VAKARA ZIŅAS. Diriģente Gerda Griķe. Skatuve ir atkarība
«Skatuve ir maģiska vieta, jo visas garās stundas, ko esi ieguldījis, saņem ar uzviju viena koncerta laikā,» secina kamerkora «Konvents» diriģente Gerda Griķe. Šogad viņa kopā ar savējiem piedalīsies dziesmu svētkos.
Īstenots bērnības sapnis
«Man kā jebkuram skatuves cilvēkam skatuve ir atkarība, un to, ko iegūsti, esot uz tās, neiegūsi nekur citur. Lai kā dažreiz esmu bēgusi no mūzikas ceļa, mūzika manī bijusi ierakstīta jau no paša sākuma. Mans tētis mūziku apguvis pašmācības ceļā, arī tagad hobija līmenī viņš muzicē paralēli profesionālajai darbībai, spēlē un dzied gan kāzās, gan ballēs un pasākumos visu savu mūžu. Mammai ir lieliska balss. Turklāt, ko viņa pati pat nezina, - absolūtā dzirde.
Mani pirmie soļi mūzikā tika sperti Gulbenes Mūzikas skolā, pēc tam devos uz izcilo Rīgas Doma kora skolu, tālāk - Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmija. Toties īstā skola sākas tikai un vienīgi pēc tam - ar koncertpieredzi un ikdienas organizēšanu. Manuprāt, mācīšanās neapstājas. Es nekur tālu no bērnības sapņa neesmu aizgājusi, jo vēlējos kļūt par dziedātāju. Ikdienā esmu cieši saistīta ar mūziku. Jau deviņus gadus esmu kamerkora «Konvents» mākslinieciskā vadītāja. Tikpat ilgi esmu arī soprāns profesionālajā kamerkorī «Ave Sol». Pa dienu muzikāli un radoši darbojos, lai mazi un lieli iemīlētu mūziku.
Nesen dzirdēju viedokli, ka cilvēki, kuri jau agri zina, par ko gribēs kļūt, ir ierobežoti, jo neskatās tālāk par šīs profesijas izvēli. Bet, ja esi jau darījis to, ko patiesi mīli, tad ir grūti noķert to pašu sajūtu citā jomā.»
Maģiska vieta
«Vislielākais izaicinājums bija mācīties mūzikas vidusskolā. Daudz negulētu nakšu un limitēts brīvais laiks. Taču tāds grafiks noteikti iemācīja plānot savu laiku lietderīgi. Pēc absolvēšanas es gan nodomāju, ka varbūt ir jāmēģina spēki politoloģijā, taču ģimenes kategoriskums mani pārliecināja studēt kordiriģēšanu. Es to nenožēloju.
Noteikti jānosauc mana vijoles skolotāja Lūcija Brice, kura pirmā pamanīja manu muzikalitāti un parādīja, kāds būs mans ceļš mūzikā. Īpašs paldies jāsaka vairākām izcilām Domskolas pedagoģēm - Līgai Ādamsonei par pirmajiem soļiem kordiriģēšanā, par stipru pamatu izveidošanu. Paldies arī Valdai Dzenei un Ievai Paršai par vokālo skolu. Stājoties Mūzikas akadēmijā, jau zināju, ka studijas vēlēšos turpināt pie maestro Andra Veismaņa.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka būt diriģentam nenozīmē būt vien māksliniekam un mūziķim, jo šī profesija sevī apvieno arī citas. Jābūt gan psihologam, gan mārketinga speciālistam, gan digitālo produktu speciālistam, arī projektu vadītājam un dažreiz grāmatvedim. Toties skatuve ir maģiska vieta, kuras aicinājumam ir neiespējami pretoties.
Es joprojām ceru, ka diennaktī klāt pienāks divdesmit piektā stunda, bet, nopietni runājot, cenšos vadīties pēc principa, kas man palīdz: nesanāk tikai tiem, kuri nedara. Visu var paspēt, ja vien grib. Ir jādara! Galvenais ir sākt, izvēlēties labus skolotājus, piemērotu specialitāti, kas liek sirdij gavilēt, un vingrināties. Daudz vingrināties! Esmu sapratusi - lai tevi kā diriģentu pamanītu un novērtētu, ir jāpiemīt harismai gan uz skatuves, gan dzīvē.»
Motivētāji - dziedātāji
«Man liek izjust zināmu pēctecību tas, ka nāku no diriģentu Kokaru dzimtās puses Gulbenes. Mans profesors maestro Andris Veismanis, pie kura studēju diriģēšanu, bija Imanta Kokara audzēknis. Arī dziedot Kokaru lolotajā korī «Ave Sol», mēs turpinām tradīcijas, kuras abi maestro ieviesa. Pirms kāda laika aizvedu savus koristus uz Gulbeni, kur viesojāmies Kokaru muzejā.
Gan manu, gan arī citu diriģentu korus ļoti ietekmēja Covid-19 pandēmijas radītie ierobežojumi, tādēļ nācās daudz strādāt visiem kopā, lai rezultāts priecētu gan mani, gan koristus. Man gribētos domāt, ka esmu stingra, bet koristi droši vien par to viegli pasmaidītu. Esmu prasīga, bet savus mākslinieciskos mērķus cenšos panākt ar vieglumu un humoru, jo apzinos, ka cilvēkiem šis ir hobijs - elitārs un pavisam noteikti laikietilpīgs, taču katras minūtes vērts, kad esi uz skatuves. Saviem koristiem bieži atgādinu, ka to visu nedarām punktu dēļ, bet tāpēc, ka mīlam dziesmu, dziesmu svētkus - šo neatņemamo latviešu dzīvesziņas sastāvdaļu. Mani galvenie motivētāji ir dziedātāji, ar kuriem kopā vienmēr ir vēlme pārkāpt pāri saviem un viņu spēkiem, jo tikai tā mēs tuvojamies ideāliem. Tā ir maģiska sinerģija - viņi dod man, es dodu viņiem. Manās acīs diriģents pamatā ir vadītājs, gatavs arī krist un celties par saviem dziedātājiem. Motivē arī mani vecāki, kas vienmēr atgādina, ka ir vēl kāda virsotne, kurā nav būts.»
Dzīves burvība ir sīkumos
«Profesionālajā ziņā esmu prasīga ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem. Toties sadzīvē man patīk lietas uztvert viegli, ar nelielu humora devu. Man ir būtiski koncentrēties uz pozitīvo pat arī tad, kad «ūdeņi nav mierīgi». Katra lieta, cilvēks, kurš nāk pie mums, nāk, lai kaut ko iemācītu - vienalga, vai tas ir labs vai slikts. Tāpēc ir svarīgi prast paņemt labāko no jebkuras situācijas un dzīves mācības. Pati īpaši novērtēju cilvēkus sev apkārt. Ģimeni - par to, ka parādīja ceļu un ļāva pa to iet, draugus, kuri atbalsta mani izvēlētajā ceļā. Mani uzlādē pozitīvi noskaņoti cilvēki. Un savu dzīvi nespēju iztēloties bez kafijas.
Mēdzu teikt, ka mūzika ir mans darbs un hobijs reizē, taču mazāka kaislība, kuru noteikti ir pamanījuši cilvēki man apkārt, ir smaržu kolekcionēšana. Dzīves burvība ir sīkumos, kas ikdienu padara krāsaināku.»