Pirmdiena, 27.maijs

redeem Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Vlasenko: Mans suns ir vislabākās kovida zāles

© Privāts arhīvs

Latvijas Nacionālās operas un baleta repetitoram, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Baleta skolas pasniedzējam Iļjam Vlasenko dzīvē ir viens sapnis, kuru viņš, kā pats smejas, atvērtām acīm ir sapņojis ilgus gadus, līdz tas beidzot īstenojies. Proti, Iļja ļoti ilgi ir vēlējies tikt pie suņa, taču savas lielās aizņemtības dēļ šī iecere allaž tika atlikta. «Ņemot vērā to, cik stundu es pavadu darbā un cik ilgi esmu mājās, sapratu, ka tas vienkārši nav iespējams! Taču, sākoties pandēmijai, notika tā, ka Laia pie manis nokļuva kā vislabākās kovida zāles. Kā tablete,» smejas mākslinieks.

Impulsu dod draudzenes piemērs

Iļja jau ļoti sen zinājis, ka vēlas tieši franču buldogu. Viņa galvenais arguments skan, ka tā ir šķirne, kas izveidota speciāli cilvēkam. Tas ir suns kompanjons, kas savā laikā iekarojis ne viena vien populāra cilvēka sirdi. Senatnē šos suņus bija iecienījuši aristokrāti - tie bija viņu pavadoņi un draugi. Divi franču buldogi piederēja izcilajam operdziedātājam Fjodoram Šaļapinam - ir pat glezna, kurā skatuves mākslinieks attēlots kopā ar abiem saviem mīluļiem. Arī kņazam Feliksam Jusupovam bija šīs šķirnes suns. «Kad kņazs, pārģērbies sieviešu kleitā, bēga no revolūcijas, viņš savu mīluli ietina kā mazu bērnu un tādā veidā izveda suni no Krievijas,» Iļja pasmaida. «Man vienmēr ir šķitis, ka franču buldogu purniņi un austiņas ir absolūti apburošas - tās neatstāj vienaldzīgu nevienu.» Jāpiebilst, ka baroka laikmetā franču buldogi savu saimnieku mājās pat ķēruši žurkas.

Laikam ejot, notika tā, ka Iļja pats tika pie sava mīluļa. Viens no impulsiem aktīvākai rīcībai bija viņa labākās draudzenes Diānas Mancevičas piemērs, proti, viņas ģimene bija nolēmusi iegādāties basendži šķirnes suni un to arī izdarīja. «Diāna tik aizrautīgi stāstīja par savu suņuku, kā viņiem klājas un ka mājās nekad nav garlaicīgi, neskatoties uz to, ka kovida dēļ uz darbu nav jāiet un visiem ir apnicis. Jaunais ģimenes loceklis visus izklaidējot, un ģimene jūtas laimīga. Tobrīd nodomāju tā: «Viss. Punkts ir pielikts. Beidzot arī man jāsāk meklēt suni!»» Būdams apzinīgs cilvēks, mākslinieks sazinājies ar Latvijas Kinologu asociāciju, kas iedeva koordinātas klubiem, kuri piedāvā kucēnus. «Tobrīd vēlējos kucēnu palsā krāsā. Klubā bija pieejams viens kucēns ar šādu kažoka krāsu. Nolēmu, ka viņu man lēmis liktenis. Aizbraucu satikties ar kluba īpašnieci, nākamajā dienā nokārtoju visus dokumentus, un Laia bija mana. Oriģinālajā vārdā pēc pases viņa ir Pamela,» pasmaida Iļja.

Laias saimnieks atzīst, ka, lai arī viņš vienmēr sev bija vēlējies franču buldogu, pašā pēdējā brīdī, klausoties Diānas sajūsminātajā stāstījumā par basendži - tā izskatu, rakstura iezīmēm, mazliet pat sācis svārstīties, ka varbūt arī viņam būtu jāizvēlas šīs šķirnes suns. «Tagad varu atzīties, ka bija aizgājis vēl tālāk. Diāna man pat iedeva kluba, no kura iegādājās savu kucēnu, īpašnieces telefona numuru, sakot: «Piezvani, varbūt viņiem ir palicis vēl kāds kucēns!» Es to arī izdarīju, taču paldies Dievam, ka tajā brīdī visi kucēni jau bija pārdoti.» Pēc tam, kad Iļjam mājās jau bija Laia, viņš šo situāciju pārdomājis vēlreiz. «Visu mūžu gribēju franču buldogu, bet pēdējā brīdī gandrīz paņēmu basendži. Kā tad tā? Laikam tas bija arī likteņa pirksts, ka tiku pie franču buldoga, nevis basendži,» rezumē mākslinieks.

Tagad draudzenes Diānas ģimene šad tad pieskata Laiu, kad Iļja ilgāk aizkavējas kādā darbā vai komandējumā, taču tas notiek ļoti reti.

Varat zvanīt jebkurā laikā!

Nereti mazo sunīšu saimnieki uzskata - viņu mīlulim nav nepieciešams iemācīt kādas komandas vai vismaz elementāru paklausību, rezultātā mājas mīlulis sāk dominēt - parādīt savu raksturu, pat manipulēt ar saimniekiem. Iļja Vlasenko šajā kategorijā neietilpst, par ko viņš ir ļoti pateicīgs franču buldogu audzētājai Ludmilai Ferubko: «Nevēlos, lai tas izklausās pēc reklāmas, taču tā ir mana paša pieredze. Esmu pateicīgs kluba «Renuārs» īpašniecei, Laias pirmajai saimniecei, kura mūsu tikšanās reizē man teica: «Es jūs tāpat nepalaidīšu! Zvanīšu un interesēšos, kā jums veicas. Ja rodas problēmas vai sarežģījumi, varat man zvanīt jebkurā diennakts laikā! Savus suņus nekad nepametu!» Tā arī bija. Vairākas reizes Milai zvanīju, lai konsultētos, jo Laia ir mans pirmais suns. Viņa patiešām man deva ļoti vērtīgus padomus.» Jāpiebilst, ka Iļjas franču buldodziņam nekad arī nav bijis veselības problēmu.

Suņu skola ir obligāta

«Atbildot uz jautājumu par suņu skolām - jā, mēs ar Laiu to apmeklējām. Es uzskatu, ka tas obligāti ir nepieciešams ikvienam saimniekam un viņa sunim, lai dzīvnieks saprastu, ka viņš pasaulē nav vienīgais, un lai prastu izpildīt kādas komandas,» ir pārliecināts Iļja Vlasenko. «Nav šaubu par to, ka suņi ir gudri, taču, ja netiek skoloti, viņi šo gudrību izmanto savā, ne jau saimnieka labā!» Laias saimnieks atklāj, ka pirms skološanas vislielākās raizes viņam sagādāja domas, kas notiks, ja suns viņam neklausīs, piemēram, pēc komandas neapstāsies vai nenāks klāt. Ja dzīvnieks to neapgūst, var notikt ļoti sliktas lietas. Taču raizes izrādījušās liekas, jo šīs abas komandas Laia esot ielāgojusi pavisam ātri, vēl pirms skolas apmeklējuma. «Pastaigājamies pārsvarā bez pavadiņas, kas, protams, nav labi, bet es zinu, ka Laia ir paklausīga un uz mani ir vērsta visa viņas uzmanība.» Iļjas Vlasenko mīlule zina, kas ir mašīna; tā saprot komandu «Stop!». Ja, Laiai skrienot, tās saimnieks izsaka šo vārdu, suns momentā nobremzē, kas no malas izskatās pat mazliet komiski. «Protams, neviens nav atcēlis, ka pēc labi izpildītas komandas jāsaņem kārumiņš! To Laia zina perfekti. Taču tāpat arī viņa zina, ka pie ietves apmales ir jāapstājas - mans suns to dara pats, negaidot manu komandu.» Taču, kad saimnieks nosaka: «Aiziet!», Laia zina, ka tagad ir ātri, ātri jāskrien pāri ceļam.

Darba disciplīnas iznīcinātāja

Franču buldogs ir suns kompanjons, tāpēc, ja saimniekam sanāk būt projām ilgāk par trim četrām stundām, viņš cenšas sarunāt kādu cilvēku, kurš varētu suņuku pieskatīt. Kad neviens, kas varētu izpalīdzēt, neatrodas, Iļja Vlasenko ir riskējis, dzīvnieku ņemot līdzi uz savu darbu. «Par laimi, visas manas darbavietas pret suņiem ir ļoti draudzīgas. Nekādu lielu problēmu nav bijis. Ņemot vērā, ka Laia ir paklausīga, tas ir, neskrien, nerej, neko nedemolē un negrauž, tātad zina, kā uzvesties, viņa nevienam netraucē.»

Ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, Iļja Vlasenko pieņem eksāmenu, kas ievelkas, tāpēc pārtraukumā viņš brauc uz mājām pakaļ sunim. Pēc atgriešanās kopā ar mīluli eksaminējamie atplaukst un darba atmosfēra neviļus kļūst patīkamāka. «Es dažkārt saku - Laia ir darba disciplīnas iznīcinātāja, jo mani audzēkņi sunim pievērš uzmanību, taču viņas labā īpašība ir klusā un mierīgā uzvešanās, līdz ar to mēs visi ātri pārslēdzamies atpakaļ uz darbu,» atklāj repetitors. «Laia neskrien dejotājiem pakaļ, nespēlējas, bet rātni sēž savā vietā. Es īsu mirkli audzēkņiem ļauju ap viņu pačubināties, un tad mēs turpinām strādāt.» Kā jau ikvienam sunim, arī Laiai, kad tā atvesta uz sava saimnieka darbavietu, vispirms ir svarīgi apošņāt visus kaktus, saprast, kur ir nokļuvusi. Kad tas izdarīts, sunīte apguļas savā vietā un nevienu netraucē. Iļja Vlasenko gan piebilst, ka Laias klātbūtnē viņš nevar enerģiski plosīties, skriet no viena stūra uz otru, jo tad dzīvnieks domā tā: mans saimnieks ceļas un iet, man jāiet viņam līdzi. «Ja Laias vietā man būtu basendži, viņa ņemšana līdzi uz darbu šīs šķirnes suņu enerģiskā rakstura dēļ nebūtu iespējama. Tāpēc vēlreiz saku - liktenis zina, ko dara, man «piespēlējot» franču buldodziņu, nevis basendži.»

Laias saimnieks priecājas, ka viņam laimējies ar ļoti labiem draugiem, no kuriem lielākā daļa strādā vai nu mājās, vai arī no mājām, tāpēc atrast kādu, kurš mīluli varētu pieskatīt, parasti nav nekādu problēmu. «Zinot mana suņa raksturu, cilvēki, ja palūdzu uz kādu brīdi pieskatīt Laiu, neatsaka!» priecājas Iļja Vlasenko. Taču, ja citu iespēju nav, viņš suni ņem padusē un dodas uz darbu. «Operā, kas ir mana pamatdarba vieta, es dalu vienu garderobi ar viesmāksliniekiem, kuri tur nav katru dienu, tāpēc pārsvarā esmu viens. Kad eju ārā no mājām, Laia uztraucas, taču, kad viņu atstāju savā garderobē, piesakot: «Tagad paguli un atpūties!», suns palien zem galda un ir mierīgs. Viņa zina, ka es strādāju, tāpēc kāds laiciņš būs jāpasēž vienai.»

Nobeigumā piebilstams, ka Laiai patīk ne tikai pastaigāties, bet arī braukt mašīnā, kur sunītei ir iekārtota pašai sava vieta.