Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. "Čučumuiža" – pasaka mūža garumā

© INGRĪDA PUNKA

Savu trīsdesmitgadi ar koncertuzvedumu «Zem Lielā Rūķa mices» visā Latvijā svin daudzu bērnu un arī pieaugušo iemīļotais raidījums «Čučumuiža». «Tas ir vēl nebijis pasākums tāpēc, ka tagad pirmoreiz uz skatuves būs visi rūķu meistari, kā arī rūķu saimniecītes, kuras bija piedalījušās tikai pirmajā filmēšanas reizē. Būs komponista Atvara Sirmā dziesmas, kuras pieaugušie skatītāji atceras no savas bērnības, kā arī seriālam «Meža pasakas» tapušās dziesmas. Tā kā katram rūķim vajag savu «tēti» un «mammu», tad arī aktieru sastāvs uz skatuves būs lielāks nekā citās reizēs,» atklāj aktrise, dzejniece un scenāriju autore Dina Kristīne Bitēna (rūķīšu Krustmāmiņa). Kopā ar viņu atmiņās gremdējās komponists Atvars Sirmais (rūķis Taustiņš).

Vai «Kaķīša dzirnavas» ir vecmodīgas?

«Lai ko arī neteiktu vai nedomātu, vienmēr savās pasakās cenšamies turēties pie klasiskām vērtībām: mīlestība, sirsnība, līdzjūtība, draudzība, tolerance, krietnums, piedotspēja, ģimeniskums, tradīcijas. Cenšamies tās izspēlēt, izcelt caur laikmetīgumu un ar šodienas tehnoloģijām, cik nu tas ir iespējams. Lai kādā laikmetā mēs dzīvotu, šīs pamatvērtības būs aktuālas, tāpat kā aktuālas vienmēr būs Kārļa Skalbes «Kaķīša dzirnavas»,» uzsver Dina Kristīne Bitēna.

Amizanti notikumi

Atceroties amizantākos notikumus filmēšanās, Dina Kristīne izstāsta: «Pirmais filmēšanas posms norisinājās Jelgavas «Kalna Būriņos» pie Imanta Freidenfelda. Tur bija viss, kas rūķiem nepieciešams - kaķi, truši, pīles, zosis, gaiļi, aitiņas... Tolaik saimniekam bija arī pusaudzis kucēns. Reiz pašā filmēšanas karstumā... bilde pazūd. Televīzijas tehniķi nekādi nevar atrast vainu. Paiet stunda, līdz kāds iedomājas nostaigāt gar resno kabeli, kas no TV mašīnām cauri visam dārzam vijās līdz mājām. Sunītis bija kārtīgi izmēģinājis zobus, un resnais kabelis bija pieveikts. Todien filmēšana beidzās. Nākamajā reizē, kamēr filmējām, sunītim bija jāsēž uz balkona. Tas atradās virs terases, uz kuras filmējām. Rūķis Taustiņš, turpat piesēdis uz soliņa pie mājas, mācās tekstu. Uz balkona raud rūķītis Kikī (Dace Skadiņa), bet apakšā uz terases Cucurs (Pēteris Šogolovs) viņu meklē, lai «sadotu piparus» par izpeldinātām čībām. Pēkšņi Atvars saprot, ka scenārijā kaut kas izmainīts. Pa balkona koka grīdas šķirbām līst «ūdenskritums». Atvars nodomāja, ka tā droši vien ir režisora iecere, lai pastiprinātu Kikī lielo raudāšanu uz balkona, taču pēkšņi Pēteris Šogolovs ar visu savu Cucuru nokrīt sēdus ar bļāvienu: «Mani apmīza!» Izrādās - sunītim, augšā ilgi gaidot, pienāca ļoti tekoša vajadzība. Tas tika nofilmēts, un tolaik LTV rādīja arī filmēšanās notikušos kuriozus. Tā tur nokļuva arī «Čučumuiža».»

Bijuši uzstāties arī Vācijā, Austrijā, ASV, Anglijā, Norvēģijā, Francijā un Dānijā. «Tie ir ļoti interesanti piedzīvojumi, kuri sākas, jau sēžoties lidmašīnā. Rūķi ir jāved caur muitas kontroli. Kad ASV bija noticis terorakts, tad gan rūķus smalki «kratīja», arī mūsu porolona sēnes. Muitniekiem laikam bija aizdomas par īpašu kontrabandas veidu. Lidojot uz Minsteri, mums bija jāņem līdzi lielā Kikī maska (galva), kuru nevar ielikt lielajā bagāžā. Visi koferi bija pilni ar tērpiem un aparatūru. Es lielo Kikī galvu ieliku atkritumu maisā, bet mani nelaida cauri muitai - salona bagāža par lielu! Domāju, ko darīt. Būs jāliek galvā. Kovida laikā pat nebūtu slikti. Tomēr mana pases bilde tad neatbilstu. Saspiedu nabaga Kikī, cik vien varēju, un iebāzu padusē. Lidmašīnā tikām! Arī rūķis iztika bez plastiskās operācijas,» pasmaida Dina Kristīne.

Taustiņa fenomens

«Es tiešām esmu saaudzis ar rūķi Taustiņu. Kādreiz pat notiek zināma personības dalīšanās, man tā ir starp Taustiņu un Ziemassvētku vecīti. Un esmu arī vīrs savai sievai. Kas lai zina, kurš viņai patīk labāk... Varbūt Ziemassvētku vecītis,» smejas Atvars. «Daudzi, arī kolēģi, mani uzrunā tikai par Taustiņu. Savā ziņā būt Taustiņam ir vieglāk, jo tad var izlīdzēties ar jokiem arī sarežģītās situācijās. To man iemācīja draugs Kikī. Reiz Kongresu namā notika pasākums, mēs tikām aicināti tajā piedalīties. Kristīnei skaista loma - Mežamāte, kas iesāk uzvedumu ar dziesmu, bet man, tērptam smokingā, jānolasa visi vadītāji, tituli un attiecīgi jāuzrunā prominentie viesi. Esmu stīvs, iepriekšējo nakti pavadīju murgos, jo situācija ir neierasta - parasti atrodos aiz taustiņinstrumenta. Tur esmu drošībā, varu izdziedāt arī ļoti ātras dziesmas, bet nu pēkšņi piemetas mēles mežģis. Izeju uz skatuves, spožo prožektoru dēļ neko nevar redzēt. Nostājos, sāku lasīt tekstu, un pēkšņi zālē atskan - Taustiņš! Un viss nostājās savās vietās.»

Ir patīkami, bet reizē arī atbildīgi, kad tevi pazīst un uzrunā sveši cilvēki, atpazīstot «Čučumuižu»,» vērtē Atvars. Vaicāts, kā top «Čučumuižas» mūzika, Atvars atzīstas, ka viegli nav, savā ziņā tā ir konjunktūra. «Man ar mūziku ir jābalsta ideja. Ar mūziku var vai nu visu totāli sabojāt, vai pacelt. Es cenšos darīt tā, lai visu galīgi nesabojātu. Šis darbs man patīk, mūsu komanda ir fantastiska. Darbs mūzikas studijā ir interesants, bet laika diemžēl ir ļoti maz. Lielu daļu atņem sadzīve, kaut vai ikmēneša rēķinu apmaksa. Mūzikas radīšana ir radošs process, tam īpaši jānoskaņojas, lai ar putekļu sūcēju neaizbiedētu tramīgo mūzu.»

Dina Kristīne piebilst, ka Atvaram ir daudz dziesmu, kas nav izdotas, bet nekad līdz galarezultātam īsti netiekot. «Tikko nolemjam, ka darīsim radošus darbus, tūlīt, piemēram, klāt kovida ierobežojumi un atkal jādomā par to, kā nopelnīt un ar visu tikt galā. Kovida ierobežojumu blaknes ir smagas un nepatīkamas. Mūsuprāt, nedrīkstēja tā vienkārši neļautstrādāt. Daudziem segmentiem (mākslai, tūrismam) tā bija ārkārtas situācija, kuru valdība diemžēl negribēja atzīt.»

Pret lelli - kā pret bērnu

Atceroties, kā viss sākās, abi izstāsta, ka pirmā no lellēm tapa rūķītis Kikī. Bez šī rūķa neesot iespējams neviens pasākums, jo tam ir ļoti daudz fanu, kuri tūdaļ jautā, kur ir Kikī. «Bērniem patīk viņa joki, blēņas, asprātības un pārsteigumi, tāpēc tas identificējas ar pašiem bērniem. Nākamais tapa rūķis Cucurs. Kad rūķis Cucurs uzzināja, ka tiek sludināts - «Čučumuižai» trīsdesmit gadu, tad tā smējās, ka izbēra visu cukuru no cukurtrauka un iekaisīja to sāls traukā, par ko sašuta rūķītis Sāļuks. Kāpēc viņš smējās? Tāpēc, ka «Čučumuižai» gadus neviens nevar saskaitīt. Pašiem rūķiem ir vismaz divi simti, trīs simti gadu, pat rūķu puikām un meitenēm noteikti simt gadu. Līdz ar to «Čučumuiža» pastāv kopš neatminamiem laikiem. Tikai es nokļuvu tur kopā ar rūķi Taustiņu, mūs ielūdza no cilvēku pasaules. Taustiņš rakstīja dziesmas rūķiem un bērniem, bet es pasakas. Taustiņš kļuva par Kikī draugu, bet es par rūķīšu krustmāmiņu. Un tas notika pirms trīsdesmit gadiem,» skaitļus nosauc Dina Kristīne.

Parasti leļļu teātru aktieri nospēlē izrādi, pēc tam nāk pie publikas kopā ar savām lellēm paklanīties. «Mēs to nekad neesam praktizējuši, jo gribam saglabāt ticību brīnumam, arī izrādei beidzoties. Līdz ar to sanāk, ka aktieris ir mazliet apdalīts, jo publika viņu vaigā neredz, taču kā tēlus pazīst gadu gadiem. Mūsu aktieri ir leļļu dvēseles un izturas pret tām kā pret bērniem - sarunājas ar tām arī ārpus izrādes un cenšas apieties ar pietāti. «Čučumuiža» ir pasaka mūža garumā. Vari noticēt brīnumam, smieties līdzi jokiem. Mūsu joki nav domāti tikai maziem bērniem, ir arī tādi, kas adresēti vecākiem vai lielākiem bērniem. Žēl tikai, ka īstas vēstules tagad ir pazudušas no aprites, tās mums kādreiz rakstīja ļoti daudz,» atklāj Dina Kristīne, bet Atvars piebilst, ka viņu pirmie skatītāji ir izauguši, viņiem jau ir savi bērni. Varbūt tāpēc «Čučumuiža» nedrīkst novecot.

«Viesojāmies botāniskajā dārzā Salaspilī, kur notika Ziemassvētku pasākums. Bija interesanti vērot, kā priekšējā solā divi pieauguši puiši, kad rūķis Kikī bija kaut ko amizantu pateicis, viens uz otru rādīja ar pirkstu un smējās kā mazi puikas,» atceras Atvars, bet Dina Kristīne piebilst: «Man patīk, ka arī pieaugušie šajā pasakā iesaistās un dzīvo līdzi. Tā ir ģimenes sajūta. Dalīts piedzīvojums. Bērni to novērtē. Taču, ja pieaugušais tajā brīdī, kamēr bērns dzīvo līdzi izrādei, rosās telefonā, tas atsvešina bērnus no vecākiem. Pirms kovida diemžēl reizēm bija arī tā, ka mācību iestādēs audzinātājas, kurām būtu jādarbojas līdzi vai jārod idejas, pa to laiku «bakstās» telefonā. Pēc kovida ierobežojumiem situācija ir mainījusies, jo gan mēs, gan skatītāji esam ļoti izslāpuši pēc dzīvās saiknes, enerģijas apmaiņas.»

Ne viss ir vienkārši

Radās iespēja uzfilmēt desmit sērijas par Meža mātes skolu. Bērni varēja uzzināt, kā aug mežs, kādi dzīvnieki tur mīt, kā mežā strādā un mācās rūķi. «Meža ciklam Atvars uzrakstīja jaunas dziesmas. Man tikai ļoti žēl, ka projekti ļoti grūti top, pat sarežģīti. Līdzekļu nekad nav tik daudz, cik vajadzīgs, bet mēs to izdarījām, jo bija fantastiska komanda. Kaut nosaluši, apslimuši, bet visi strādāja ar neiedomājamu atdevi. Žēl, ka tapa tikai desmit sērijas. Vajadzēja vismaz kādu atbalstu pie projekta līdzekļiem. Lūdzām ļoti lielam veikalu tīklam, atbilde bija negatīva. Šo ciklu būtu vērts turpināt, jo bērniem tas ir ne tikai izklaidējošs, bet arī izglītojošs materiāls. Pēc Ziemassvētku izrādes pagājušajā gadā mums pienāca klāt kāds tētis un teica paldies par izglītojošiem raidījumiem - viņa meitai tieši tā tēma, kas bija mūsu programmā, bija arī skolas programmā,» nosaka rūķu krustmāmiņa.

Arī pasaku grāmata uzrakstīta

Kur ir «Čučumuižas» fenomens? «Mēs ticam tam, ko darām. Visam pamatā ir mīlestība. Ir prieks un lepnums, ka esam radījuši «Čučumuižu», ka tā spējusi dzīvot trīsdesmit gadus un izdzīvot arī grūtos laikos. Varbūt tagad būs iespēja padarīt nepadarīto - izdot dziesmas, grāmatas, atstāt kaut ko pēc sevis. Grāmatas ir uzrakstītas, vēl jāuzrunā izdevējs. Ir pat iztulkotas angliski, un ir iespēja to izdarīt arī norvēģu valodā,» noslēpumu atklāj Dina Kristīne.

Viņa izsaka novēlējumu «Čučumuižas» apaļajā gadskārtā: «Lai tās vērtības, ko «Čučumuiža» ir centusies saglabāt un uzturēt dzīvas, vienmēr būtu godā, lai tās nepazūd patēriņa pasaulē! Lai mums ir stipras ģimenes, stipras dzimtas un stipra tauta! Lai mēs nenogalinātu ticību brīnumam jau bērnībā!» Atvars saka kodolīgi: «Mēs centīsimies dzīvot un strādāt ar prieku un vieglumu, lai jaunā paaudze, kura «Čučumuižu» redzēs pirmoreiz, notic izrādes brīnumam. Tie, kuri jau iepriekš mūs redzējuši - lai atstāj aiz durvīm visas rūpes, problēmas, bēdas, ienākot skatītāju zālē. Lai mūsu tikšanās atnes gaidīto! Visi tiek aicināti pasakā, kuru uzburs mūsu brīnišķīgie kolēģi un palīgi Laila Kirmuška, Jānis Kirmuška, Lilija Lipora, Edgars Lipors, Anrijs Sirmais, Sarma Riekstiņa, Gunita Vagele, Dace Rožlapa, Madara Mieriņa un Indra Kārkliņa.»