Pašu mazāko un separātiskāko Latvijas novadu – Varakļānu novadu, kurš vienīgais nepakļāvās reģionālajai reformai un saglabāja savu neatkarību, iespējams, no visiem politiskajiem reformu vējiem sargā kāds augstāks spēks. Un tas varētu būt karakalps Viktors, par kuru ir gaužām maz ziņu. Līdz pat nesenam laikam pat īsti nebija zināms, kā šis Viktors kļuvis par Varakļānu patronu, bet pirms pāris gadiem skaidrību par to ieviesa Dānijas Nacionālā muzeja pētniece Ruta Sardženta Noisa
18. gadsimta beigās Varakļānu pils saimnieks, slavenās pārpoļotās vācbaltiešu Borhu dzimtas, kura pārvaldīja vairākas Polijas-Lietuvas kopvalsts Inflantijas (Latgales poliskais nosaukums) īpašumus un teritorijas, tostarp Varakļānu pilsnovadu (Varkas zemi), kā arī Krāslavas un Preiļu pilis, Romas Svētās impērijas grāfs Mihaels fon der Borhs (pilnajā vārdā - grāfs Mihaels Johans (arī Jans) fon der Borhs-Lubešics (Borhofs); 1753-1810), kurš bija labās attiecībās ar Itālijas aristokrātiju un galmu, tikās ar Romas pāvestu Piju VI (1717-1799). Dieva vietnieks zemes virsū Varakļānu kungam uzdāvināja svētā Viktora pīšļus jaunbūvējamās pils kapelai. Tagad tie glabājas aizzīmogotā šķirstā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas katoļu draudzes dievnamā. Bet tā īsti neviens ārpus katoļu reliģijai tuvajiem un draudzes vēstures pārzinātājiem nezina, kas tajā kastītē glabājas.
Iesākumā svētā Viktora relikvijas glabājās pils kapelā, kura tika uzcelta kā Borhu dzimtas baznīca/kapela/kapliča jau pēc Mihaela fon Borha nāves 1814. gadā, kad par pilntiesīgu novada kundzi kļuva viņa sieva - grāfiene Eleonora. Kapelā uzreiz ienesa svētā Viktora relikvijas, kuras pēc atvešanas no Romas glabājās Varakļānu pilī, un celtni nosauca svētā Viktora vārdā. Iespējams, šīs relikvijas tur glabātos arī šodien, ja vien padomju gados tā draudzei nebūtu atņemta (tagad tā atkal atdota atpakaļ katoļiem).
Varakļānu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu draudze informē: «Grāfa Borha dzimtas kapeņu kapela ir pati savdabīgākā būve Varakļānos. Īpatnēja un reizē pievilcīga ar formu klasisko skaidrību, ar svinīgo pacēlumu nelielā pakalnā, kas īpaši uzbērts. Šīs celtnes attēls nereti izmantots kā Varakļānu pilsētas simbols. Celtnes veidu iedvesmojis viens no pasaules arhitektūras dižākajiem paraugiem - Romas panteons (Varakļānu kapela būvēta pēc itāļu arhitekta Vinčenco Macoti projekta).
Kapelas pamati bija iemūrēti (jau 30 gadus pirms grāfa Mihaela fon Borha nāves), līdz, vecajam grāfam nomirstot, celtni vajadzēja steidzīgi pabeigt. Kad grāfa mirstīgās atliekas no katoļu kapsētas bija pārapbedītas kapelas kriptā, no mājas kapelas pilī šurp pārnesa svētā Viktora - romiešu leģionāra, kristīgo mocekļa - pīšļus, ko ievietoja kapelas altārī. Kriptā apglabāto grāfa Mihaela un Eleonoras Borhu kapenes vēstures tumšajos laikos atkārtoti postītas. Tas sācies jau deviņpadsmitajā gadsimtā, kad kapi apgānīti, it kā meklējot tajos paslēptus poļu dumpinieku ieročus.»
19. gadsimta pirmajā pusē kapela kalpoja arī kā vietējās katoļu draudzes baznīca, jo iepriekšējā - no koka celtā - bija nodegusi. 1854. gadā pabeidza celt klasicisma stilā būvēto Varakļānu Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīcu, un nu kapela pārsvarā kļuva tikai par augstdzimušo grāfu svētvietu. Kapelā varēja saiet tikai ap 200 draudzes locekļu, bet novadā dzīvoja daudz lielāks katoļu skaits. Tautā ir izplatīts nostāsts, ka apaļā baznīciņa svētdienās bijusi tik ļoti pārpildīta, ka ļaudis jau iepriekš norunājuši - šodien kārtīgi jāsaspiež grāfiene Eleonora Borha-Brauna (viņa cītīgi apmeklējusi baznīcu), lai viņa izjustu, cik nepieciešama ir lielākas baznīcas celtniecība.
Bet pašas kapelas atrašanās vieta ir saistīta ar vēl vienu leģendu, ko pirms pieciem gadiem pašā kapelā izstāstīja Latvijas Piļu un muižu asociācijas rīkotajā Leģendu naktī: «Ir sena leģenda, kas vēsta par Varakļānos esošo Elku kalniņu. Varakļānos esot ieradušies misionāri un uz (senlatviešu pagānu) Elku kalniņa pacēluši krustu un to svētījuši. Apkārt no plašas apkārtnes bija sanākuši dažādi burvji, raganas, vilkači un citi pagānisko kultu piekritēji. Līdz ar Dieva vārda minēšanu un krusta svētīšanu visi šie «ragaiņi» un elles kalpi pārvērtušies par dažādiem dzīvniekiem un aizmukuši uz birzi.»
Tagad kapela ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis numur 6486 «Varakļānu muižas kapliča - kapela». Bet savulaik tai bija cits valsts ierēdņu piešķirts «aizsardzības numurs». 1942. gada vasarā gan Daugavpils avīze «Daugavas Vēstnesis», gan laikraksts «Rēzeknes Ziņas» vēstīja, ka vācu okupācijas laikā kapelai piešķīra pieminekļa statusu: «Varakļānu pilsētā uz mākslīgi sanesta uzkalniņa atrodas mūra kapliča, kuru katoļiem uzcēlusi grāfiene Eleonora Borha. Kapličas altārī atrodas svētā Viktora relikvijas. Tādēļ katru gadu svētā Viktora dienā Varakļānu un apkārtnes draudžu dievlūdzēji pulcējas kapličā uz svinīgo dievkalpojumu. Zem kapličas atrodas pagraba velves, kur apglabāti slavenie grāfi - baznīcas cēlēji.
Kā vēsturisku celtni Pieminekļu valde Varakļānu kapliču ņēmusi savā aizsardzībā. Boļševiku valdīšanas laikā kapličas apkārtne daudz cietusi. Aplauzti apstādījumu kociņi, izlauzts žogs, un noplēsts drāšu aizžogojums. Ar pilsētas valdes materiālu atbalstu Varakļānu katoļu draudze pašreiz uzbūvējusi apkārt kapličai augstu žogu, lai tā saglabāta kapličas un tās apkārtnes vēsturisko vērtību.»
1945. gadā sarkanarmijas iebrucēji kapelu izdemolēja (Borhu mirstīgās atliekas pat esot mētājušās pilsētas centrālajā laukumā), celtni atņēma ticīgajiem un to nodeva komunistiskajā kopīpašumā. Tā nu tikai formāli skaitījās valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Vietējais laikraksts «Varakļōnīts» raksta, ka kapelā pagājušā gadsimta sešdesmitajos ierīkoja graudu noliktavu. Tajā sāka uzdarboties vandaļi un dzērāji. Līdzko sācis tecēt jumts, celtne pamesta likteņa varā un sāka grūt.
Uzreiz pēc valsts neatkarības atgūšanas celtne atkal nonāca ticīgo pārziņā, un nu tai vairs nedraud sagrūšana, kaut gan nepieciešams pamatīgs remonts. Tas nebūtu tik vitāli vajadzīgs, ja vien padomju vara to nebūtu aizlaidusi postā. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes inspektori, apsekojot ēku pērnā gada sākumā, secinājuši, ka jumta seguma plākšņu savienojuma vietās ir izveidojušās sūces un nepieciešami steidzami glābšanas darbi. Uzsākot darbus, atklājies, ka ievērojami cietušas arī jumta konstrukcijas. Atkārtoti apsekojot ēku, sadarbībā ar īpašniekiem un būvdarbu veicējiem izstrādāts jauns jumta glābšanas plāns.
Pagājušajā gadā valsts Sakrālā mantojuma finansēšanas programmā kapelai piešķīra 72 485 eiro atjaunošanas darbiem, un tas bija vislielākais finansējums, ko kāda objekta glābšanai valsts piešķīra katoļiem. Tas nozīmē, ka, iespējams, jau pārredzamā nākotnē Varakļānu puses katoļi uz dievkalpošanu Baltajā svētdienā (svētdiena pēc Lieldienām), kad ticīgie atzīmē Svētā Viktora (tulkojumā no latīņu valodas - «uzvarētājs») dienu, varēs pulcēties atjaunotā viņa vārdā nosauktajā kapelā. Pēc Varakļānu baznīcas uzcelšanas kapelā vairs notika tikai viens dievkalpojums gadā - Svētā Viktora dienā.
Bet Varakļānu vislielākais noslēpums no aizpagājušā gadsimta ir par to, kas tad īsti ir svētā Viktora relikvijas, kuru paliekas (pēc piedzīvotajiem pasaules kariem un vandalisma aktiem) tagad glabājas Varakļānu katoļu baznīcas altārī novietotajā slēgtajā šķirstā. Pirms pāris gadiem skaidrību ieviesusi dāņu vēsturniece, Dānijas Nacionālā muzeja pētniece Ruta Noisa, kura veikusi plašu zinātnisko darbu par Baltijas (Lietuvas un Livonijas) katakombās no 1750. līdz 1800. gadam noglabātajām no Romas atvestām reliģiskajām relikvijām un skulptūrām (šī darba angliskā versija «Baltic catacombs. Translating corpisanti catacomb relic-sculptures between Rome, Polish Livonia, and the Lithuanian Grand Duchy circa 1750-1800» nu pieejama Eiropas Komisijas izveidotajā brīvpieejas digitālajā bibliotēkā «Open Research Europe»).
Par to, kā šī pētījuma daļa noritējusi Varakļānos un kas atklājies, 2021. gada jūlijā laikrakstā «Varakļōnīts» stāsta Varakļānu Novada muzeja tūrisma informācijas konsultants Arturs Ikaunieks: «Muzeja darbinieki pētniecei sniedza visu informāciju par relikvijām, kāda glabājas muzejā. Ruta Noisa tobrīd jau bija pētījusi Vatikāna arhīva dokumentus, kur bija ieguvusi līdz šim nezināmu informāciju par grāfu Borhu un relikviju ceļu uz viņa pili Varakļānos. Pētniece muzejam atstāja dokumentu fotogrāfijas no Vatikāna arhīva, kas tiešām apstiprina to, ka tieši Mihaels fon der Borhs no Itālijas uz Latvijas teritoriju atveda šīs relikvijas.
Mihaels fon der Borhs Romā ieradās 1778. gadā. Viņš personīgi satikās ar tā laika pāvestu Piju VI un lūdza sena mocekļa, karavīra relikvijas. Pāvests arī izsniedza īpašu dokumentu, kas grāfam deva privilēģijas saņemt relikvijas no katakombām un izvest no Itālijas teritorijas. Lai ko tādu paveiktu, parasti augstmaņi gaidīja nedēļas vai pat mēnešus, bet Mihaels fon der Borhs to paveica divās līdz trīs dienās. Grāfs vērsās pie Vatikāna svēto relikviju un katakombu glabātāja ar lūgumu: «Mans Kungs, Vatikāna Svēto relikviju glabātāj, ar viņa Svētības pāvesta Pija IV žēlsirdīgu piekrišanu esmu saņēmis solījumu saņemt svētā karavīra ķermeņa relikvijas. Es ļoti drīz došos prom no Romas, un šī ir lieliska iespēja aizvest relikvijas uz manu dzimteni, man ir tas gods lūgt Jūs atgādināt Viņa Svētībai pāvestam par viņa solījumu atdot man karavīra ķermeņa relikvijas kopā ar dažām citām relikvijām, proti, Svētā Krusta relikvijām, ar to oriģinālajiem dokumentiem. Es piesaucu Jūsu labo gribu. Es ļoti vēlētos, lai man kādreiz būtu sniegta iespēja, kalpot Viņa Svētībai pāvestam, un es būšu laimīgs, ja nākotnē varēšu būt viņam noderīgs. Jūsu pazemīgais kalps, Grāfs Borhs.»»
Grāfam Borham relikvijas izsniedza no Romas Svētās Priscilas katakombām (šīs katakombas joprojām pastāv mūsdienās, un tās var apmeklēt kā muzeju). Lielākā daļa tajās esošo apbedījumu tur šodien ir identificēti pēc seniem uzrakstiem, kas apzīmēja kapu un liecināja, ka relikvijas nāk no cilvēka, kurš bijis moceklis.
No Svētās Priscilas katakombām nākušās relikvijas nebija «klasisks» mirušā līķis, bet gan no mirstīgajām atliekām izgatavota īpatnēja «svētā lelle» - ķermeņa relikvija, kas izskatījās kā mūmija: iekšā bija kauli, āda tika izgatavota no papīra, vaska un auduma, un tā bija īpaši krāsota, lai izskatītos kā īsta miesa. Mūmiju ieģērba greznā apģērbā, lai tā atgādinātu seno romiešu karavīru pilnā apbruņojumā. Tad relikvija tika ievietota stikla sarkofāgā, kurā bija nelielas mocekļa asiņu paliekas, kas arī tika savāktas katakombās.
Diemžēl svētā Viktora relikvijas gandrīz nav saglabājušās, jo gan Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, gan padomju gados kapelu vairākas reizes demolēja. Atlūzas no šīs ķermeņa relikvijas nu glabājas Varakļānu katoļu baznīcā. Nav saglabājies arī neviens zīmējums, kurā redzamas šīs relikvijas. Ir tikai apraksti no darbnīcas, kurā relikvijas sagatavoja.
Ruta Noisa raksta, ka šāda veida relikvijas jeb svētā kaula fragmentus saturēja koku, metāla stieples, formētu rupju papīru (līdzinās papjēmašē), pildītu ar vati un jauktiem augu materiāliem, piemēram, kaņepēm, plānu audumu, kas polihromēts ar vasku.
Šādai relikvijai, kāda bija svētā Viktora relikvija, bija arī savs politiski militārs zemteksts. Tas atklāja viduslaiku krustnešu saistību ar pirmajiem uzvarošajiem pagātnes kristiešu mocekļiem un dievbijīgajiem Romas katolicisma aizstāvjiem. «Gan šo skulptūru erudītais dizains, gan greznā dekorācija maskēja to izgatavošanas materiālo banalitāti: lai gan tās pēc formas un stila atsaucas uz monumentālo skulptūru un funkcionēja kā relikvija, kas unikāli iemieso Debesu galma pārstāvi izteikti pasaulīgos materiālos, patiesībā šie priekšmeti līdzinājās lellēm.»
Vēl paliek noslēpums, tieši kur un kādos karalaukos karoja Varakļānu svētais Viktors. Bet kas to zina, vai vēl ilgi, jo vēsture ir pārsteidzoša zinātne, kas atklāj negaidītas ziņas. Ja Dānijas Nacionālā muzeja pētniece pēc divarpus gadsimtiem spēja atklāt Varakļānu Viktora izcelšanās noslēpumu, tad, iespējams, vēl pēc kādiem pāris gadsimtiem būs iespējas uzzināt sīku šā Viktora biogrāfiju.
