Latvijai atgūstot neatkarību, pirmais ģenerālprokurora amatā strādāja Jānis Skrastiņš (1949–2021). 1990. gada 26. septembrī viņu šajā atbildīgajā amatā apstiprināja Augstākā Padome. Tas notika brīdī, kad vienlaikus darbojās divas prokuratūras: vēl pastāvošā Latvijas PSR prokuratūra un jaundibinātā Latvijas Republikas ģenerālprokuratūra, un tajā laikā abas atradās vienā ēkā Raiņa bulvārī 9. Ir vērts piebilst, ka 1990. gada rudenī otras minētās darbu ļoti nopietni traucēja omonieši, kuri dežurēja prokuratūras ēkā, no rītiem sagaidot jaunās prokuratūras darbiniekus, bez pilnvarojuma pārmeklējot viņu somas un personīgās lietas. Latvijas Republikas ģenerālprokurora amatu Skrastiņš pildīja līdz 2000. gada 3. janvārim, kad paziņoja par demisiju. Bijušie kolēģi uzskata, ka Jānis Skrastiņš savu talantu vispilnīgāk atklājis tieši kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kuram piemita nekļūdīga nojauta un drosme riskēt.
Jānis Skrastiņš dzimis Cēsu rajona Liepas ciemā triju bērnu ģimenē kā jaunākais dēls. Viņa tēvs pēc profesijas bijis aptiekārs. «Bērnībā man šķita, ka visgarlaicīgākais darbs pasaulē ir sēdēšana pie konveijera. Man pat bija pārliecība, ka tādā gadījumā nemaz nav vērts dzīvot. Jūra vismaz ir nemitīgi mainīga.» (Avots: Krapāne L., Domburs J., NIP birojs «Savā vietā. Jānis Skrastiņš - ģenerālprokurors jaunajam gadu tūkstotim».// Diena, Nr. 229; 30.09.1995.) Lasītājs droši vien nojauš, ka šādas domas varētu mudināt izvēlēties jūrnieka profesiju. Ar Skrastiņu tā arī noticis. Pabeidzot vidusskolas 10. klasi, viņš mēģināja iestāties Rīgas jūrskolā, taču netika uzņemts. Pēc gada, absolvējot 11. klasi, devās uz Liepājas jūrskolu, kur arī sāka mācības, taču veselības problēmu dēļ tās vajadzējis pamest.
Ja nav, tad nav - nodomājis Skrastiņš, atgriezies Rīgā un iestājies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru absolvēja 1974. gadā ar «sarkano diplomu». Pirmā darbavieta kā izmeklētājam viņam bija Preiļu prokuratūra, taču no 1979. līdz 1989. gadam strādājis Latvijas PSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļā. Kopumā izmeklētāja darbam Jānis Skrastiņš veltīja 16 gadus.
Skrastiņam nav sagādājis lielu patiku izmeklēt saimnieciska rakstura pārkāpumus, taču noziegumi pret personu, tajā skaitā slepkavības - tā bija pavisam cita lieta. Ņemot vērā sava kolēģa uzcītību, priekšniecība viņu samērā bieži iecēla par izmeklētāju grupas vadītāju. Piemēram, izmeklējot seksuālā maniaka Staņislava Rogaļeva, 16 sieviešu izvarotāja un vairāku cilvēku slepkavas Staņislava Janoviča noziegumus, grupu vadīja Skrastiņš, turklāt pats brauca apskatīt notikumu vietas. Pieminama arī Emmas Buriļinas un Aivara Ozoliņa slepkavība. Arī tajā reizē izmeklētāju grupas darbu vadīja Jānis Skrastiņš.
Lai smalkāk raksturotu izmeklētāja prasmi un uzcītību, jāpastāsta par 1987. gada 12. aprīlī ierosināto krimināllietu. Jēkabpils rajona Leimaņu ciemā netālu no autoceļa Jēkabpils-Aknīste atradās «Audžu» mājas, kurās viens dzīvoja un saimniekoja 83 gadus vecais Voldemārs Audze. Vīrs tika atrasts pakāries savā šķūnītī, taču, apskatot notikuma vietu, izmeklētājiem radās šaubas, vai tiešām tā ir pašnāvība. Audzes izvandītā māja liecināja, ka drīzāk šeit notikusi laupīšana, kas savukārt mudināja domāt, ka noziedznieki vīru pakāruši. Nelaiķim uz krekla bija labi saskatāms pēdas nospiedums, tātad upuris tik tiešām būs pakārts, nevis pakāries. Arī tiesu medicīnas eksperts pauda šaubas, vai tiešām tā ir pašnāvība, taču viens bija skaidrs - nāve iestājusies asfiksijas rezultātā. Izmeklētāji apstaigāja kaimiņu mājas, iztaujājot iedzīvotājus, vai kāds kaut ko nav redzējis, tāpat arī aptaujāja nejaušus cilvēkus, kurus sastapa uz ceļa, pieturā gaidot autobusu.
Analizējot iegūtās liecības, radās versija, ka veco vīru visdrīzāk ir noslepkavojuši un aplaupījuši čigāni, nevis kāds no vietējiem iedzīvotājiem. Čigānus šajā apkārtnē bija pamanījuši gan kaimiņi, gan pieturā sastaptie ļaudis. Taču kur tos tagad lai meklē? Visticamāk, atnākuši, izdarījuši noziegumu un pazuduši tālēs zilajās. Aiz «Audžu» mājām atradās purvs. Izmeklētāji tā virzienā pamanīja vairāku cilvēku pēdu nospiedumus - pēdas veda uz šīs staignās vietas pusi, turpinoties tālāk purvā. Tātad ļaudis, kas «apciemojuši» šo vientuļo māju, prom aizgājuši pa purvu. Jānis Skrastiņš ar operatīvās grupas dalībniekiem izlēma šīm pēdām sekot. Vīri noāva kurpes, uzlocīja bikses un devās iekšā purvā.
Noziegums tika atklāts bez problēmām - izmeklētāju drošsirdība, pašiem izstaigājot purvu, vainagojās panākumiem. No staignās vietas čigāni bija izgājuši uz ceļa, kur vēlāk tos arī aizturēja. Tie bija četri noziedznieki: Aleksandrs Stepans un trīs Kleinu dzimtas vīrieši. Visbargāko sodu - brīvības atņemšanu uz 15 gadiem - tiesa piesprieda Romanam Kleinam. Vilim Kleinam nebrīvē bija jāpavada 10 gadi. Aleksandru Stepanu sodīja ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem; savukārt vēl vienam no Kleinu dzimtas pārstāvjiem piesprieda četru gadu cietumsodu.
Tā ir tikai viena epizode no Jāņa Skrastiņa kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ikdienas, kas viņu raksturo kā augstas raudzes profesionāli. Piebilstams, ka par juristiem izskolojušies arī abi bijušā izmeklētāja un ģenerālprokurora dēli.
