Izvēloties profesiju, arvien vairāk ļaužu vadās pēc pragmatiskiem aspektiem, piemēram, vai ar to varēs labi nopelnīt. Šķiet, iepriekšējās paaudzes tik pragmatiskas nebija, kaut, protams, no ideālisma vien izdzīvot nevarēsi. Viena no sava laika ideālistēm bija ārste infektoloģe Zoja Sevastjanova (04.03.1922.–25.02.2009.), kuras studiju gadi bija laikā, kad cilvēkus un daudzas valstis plosīja Otrais pasaules karš. Kaut arī dakteres jau vairāk nekā 10 gadu nav mūsu vidū, viņu joprojām atceras gan bijušie pacienti, gan viņu tuvinieki. Karam beidzoties, daktere Sevastjanova absolvēja medicīnas studijas un kā jaunā speciāliste tika nozīmēta darbā vispirms Liepājas Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, pēc tam pilsētas slimnīcā.
«Infekcijas slimību nodaļa un dāliju dārzs tās priekšā ir viss dakteres Sevastjanovas mūžs,» kādā sarunā atzina šīs ārstniecības iestādes ilggadējs galvenais ārsts ķirurgs Gunārs Valters.
Par nodaļas vadītāju dakteri Sevastjanovu iecēla, kad viņa Liepājas slimnīcā bija nostrādājusi piecus gadus. Pēckara gados viņa darbā esot ieradusies karavīra šinelī (jo citu virsdrēbju vienkārši nav bijis) un līdz spodrumam notīrītos zābakos. Tīrību un kārtību, pat līdz perfekcijai, daktere prasīja ne tikai pati no sevis, bet arī no savas nodaļas.
Taču kā viņa pati tikusi līdz medicīnai? Izrādās, «vainīgais» bijis viņas tēvocis, kurš strādājis par terapeitu infekcionistu, kā tolaik teica. Precīzāk gan būtu teikt, ka nevis strādāja, bet dzīvoja medicīnā un medicīnai. Abi ar mazo Zoju pastaigājušies un runājuši par ārsta profesiju. Tēvocis allaž mēdzis atkārtot: «Ja esi ārsts - tad vienmēr un visur!» Šo sava radinieka gudrību, vēl meitene būdama, Zoja Sevastjanova iegaumējusi uz mūžu; to ne reizi vien pierādījusi arī pati, strādājot Liepājas pilsētas slimnīcā. Reiz pie dakteres atveda jaunu slimnieci, kura bija smagi saindējusies ar konserviem un varēja nomirt. Zoja Sevastjanova viņu ne tikai izārstēja, bet pēc pāris gadiem, kad nu jau bijusī paciente pabeidza skolu, aizgāja uz izlaidumu, lai viņu apsveiktu.
Vēlāk, studiju gados, tēvocis nākamajai ārstei devis lasīt grāmatas no savas apjomīgās bibliotēkas. «Toreiz no tām grāmatām man lielas saprašanas nebija!» vienā mūsu tikšanās reizē atcerējās daktere.
Zoju Sevastjanovu un viņas tēvoci vienoja ne tikai kopīga profesija un mīlestība pret cilvēkiem, arī slimiem, - ne vienam, ne otram savas privātās dzīves nav bijis, jo viss laiks bez atlikuma - gan dienas, gan arī naktis - nesavtīgi veltīts slimniekiem un slimnīcai. Tāpat kā viņas tēvocis, arī daktere savā 10. nodaļā itin bieži pavadīja ne tikai augas dienas un naktis, bet pat veselas nedēļas, ne reizes neaizejot mājās. Kaut gan kas to lai zina, varbūt tas bija dakteres glābiņš. Šķirstot vecos Liepājas laikrakstus, atrodu 1960. gada janvārī publicētu bēru sludinājumu, kur ārstei Zojai Sevastjanovai izteikta līdzjūtība saistībā ar viņas vīra, Liepājas Sarkanā Krusta biedrības priekšsēdētāja un ārsta Ivana Gelbiga (1897-1960) nāvi.
Sākot darba gaitas ārstes profesijā, Zojai Sevastjanovai ar kolēģiem Ringoldu Čaksti (pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakses dēls) un Martu Verneri bijis jābrauc uz sešu mēnešu kursiem Sanktpēterburgā (tolaik Ļeņingradā). Daktere pilsētā pie Ņevas ne reizi nebija bijusi, tādēļ dažādu kultūras iestāžu apmeklējumi kļuva gandrīz vai par oficiālo šī komandējuma daļu. Daudzus gadus vēlāk daktere atzina, ka neaizmirstamā Sanktpēterburgas brauciena laikā viņai šo pilsētu izdevies iepazīt pilnībā, turklāt Marta Vernere pēc komandējuma kļuva par viņas tuvu draudzeni mūža garumā.
Vēl kā neaizmirstams pārdzīvojums atmiņā palikuši Ziemassvētki. Lai gan toreiz tos oficiāli svinēt nedrīkstēja, Zojai Sevastjanovai tas vienmēr bijis īpašs laiks. Sanktpēterburgas brauciena laikā daktere vēlējusies saviem kolēģiem nopirkt eglīti un sarūpēt dāvanas, taču nācies saskarties ar problēmu. Ņemot vērā, ka latvieši un krievi Ziemassvētkus svin dažādos datumos, nopirkt eglīti divas nedēļas pirms pareizticīgo Ziemassvētkiem nav bijis iespējams. Tādēļ Martai Vernerei un Ringoldam Čakstem tikušas tikai dāvanas, savukārt uz pareizticīgo Ziemassvētkiem Zoja Sevastjanova no kolēģiem saņēmusi gan eglīti, gan dāvanas. Strādājot par vadītāju Infekcijas slimību nodaļā, kas atbilda slēgta tipa iestādei, visus padomju gadus Ziemassvētkos allaž tikusi dedzināta eglīte. Tā ir viena no niansēm, ar ko Sevastjanovas vadītā nodaļa atšķīrās no visām pārējām.
2001. gadā Zoja Sevastjanova devās pensijā. Pēc Liepājas «vecās» slimnīcas likvidācijas viņa vēl pāris gadu nostrādāja Vides veselības centra vakcināciju kabinetā. Dažos Vides veselības centrā nostrādātajos gados ārstei Zojai Sevastjanovai īpaši bieži nācās strādāt ar slimniekiem, kurus dziļi bija skārusi nabadzība. Kad, apskatot asinsainas rezultātus, ārste konstatējusi, ka slimnieka asinīs tikpat kā nav cukura, pati no savas kabatas iedevusi naudiņu, lai nopērk šokolādes tāfelīti vai citu saldumu.
Daktere vecumdienas pavadīja savā dzīvoklītī Saules ielā. Kādreiz brīvajā laikā viņai ļoti paticis pastaigāties pa mežu un rudeņos sēņot. Taču mūža nogalē veselības stāvoklis diemžēl vairs neļāva doties uz mežu. Dakterei visu mūžu ļoti paticis lasīt grāmatas, viņa bija liela klasiskās un simfoniskās mūzikas cienītāja.
Zoja Sevastjanova no dzīves aizgāja pavisam klusi 2009. gada 25. februārī. Viņas atdusas vieta atrodas Liepājas Centrālkapos.
