkstoši aizbraukušo vairs nav Latvijā. Tas ir milzīgs skaitlis, ņemot vērā, ka latviešu jau tā nav daudz, mēs izmirstam. Skarbi, bet fakts. Te, svešumā, latvieši apprecas, rada bērnus, kas vairs nebūs latvieši. Izskatās, ka tas rūp tikai mums, izbraukušajiem. Es lasu Latvijas ziņas, komentārus, kuros liela daļa raksta, ka «neviens jūs uz Latviju nesauc, neviens jūs te negaida». Es zinu arī veiksmes stāstus, bet lielākoties tiem cilvēkiem, kuri atgriežas, ir kāds fundaments vai jau iepriekš izveidota sadarbība Latvijā.

Kad piedalījos skaistumkonkursā, man teica, lai nelasu komentārus. Man šķiet, ka tā ir latviešu nacionālā dīvainība, kad viens latvietis otram ir mīļākais kumoss.

Biji viena no latvietēm, kas piedalījās starptautiskajā skaistumkonkursā «Ms & Mrs. Top of the World Classic 2020» un ieguvi skatītāju simpātijas.

Es jau publiski biju paudusi, ka atteicos no kroņa un titula. Man vairs nav šī titula. Kad sākās karš Ukrainā, šķirstot sociālo platformu «Tiktok», pamanīju mūsu konkursa organizatores izteikumus, kur nebija nostājas Ukrainas pusē, drīzāk visu veidu nomelnošana un Krievijas propaganda līda ārā pa visām šuvēm. Arī vēlāk sāku pamanīt izteikumus, kas man bija nepieņemami.

Ja nebūtu kovida, es nekad nebūtu piedalījusies skaistumkonkursā, taču gandrīz visur bija liegumi, slēgtas sabiedriskas vietas, nekur nekas nenotika. Draugi iedrošināja, un es pieteicos. Lai piedalītos konkursā, bija jāiemaksā nauda privātos kontos. Neko nepārmetu, jo organizators nosaka, kur un kā notiks konkurss, arī izmaksas, izdevumi ir lieli. Pats konkurss notika «onlainā», bija jāiesūta bildes, kuras skatītāji «šēroja». Taču mani izbrīnīja tas, ka par savu simpātiju varēja balsot arī ar «paypal» kontu. Viens eiro - desmit balsis, tā varēji savai simpātijai nopirkt balsis. Es aizliedzu savējiem skaitīt naudu, bet mana draudzene gribēja noskaidrot, kur tā nauda tiek skaitīta. Viņa iemaksāja desmit eiro, un «paypal» uzrāda, kam nauda aiziet. Stāstīja, ka nauda tiks ziedota kaut kādam «Āfrikas projektam», bet tie visticamāk ir urbānie meli. Konkursa ietvaros viss maksā - organizēšana, reklāmas, taču saprotu, ka lielas summas ieripoja personīgajā kabatā. Bet kopumā skaistumkonkursi ir atbalstāmi, ja tiem ir labs mērķis.

Vai man kāda balva tika? Nē. Iedeva kroni, kas apsūbēja un aprūsēja jau pēc mēneša, noteikti kāds Ķīnas ražojums. Es visu iepakoju atkritumu maisā un izmetu.

Latvijā šogad bija skaļi precedenti: no Nacionālās kino balvas «Lielais Kristaps» atteicās aktrise Marija Luīze Meļķe, bet vēsturniece Ineta Lipša atteicās no nominācijas «Gada vēsturnieks 2022». Esam pieraduši, ka ārzemēs tā notiek, bet ne Latvijā. Kā to vērtē kontekstā ar savu atteikšanos no titula?

Īstenībā latvieši nav gatavi tam, ka tā dara. Mums, latviešiem, ir tā: ja tev dod, tad ņem. Tas ir mūsos, varbūt palicis no padomju audzināšanas. Agrāk, ko varēji dabūt, tas bija jāstiepj mājās, ko tev dod, tas obligāti ir jāņem.

Šādas atteikšanās tiek saprastas tā, ka cilvēks vēlas zīmēties un paspīdēt. Lielai daļai tas nav saprotams, bet kā citādi vari parādīt savu nostāju? Es uzskatu, ka ne mums noteikt, kas ir vai nav ģimene. Ja vīrietis un sieviete ir ģimene, tad kāpēc nevar būt citādi, ja viss ir labprātīgi, ar brīvu gribu un ja abi ir laimīgi. Ja ir šāds veids, kā pateikt savu nostāju, tad kāpēc gan neprotestēt un neatteikties no balvas? Es esmu par brīvu gribu un izvēli, tas ir arī ezoterikā ielikts.

Vai ieteiktu latviešiem tagad braukt uz Lielbritāniju, lai pelnītu?

Neieteiktu gan, mums pēc «breksita» tagad ir jāiziet cauri lielai birokrātijai. Darba vīzu dod tikai tiem, kam ir vajadzīgās profesijas šeit - skolotāji, ārsti... Tālbraucējiem šoferiem ir labas algas, taču jābūt labai angļu valodai, ir jānokārto tests. Daudzi brauc nelegāli, mēģina pie kāda šeit dzīvojošā «pieslēgties», apprecēties un strādāt bez dokumentiem.

Kāds ir tava skaistuma noslēpums?

Droši vien labi gēni. Es ēdu visu un daudz, taču vispirms un pats galvenais - jāmīl sevi. Es neesmu no tām, kam pienāk konkrēts vecums un tad izskats paliek mazsvarīgs. Nē, man ļoti patīk krāsoties, būt sievišķīgai, būt Sievietei. Kad biju Spānijā, pie kādas baznīcas redzēju ļoti vecu dāmu īsā, koši sarkanā kleitā, sarkaniem auskariem, lūpas uzkrāsotas spilgtā tonī, un iesprausta puķe matos. Šarms un ekstravagance! Un viņa nevienā mirklī neizskatījās vulgāri. Mums, latviešu sievietēm, nav tā košuma - vai nu baidās, vai neuzdrošinās. Novēlu, lai cilvēki ir laimīgi te un tagad. Tieši šodien, nevis vakar vai rīt. Jo laime jau nenāk, bet nāk spēja to pamanīt.