Pēc četriem gadiem – 2027. gadā – atzīmēsim leģendārā kino un teātra aktiera Valdemāra Zandberga simtgadi. Dzimis liepājnieks un visu mūžu sirdī nesis dziļu mīlestību pret savu pilsētu. »Vakara Ziņas« sarunājās ar aktiera meitu Annu Zandbergu-Šenki – talantīgu mākslinieci, ikonu gleznotāju, kura tagad ar ģimeni mīt Jūrmalā, Ķemeros, un viņas raksturā ir daudz līdzību ar tēti.
«Es ļoti bieži atceros, kā ar tēti gājām uz jūru. It sevišķi pavasaros man atmiņā tā smarža - daba mostas, saulaina diena, un mēs visi dodamies uz jūru. Tāda ir mana pirmā atmiņa par tēti. Jūru es atceros mierīgu, bet dienu saulainu un siltu, ļoti siltu toni un krāsu,» stāstu uzsāk Anna.
Viņas tētis mājās bijis darbīgs, bet īpaši daudz nerunājis. Par sevi viņa saka, ka tāpat kā tētis no rītiem mīlot piecelties, doties uz dārzu darboties un visu dienu var nesarunāties. «Mēs esam nerunīgi cilvēki. Tētis daudz nerunāja, bet strādāja dārzā un pagrabā, tur visu dienu bija ko darīt. Siltumnīcā audzēja tomātus, gurķus, raka zemi, apčubināja kociņus un krūmus. Mums kādreiz dārzā izauga viss - tomāti, gurķi, burkāni, kāposti, kartupeļi, tikai maizi vajadzēja nopirkt veikalā. Tētim dārzā nekas eksotisks neauga, viņam patika saprotamas lietas. Visu laiku atmiņā ir, ka tētis dārzā kaut ko darīja vai arī vienkārši sēdēja, pīpēja un knibinājās pa pagrabu. Varēja pat visu dienu neienākt mājā. Tie, kuri zināja mūsu ģimeni un to, ka arī es tagad rušinos pa dārzu, tā arī saka: tāpat kā tētis,» noteic Valdemāra Zandberga meita. Starp citu, aktierim patikuši arī celtniecības darbi, viņš visu kaut ko mājās pielaboja.
Anna atceras, ka dārzs vienmēr bija sakopts. Viņa pieļauj, ka tētim dārza mīlestība iedzimusi no viņa mammas, Annas omītes Annas. «Viņa aizgāja deviņdesmit deviņu gadu vecumā, tāpēc ka salauza gūžu, kas vairs nesaauga. Atceros omīti enerģisku, darbīgu, viņa man pina bizes, stāstīja par veciem laikiem. Es atceros viņas māsu Marijas tanti. Ar omīti Annu dzīvojām vienā istabā, gulējām tā - mana galva līdzās omammas galvai. Daudz man stāstīja par Ulmaņa laikiem.»
«Ekskursijās mums nepatika braukt, vairāk gribējās būt mājās. Kad tētis devās uz viesizrādēm, nereti braucu līdzi, un tās arī bija ekskursijas. Nezin kāpēc atmiņā man palikusi Smiltene, kur dzīvojām pie kāda pilsētas iedzīvotāja četrkantīgā mājā ar spīdīgu grīdas segumu. Kad tētim nebija ne izrāžu, ne viesizrāžu, viņš vislabprātāk sēdēja mājās. Viņam bija pilnīgi caura veste, ar laiku izdilusi, un tētim tas bija mīļākais apģērba gabals - dārza drēbes. Melna, ar pelniem noputējusi platmale, caura veste, un viņš tādā izskatā varēja iet uz veikalu, kājās uzvilcis galošas. Tas bija liels kontrasts starp smokingu, ko tētis arī vilka mugurā. Vēl atceros, kā ar brāli tīrījām tēta apavus.
Kad esmu mājās, arī nereti nepadomāju, kas man ir mugurā. Lasu un dzirdu, ka sievietei arī mājās jābūt skaistai, jāpucējas,» pasmaida Anna.
No bērnības Annai īpaši atmiņā palikuši Ziemassvētki, kad mamma Zoja galdā cēlusi pat deviņus tradicionālos ēdienus. Visi kopā skatījušies televīziju, bija izpušķota eglīte, mājās valdīja rosība. «Atceros mammas ceptos kāpostu pīrāgus. Tētis gan negatavoja, bet ēdiena ziņā nebija izvēlīgs. Neatceros, kāpēc, bet viņš vienlaikus ēda arī torti un siļķi. Mīļākais ēdiens - cepts speķis ar olām, kas arī tagad man ir iemīļots brokastu azaids,» izstāsta Anna.
Toties Jāņus svinējuši mājās, kad viss rajons vēl nebija apbūvēts - tas bija Liepājā, Cieceres ielā, kur Zandbergu ģimenei piederēja privātmāja, mantota no Valdemāra vecākiem. Apkārt - plašs lauks, iznesuši mazu galdiņu, un galdā allaž bijuši mammas ceptie pīrāgi.
«Atmiņā vairāk ir sajūtas, māju sajūta ar smaržām. Tagad mūsu Ķemeru saimniecības mājā smaržo tāpat kā kādreizējā Liepājas mājā - kaut kas ļoti pazīstams, kā pie savējiem. Tētis sagrāba un dedzināja lapas rudenī. Kad te kaimiņi dedzina lapas, tad man tā ir mīļākā smarža,» izjūtas atklāj Anna. «Atceros, virtuvē bija iekurināta plīts, malka sprakšķēja - tā ir sajūta, ka vienmēr var atgriezties un esi Mājās. Aiztaisi aiz sevis ārpasaules durvis un esi savā pasaulē, savā alā. Tētim patika kurināt plīti, viņš to darīja klusējot. Lielajā istabā mums bija apaļš galds ar krēslu, tētis tajā sēdēja, lasīja avīzi, mutē pīpe - labi atceros šo skatu.»
Valdemāra jubilejās Liepājas teātra aktieri rīkoja svētkus. Reiz pamodušies, aiz loga bijis troksnis, tētis ģērbies savā iemīļotajā strīpainajā pidžamā... Aktieri uz ielas dziedājuši un sveikuši, dūmi virmojuši gaisā, un tētis pidžamā izgājis pie savējiem. «Tētis bija kompāniju dvēsele, bet kad šīs saiešanas beidzās, tad - lieciet mani mierā!» tagad vērtē meita Anna. Tomēr Liepājas teātra aktieri bieži nākuši ciemos - Gunārs Borgs, Jānis Dreiblats, komponists Valdis Aivars, dziedošie aktieri... Cieceres ielas mājas durvis viņiem vienmēr bijušas vaļā.
Anna un brālis Jānis lielā mērā auguši paši savā nodabā. Katrs kaut ko savu darījis un jutušies laimīgi. Viņa saka: «Man dzimtā pilsēta nozīmē vēju, es turp aizbraucu, un uzreiz gribas braukt projām. Liepājā nodzīvoju līdz deviņpadsmit gadu vecumam, man tur ir smeldzīga sajūta. Vakaros varēja staigāt pa pilsētas ielām un nebija neviena cilvēka, gar ausīm pūta vējš. Ar brāli Jāni bieži klīdām pa jaunceltnēm, kad mūsu mājai apkārt sāka celt jaunās mājas. Mēs tur ložņājām, un man pat pāris rētas no tā laika saglabājušās. Reiz sev celī iedzinu naglu. Neatceros, vai tētis par to rājās, bet mamma gan. Nav atmiņā, ka tētis būtu kādreiz rājies. Brālis vairāk nedarbus sastrādāja, bet es darbojos savā nodabā. Mūs ne lutināja, ne nelutināja, vienkārši augām. Skatījāmies un mācījāmies dzīvi. Mūs neviens arī īpaši nesaudzēja.»
«Kad tētis mācījās lomu tekstus, tas bija diezgan emocionāli. Gāja pie jūras, pagrabā, dārzā tos runāja. Viņam bija skaļa balss, un kaimiņi arī dzirdēja. Atceros, kā viņš mācījās Dainu tēva Krišjāņa Barona lomas tekstu, jo tieši tajā laikā man skolā latviešu literatūrā bija šī tēma jāapgūst. Atceros, ka viņš rakstīja Barontēva rokrakstā, trenēja šo rakstību.
Man patīk tētis filmā «Kā gulbji balti padebeši iet» - tāda smeldzīga, bet man tas ir personiski, es citādāk uz to skatos. Man patīk visas tēta kinolomas tāpēc, ka tās es skatos citādāk nekā citi.
Es ne īpaši mīlu teātri. Viena vienīgā luga, kura man patīk un atceros no jaunības laikiem - Hala Ašbija «Harolds un Moda». Tā kā es visu laiku teātrī redzēju izrāžu tapšanas procesu, man vairs tās īpašās maģijas nebija. Par aktrisi nekad neesmu vēlējusies kļūt. Tikai vēlāk uzzināju, ka tētis man arī aizliedzis filmēties. Režisors bija izdomājis man kaut ko piedāvāt filmēties un sākumā par to runājis ar tēti, viņš pateicis - nē,» atminas Anna.
Anna atceras, ka tētis no mašīnām neko neesot sapratis, nekad nebija sēdējis pie stūres. «Bija filma, kurā viņš brauca, bet nezinu, vai pats vadīja auto, vai to darīja dublieris. Tētis pat neprata atvērt durvis mašīnai. Kad mamma nopirka auto, pirmo «zapiņu» dzeltenā krāsā, mamma nolika tiesības un brauca, bet tētis sēdēja blakus un nevarēja saprast, kā atvērt durvis. Tētis brauca ar riteni, kājām gāja. Bija vecais «Ērenpreisa» ritenis, es arī ar to esmu braukusi gar jūras malu,» pasmaida Zandberga meita.
«Kad viņš atbrauca no Ņujorkas viesturnejas, gaidījām, ka kaut ko pastāstīs. Tas bija laiks, kad neviens nekur netika, bet tētis tikai atveda šokolādi «Tupla» un iespaidos vispār nedalījās. Intervijās pēc tam citi aktieri stāstīja, ka tētis Ņujorkā cilvēkiem, pie kuriem dzīvoja, vienkārši uzracis dārzu. Man arī gribas kaut kur aizbraukt, kaut ko redzēt, bet kad tur esmu, varu sēdēt uz vietas un nekur neiet,» kopīgu rakstura iezīmi atklāj meita.
Annas tētim paticis staigāt pa Liepāju, tādā veidā viņš uzņēmis enerģiju. Viņam nepatika Rīga un ļoti nepatika Ņujorka. Vēlējies vienkārši aiztaisīt savas mājas vārtiņus un juties labi savā pasaulē. Valdemārs bijis ļoti liels Liepājas patriots.
«Viņam nepatika spozme, popularitāte, un varēja kādreiz kādam pateikt diezgan tieši. Arī godīgums tētim bija ļoti izteikts, viņš neprata melot vai kaut ko nepateikt, bija ļoti tiešs cilvēks. Viņa tiešums gan daudziem nepatika, tāpēc daudzas durvis aizcirtās. Tētim nepatika neīstas draudzības, tad labāk, lai nav vispār. Noteikti tāpēc radās arī ienaidnieki. To es sapratu viņa dzīves nogalē, kad visi lielie draugi pazuda, bija tikai daži aktieri - paši tuvākie. Dzīves beigās tētis daudz cilvēkos negrozījās, vairāk bija mājās. Nāca uz mājām tikai tuvākie draugi aktieri, bet tie skaļākie pazuda. Tāda ir dzīve. Tētim nepatika intervijas, vēlējās, lai viņu liek mierā. Runāja, ja ļoti vajadzēja, - kādā jubilejas reizē. Bez īpašas vajadzības viņš negribēja cilvēkos rādīties.
Kad dzēra, tad gan nāca ārā ne visai labais, bet tā ir izlādēšanās. Ja tētis šodien būtu dzīvs, domāju, viņš par šo laiku būtu diezgan šerps. Noteikti negrozītos sabiedrībā. Es arī to nedaru. Tikai tik, cik nepieciešams,» atklāti saka Anna. Viņa ievērojusi, ka Valdemāru Zandbergu cilvēki atceras, ja vien bijusi kāda saskarsme. Aktieris dēvēts par dimantu, tīrradni, ļoti patiesu cilvēku.
Valdemāram Zandbergam ļoti patikusi mūzika. Frenks Sinatra, Bēthovens. Teicis, ka mūzikai tāpat kā mākslai ir jāizraisa emocijas. «Man mājās ir tēta atskaņotājs. Viņš uzlika Bēthovena skaņdarbus, es arī klausījos, un man šķita, ka skan ļoti skaļi. Tētis vēlējās, lai es un brālis mācāmies mūziku, es pabeidzu klavierklasi, bet Jānis gan vijoļspēli pameta. Tas bija sapnis, kuru tētis gribēja īstenot caur mums. Mans dēls Kristaps pats iemācījās klavieres spēlēt. Es gan sākumā pamācīju, līdz ar to pati atcerējos šo prasmi. Kristaps komponē, spēlē, bet muzikālās izglītības viņam nav. Dēlam patīk tā pati mūzika, kas manam tētim - ne tā, kas šodien modē,» palepojas Anna.
«Domāju, ka mākslinieces talants man no tēta iedzimis. Tētis arī nereti uz lapu malām skricelēja švīkojumus,» piebilst stāstītāja. Anna uzskata, ka spītība viņai esot no tēta, labā nozīmē - par savu viedokli pastāvēt. «Māju sajūta man nāk līdzi no vecākiem, tā ir vissvarīgākā. Mājas - tas ir viss. Tētis bija kluss, piezemēts mājas cilvēks un caur aktiermākslu izpauda savu ideju un domu. Ja viņš dzīvotu šodien, tētim noteikti piederētu zemnieku saimniecība. Tāpat kā brālim Jānim, kurš audzē graudus, labību un ir riktīgs lauku cilvēks. Gēni nāk no tēta.» Vēl Valdemārs Zandbergs saviem bērniem iemācījis skatīties zvaigznēs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņš abonējis žurnālu «Земля и Вселенная», to arī lasījis.
Anna stāsta, ka tad, kad Valdemārs Zandbergs sācis slimot, viņš ļoti noslēdzās sevī un apkārt uzbūvēja sienu. «Reizēm jūtos kā tētis - nenāciet man klāt. Kaut kur dzirdēju, ka spožie talanti sadeg ātri. Vai tas ir tā vērts?»
