Laikā, kad lielu daļu Latvijas iedzīvotāju ir satraucis notikušais Jēkabpilī, kur vardarbīgais Leons Rusiņš pēc ilgstošas vajāšanas noslepkavoja savu bijušo dzīvesbiedri un bērna māti, beidzot mazliet lielāka uzmanība tiek pievērsta problēmai, kas mūsu valstī jau sen ir aktuāla līdz izmisumam. Vardarbība pret sievieti, kur varmāka «izpildās» tik daudz, cik vien sniedzas viņa fantāzija, labi zinot, ka Latvijā noteiktās likumdošanas pārkāpšanas gadījumā neiestāsies nekādas sekas, citiem vārdiem, soda nebūs! Kaut arī Krimināllikums jau pirms vairākiem gadiem ir papildināts ar 132.1 pantu, kas paredz kriminālatbildību par vajāšanu, realitātē tas nedarbojas. Vismaz slepkavam Rusiņam tas absolūti nemaz netraucēja vairāk nekā gadu terorizēt bijušo dzīvesbiedri, sava bērna māti. Tāpat kā tiesneša lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas nosaka aizliegumu tuvoties.
Pieļauju, ka daudzām Latvijas sievietēm, kurām ir līdzīga pieredze vai nu ar bijušo partneri, vai dzīvesbiedru, notikumi Jēkabpilī uzjundīja gūzmu nepatīkamu atmiņu. Viņas gan sevi var uzskatīt par ļoti laimīgām, jo ir taču palikušas dzīvas!
Šo traģisko notikumu iespaidā mums bija saruna ar kādu sievieti, kura vēlējās, lai viņas vārds netiktu minēts, taču uzskata - ja vien viņas pieredze kādai citai kaut par kripatu var palīdzēt, ir vērts to atklāt publiski.
«Dzirdot par Jēkabpilī notikušo traģēdiju, protams, nāca atmiņā notikumi manā dzīvē, kas risinājās 2017. un 2018. gadā Rīgā. Mans bijušais vīrs bija pērminderis Latvijas lielākajā evaņģēliski luteriskajā draudzē (šajā baznīcā kopā ir ap 20 pērminderu un vairāk nekā 5000 draudzes locekļu). Es biju viņam pēc skaita trešā oficiālā sieva, viņš man pirmais vīrs. Faktu, ka vīrs bijis vardarbīgs arī pret savām iepriekšējām sievām, uzzināju no viņa paša, taču krietni pēc tam, kad mūsu laulība tika noslēgta. Pirms mani nosodāt par vieglprātību, sakiet, kā šādu informāciju varētu noskaidrot, pirms dot jāvārdu. Tolaik pat neienāca prātā, ka savai drošībai būtu bijis vēlams uzmeklēt viņa iepriekšējās partneres un to pajautāt.
Manai samērā īsajai laulībai punktu pielika viens gadījums, kad vīrs alkohola reibumā pacēla pret mani roku. Izbīlis bija tik liels, ka sapratu - nekad nevēlos to piedzīvot atkārtoti. Turklāt pilnīgi visi, ieskaitot manas nu jau bijušās baznīcas mācītāju, kuri par šo epizodi zināja, teica vienu un to pašu. Tā ir pirmā reize, taču pilnīgi droši, ka ne pēdējā! Vēl vairāk, mācītājs mūsu sarunas laikā pat izteica šādus vārdus: «Šīs laulības šķiršanu es atbalstu.»»
«Tas, ko saistībā ar traģēdiju Jēkabpilī vēlos pieminēt, ir vajāšana, par kuru draud kriminālatbildība. Lai kas arī būtu noticis starp Jēkabpils slepkavu un viņa upuri, tas nedod tiesības otru cilvēku vajāt, liekot viņam būt nemitīgā stresā. Laikā, kad ar to saskāros es, 132.1 pants tikko kā bija pieņemts, taču tas absolūti nedarbojās. Laiks ir pagājis, un, kā redzams, nekas nav mainījies. Uzreiz piebilstams, ka visi šie vardarbji un vajātāji ir kā pēc viena parauga veidoti.
Kā izpaužas vajāšana? Sākot ar zīmītēm pastkastītē, kurās manā gadījumā bija rakstīts: «Dieva priekšā mēs vienmēr būsim vīrs un sieva», kā arī citas, tamlīdzīgas muļķības, un beidzot ar reālu izsekošanu uz ielas. Protams, mobilajā tālrunī biju viņu bloķējusi, taču pērminderis katru svētdienu pēc dievkalpojuma, kā arī darbadienu vakaros nāca uz manu dzīvesvietu, lai ilgi un uzmācīgi zvanītos pie durvīm. Reiz es biju aizbraukusi no Rīgas, par ko bijušais nezināja, tāpēc turpināja nākt un zvanīt pie durvīm. Vienā no tādām reizēm sava dzīvokļa durvis pavēra mana kaimiņiene, kura par manu prombūtni zināja. Vīrietis, viņu pamanot, momentā esot aizgriezies, lai it kā neredzētu viņa seju, un gandrīz vai skriešus noskrējis pa kāpnēm.
Zvanīšana pie durvīm notika ar apskaužamu regularitāti, līdz, paklausot advokātes padomam, es atvienoju zvanu. Tas darbojās!
Otrs veids, kā varmāka mēģina sastapt cilvēku, kurš viņam it kā ir nepieciešams, ir vajadzīgās personas ķeršana uz ielas. Zinot, cikos man sākas darbs, pērminderis mani «vaktēja» vai nu pie mājas, vai darbavietas. Tā kā man bija labi, atsaucīgi kaimiņi, kuri šo situāciju zināja, viņi mani brīdināja. Vienreiz vīrieti, ar kuru mūsu laulība jau bija šķirta, uz ielas netālu no mājas bija pamanījusi sētniece, kura mani momentā brīdināja, palīdzot izsprukt nepamanītai (uz darbu taču ir jāiet!). Citā reizē es vajātāju pamanīju sēžam uz soliņa tramvaja pieturā netālu no savas darbavietas. Vērība man ļāva nepamanītai pagriezties un, apejot veselu kvartālu, darbā ierasties no otras puses. Taču vienā citā reizē - tas bija neilgi pirms Jāņiem - man nepaveicās. Varmāka burtiski iznira manā priekšā no autobusa pieturas būdiņas, satvēra mani aiz rokas un sāka to griezt. Līdz sāpēm. Viņš, pērminderis, kliedza man sejā: «Izdzimtene! Ma..a!» Par laimi, izdevās izrauties, un es pārskrēju pāri ielai pie Zeļļu ielas pašvaldības policijas. Viņš man sekoja! Policijas iecirknī noliedza, ka būtu mani rupji aizskāris. Kad policists mums abiem lika uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, pērminderis no kabatas izvilka savu… otrās grupas invaliditātes apliecību. Šis nu reiz ir dokuments, kas tādās situācijās lieti noder, jo iežēlina.
Drosme pieaug darot. Manā gadījumā bija nonācis tik tālu, ka pērminderis pat atļāvās ienākt manā darbavietā un izkratīt sirdi mūsu dežurantei, kura izdala atslēgas. Viņai tika stāstīts, kāda es esot izlaidusies, ka pat savas mājas logus nespējot nomazgāt. Kā arī tas, ka pērminderis vēlas atgūt atpakaļ laulības gredzenu, ko savulaik ir man dāvinājis. Un vēl citi intriģējoši sīkumi… Taču nebija padomāts par vienu - par novērošanas kamerām, kas šo ciemošanos, kā arī manu «vaktēšanu» uz ielas darbavietas priekšā bija fiksējušas. Šī epizode beidzās ar to, ka darbavietā tika izsaukta Valsts policija, kas ieradās, kad drosminieks jau bija gabalā, taču, pamatojoties uz videokamerās novēroto (izdrukas bija labas kvalitātes) un liecinieku liecībām, ierosināja krimināllietu.»
«Tieši tādus vārdus man teica policists Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirknī. Šoreiz, Jēkabpils gadījumā, līķis ir… Otrs, ko viņš teica, ka man nevarot pielikt klāt policistu, kurš pasargās. Tas tiesa, nevar vis. Taču sniegt atbildi uz iesniegumu par kārtējo epizodi, kas piedzīvota uz ielas, varēja gan. Bet nesniedza.
Pēc lietas ierosināšanas policija sāka aicināt ierasties lieciniekus, lai viņi sniegtu liecības. Aicināts arī pērminderis, kurš, redzot, ka viņš absolūti nesodīti var darīt visu, kas vien ienāk prātā, policistus sāka vazāt aiz deguna. Proti, ir noteikts, ka viņam policijā jāierodas noteiktā dienā un laikā, taču pērminderis pasaka, ka tajā laikā nevarot, bet aiziešot citā. Lūk, kā vajag par sevi pastāvēt!
Ar ko beidzās krimināllieta? Ne ar ko. Tā Valsts policijā tīšām tika novilcināta, līdz iestājās noilgums. Un visiem labi.
Savukārt pirms laulības šķiršanas bija tiesneša noteikta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, ko pērminderis, protams, pārkāpa, taču man, muļķei, nepietika dūšas par to ziņot. Ļoti to nožēloju, kaut gan tas tāpat neko nebūtu palīdzējis. To pierāda arī Jēkabpils gadījums. Manā gadījumā pagaidu aizsardzība pret vardarbību līdz ar tiesneša lēmumu par laulības šķiršanu beidzās. Tā kā bija vajāšanas epizodes, turklāt ne viena vien, rakstīju iesniegumu, lūdzot to man noteikt atkārtoti. Tiesnese atbildes vēstulē to atteica, turklāt arī bijušais saņēma vēstuli, kurā tam tika darīts zināms, ka esmu lūgusi pagaidu aizsardzību pret vardarbību, taču sniegts atteikums. Šo vēstuli viņš pēc tam pat stiepis uz policiju un rādījis likumsargiem. Saņemot atteikumu, es no visas sirds tiesnesei, kura to parakstījusi, novēlēju piedzīvot to, kam esmu izgājusi cauri es. Jā, nevajag turēt ļaunu prātu, bet tieši to pašu viņai vēlu arī šodien, lai gan ir pagājis krietns laiks.»
Kad vajāšana kļuva neciešama un arī sapratu, ka policija nepalīdzēs, divas reizes (!) vērsos baznīcā pie mācītāja ar lūgumu parunāt ar pērminderi, lai taču viņš beidzot pārtrauc. Uz to man garīdznieks atteica, ka «baznīca savu draudzes locekļu dzīvē tik dziļi neiejaucas». Tātad lūgums parunāt ar pērminderi, lai viņš vienreiz beigtu pārkāpt Latvijas Republikas Krimināllikuma 132.1 pantu, tiek traktēts kā dziļa iejaukšanās privātajā dzīvē. Kad tas nepalīdzēja, uzrunāju vienu Latvijā ļoti populāru žurnālisti, kas mani uzklausīja ar pavērtu muti un izbrīnā ieplestām acīm. Kad teicu, ka mans bijušais ir draudzes pērminderis, viņa skaļi uzjautrinājās.
Pēc pārrunām ar žurnālisti radās ideja pārdzīvoto uzrakstīt vēstulē Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskapam. Viņa šo ideju pilnībā atbalstīja, un tā tapa vēstule, kas tika aiznesta uz LELB virsvaldi Mazajā Pils ielā Vecrīgā un iedota rokā arhibīskapa sekretārei, kura apsolīja to tūlīt uznest augšā pašam arhibīskapam. Kas notika tālāk? Pilnīgi nekas. Es nebūt neesmu pirmā sieviete, kam mūsu arhibīskaps neatbild uz vēstulēm. Ja jau neatbildēja pat Rudītei Losānei, tad ko tur brīnīties, ka neatbildēja arī man?»
