Piektdiena, 12.aprīlis

redeem Ainis, Jūlijs

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Vai krievu komponistu skaņdarbus (ne)vajadzētu atskaņot?  

© Pixabay

Pirms vairākām nedēļām lielu rezonansi un diskusijas sabiedrībā izsauca kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» koncertmeistares Martas Spārniņas lēmums pēc 14 šajā kolektīvā nostrādātiem gadiem pamest darbu orķestrī. Iemesls – mūziķe turpmāk nevēlas kara laikā piedalīties krievu komponistu skaņdarbu atskaņošanā. LTV raidījumā «Kultūršoks» māksliniece pauda, ka «laikā, kad Krievijai noteiktas sankcijas un politiķi strādā, lai Ukraina pēc iespējas drīzāk saņemtu tai nepieciešamos ieročus, mūziķi dara tieši pretējo – popularizē krievu kultūru, kamēr pašlaik to vajadzētu nedaudz pieklusināt». Mūziķes viedoklis diskusijās izpelnījās gan sabiedrības atbalstu, gan dažbrīd visai radikālus viedokļus, sākot ar «politiku nevajag jaukt ar mākslu», līdz pat tam, ka pašreiz jebkuras krievu kultūras izpausmes krasi jāsvītro no mūsu ikdienas vismaz līdz kara beigām.

Tā kā krievu komponistu skaņdarbi ir ļoti daudzu latviešu klasiskās mūzikas atskaņotājmākslinieku repertuārā un tie regulāri skan Latvijas koncertzālēs, »Vakara Ziņas« aptaujāja gan mūziķus, gan koncertzāļu vadītājus, jautājot, vai šajā laikā pilnībā jāatsakās no krievu komponistu darbu atskaņošanas.

Diriģents Jānis Liepiņš: «Mana pozīcija nav galēji radikāla»

«Mana pozīcija nav galēji radikāla, jo visu krievu kultūru nevaram ielikt vienā maisā. Ne visi krievu autori ir režīmu atbalstoši un vainīgi pie esošās situācijas. Bet es arī saprotu cilvēkus, kuri šobrīd vēlas izvairīties no jebkā, kas saistīts ar Krieviju un tās kultūru. Uzskatu, ka katra situācija jāizvērtē individuāli un jāpieņem lēmumi katram pēc savas sirdsapziņas. Ja kāds orķestris mani aicinātu diriģēt Čaikovski, es, visticamāk, neatteiktu. Taču situācijās, kad pats varu izvēlēties programmu, es jau šobrīd krievu autoru darbus neizvēlos.»

Operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko: «Lai risina ar savu sirdsapziņu»

«Tikko piedalījos Zviedrijas Karaliskajā operā Čaikovska operas «Pīķa dāma» iestudējumā. Un es teiktu: lai katrs mākslinieks šo jautājumu (par skaņdarbiem savā repertuārā) risina pats ar savu sirdsapziņu.»

Grupas «Labvēlīgais tips» un dueta «Karakums» dalībnieks Kaspars Tīmanis: «Man bail no galējībām»

«Pašreiz mēs «Karakuma» koncertos nespēlējam šo repertuāru, taču man ir ļoti žēl, jo tās dziesmas no padomju filmām un multfilmām (bez vardarbības, bez rupjībām) ir mūsu bērnība un jaunība. Patiesībā šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Tā ir tik plaši diskutējama tēma «par» un «pret». Man brīžiem bail no galējībām. No vienas puses, pasaules klasiķiem mūzikā un literatūrā nav nekāda sakara ar pašreizējo situāciju, taču vienmēr ir monētas otra puse.»

Dziedātāja, kura vēlējās palikt anonīma: «Nav jāatsakās!»

«Uzskatu, ka māksliniekiem nav jāatsakās no krievu komponistu skaņdarbiem savā repertuārā, jo daudzi no viņiem (komponistiem) paši ir cietuši no valdošā režīma. Piemēram, Sergejs Rahmaņinovs, kurš savulaik aizbēga no Krievijas, jo nevarēja paciest boļševiku režīmu. Ko tad mums tagad darīt - nespēlēt Rahmaņinova skaņdarbus?! Protams, ir komponisti, kas rakstījuši slavinošus skaņdarbus - piemēram, Staļina režīmam, kā Sergejs Prokofjevs, kurš bija spiests to darīt, jo viņš dzīvoja Padomju Savienībā un nevarēja pateikt «nē». Taču šis ir Rahmaņinova gads, tāpēc es nesaprastu, ja kāds atteiktos atskaņot viņa mūziku. Vai viņš ir vainīgs pie tā, ka ir dzimis Krievijā?! Manuprāt, nebūtu pareizi atteikties no viņa vai, teiksim, Čaikovska mūzikas atskaņošanas. Tas būtu kā izsvītrot vēsturi, jo neviens no šiem komponistiem, kuri sen ir miruši, nav vainīgs pie tā, ka Krievijā pie varas ir Putins, kurš sāka nežēlīgo karu Ukrainā.»

Liepājas koncertzāles «Lielais dzintars» vadītājs Timurs Tomsons: «Katrai pusei ir savi argumenti»

«Liepājas koncertzāle «Lielais dzintars» kopš kara sākuma nesadarbojas ar Krievijā dzīvojošiem un Ukrainas karu atbalstošiem māksliniekiem. Šādu attieksmi mēs pieprasām arī no mūsu rezidentiem un privātajiem producentiem, kuri nomā zāli. Sekojot asajām diskusijām par krievu komponistu darbu atskaņošanu koncertos, var skaidri redzēt, ka viedokļi dalās. Uzskatu, ka šim jautājumam nav vienas pareizās atbildes, un katrai pusei ir savi argumenti, kas balstās uz dažādu pieredzi, uzskatiem vai cilvēka emocionālo stāvokli. Krievu komponistu atskaņošanu var skatīt no dažādām šķautnēm, piemēram, no politiskā viedokļa vai mūzikas vēstures skatpunkta, mākslinieciskās ieceres, no psiholoģiskā aspekta vai mūzikas industrijas prakses pasaulē, kur koncertzāles nav atteikušās no Čaikovska, Stravinska, Rahmaņinova, Šnitkes, bet Bavārijas operā Sergeja Prokofjeva uzvestais «Karš un miers» kļuva par īstu pretkara saucienu. Manuprāt, krievu mūzikas atskaņošanas pilnīga aizliegšana nav nepieciešama, bet krievu repertuāra iekļaušanai programmās ir jābūt pārdomātam un pamatotam lēmumam atbilstoši esošajam kara kontekstam.»

Pianists Daumants Liepiņš: «Jāatrod veselīgs līdzsvars»

«Lasu medijos, ka ir jau tik daudz labi noformulētu un līdzsvarotu viedokļu izteikti par šo lietu, ka, šķiet, neko jaunu nevaru pateikt. Mums kā māksliniekiem jāatrod veselīgs līdzsvars šajās lietās - vienam tas nozīmē pilnīgu krievu mūzikas izslēgšanu, citam - krievu komponistu mūzikas atskaņošanas turpināšanu, kad to prasa mākslinieciskā loģika. Galvenais: lai tiek labi un sabiedrībai saprotami paskaidroti rīcības motīvi, tā dodot iespēju katram pašam vērtēt.»

Latgales vēstniecības «Gors» vadītāja Diāna Zirniņa: «Izprotam esošo situāciju»

«Izvēloties Latgales vēstniecības «Gors» repertuāru, pirmkārt, domājam par izcilību, atskaņojuma kvalitāti un arī programmas kopējo konceptu. Mērķtiecīgi un tīši pašlaik atturamies repertuārā iekļaut krievu komponistu mūziku, jo izprotam esošo situāciju un viennozīmīgi nosodām to ļaunumu, ko rada Krievija. Šobrīd Latgales vēstniecības «Gors» programmā ir daži PSRS laikā radīti darbi. Vai tā ir latviešu vai krievu mūzika? Tad būtu jāprecizē, cik ļoti tā ir latviešu, krievu, ebreju, tatāru…? Vai Dmitrijs Šostakovičs, būdams ebrejs un ciešot no padomju varas vajāšanas, ir krievu komponists? Vai Vitebskas guberņas vecticībnieku ģimenē dzimušais Jānis Ivanovs ir latviešu komponists?»

Pianists Andrejs Osokins: «Māksla nevar būt atrauta no dzīves»

«Māksla, kuru mēs rādām šobrīd, nevar būt atrauta no mūsu dzīves un no kara, kas nes postu un traģēdijas un kas var arī izbeigt kultūras saņēmēja - cilvēces - eksistenci. Mūzika atklāj sevi dažādi: caur estētisko un ētisko, dedzīgi un sirsnīgi, ieturēti un plakātiski, un repertuāra izvēle ir tās neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc «Brīvības festivāla Ukrainai» astoņos koncertos, kurus rīkoju maijā un jūnijā, mūsdienu Krievijas komponistu mūzika neskanēs. Un šeit ir ļoti svarīgi sadalīt komponistus klasiķus, kuri pieder pasaules kultūrai, visām tautām, un mūsu laikabiedrus - agresorvalsts pilsoņus, kuriem tikai loģiski būtu prasīt publiski nosodīt karu un Ukrainas iedzīvotāju genocīdu, kuru jau vairāk nekā gadu īsteno viņu valsts.»

Koncertzāles «Cēsis» vadītāja Inese Zagorska: «Māksla un politika nevar tikt nošķirtas»

«Latviešu mūziķi un orķestri kopš pagājušā gada ir nesavtīgi rīkojuši neskaitāmas un daudzveidīgas aktivitātes Ukrainas bēgļu un mākslinieku, kas cietuši no kara Ukrainā, atbalstam. Tikai daži piemēri: dienā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Rīgā notika septiņas stundas ilgs koncerts «Brīvību Ukrainai», kurā piedalījās Latvijas mūzikas skatuves zvaigznes, kori un orķestri; pianists Andrejs Osokins festivālu «Freedom Festival» velta Ukrainai, veicinot Latvijas un Ukrainas mākslinieku sadarbību. Koncertzāle «Cēsis» jau izplānotā repertuāra programmā pāris nedēļu laikā kamerorķestrim «Kijivas solisti», kas bija devies koncerttūrē pa Eiropu un vairs nespēja atgriezties dzimtenē, kopā ar citām koncertorganizācijām palīdzēja ieplānot koncertus Latvijā. Ar iepriekš minētajiem piemēriem vēlos iezīmēt neizmērojamo Latvijas kultūras organizāciju, kultūrā iesaistīto specifisko, ar kultūras līdzekļiem iespējamo un neizmērojamo ieguldījumu Ukrainas atbalstam. Māksla un politika nekad un nevienos vēsturiskos laikos nevar tikt nošķirta viena no otras. Māksla nepastāv neatkarīgi no laika, no vietas. Māksla reflektē gan uz esošo vēsturisko laiku, gan sabiedrības viedokļiem, arī gaumi, savukārt vara izmantos mākslas izpausmes pastāvošajai ideoloģijai, tās respektam. Pašreiz, plānojot māksliniecisko repertuāru, runājot mūzikas valodā, kultūras organizācijām nepieciešams pieklusināt krievu komponistu mūzikas atskaņojumus līdz «piano pianissimo», vienlaikus pastiprinot Ukrainas komponistu un mākslinieku darbu atspoguļojumu līdz «forte fortissimo». Krievu komponistu darbi, kuri pāri gadsimtiem kļuvuši par pasaules mūzikas mantojumu, citkārt pat netiekot identificēti pēc autora vārda, bet tikai pēc popularitāti ieguvušajiem darbiem un pazīstamajām melodijām, nepazudīs no pasaules koncertu skatuvēm; tie turpinās dzīvot tāpat kā Baha vai Bēthovena darbi. Mums, profesionāļiem, jābūt elastīgiem un kritiski domājošiem, jāsaredz vērtības un jāatsakās no mazvērtīgā un traucējošā. Mana pārliecība ir, ka kara apstākļos mūsdienu krievu komponistu mūzika nešaubīgi ir jāizslēdz no [koncertzāļu] repertuāra. Atskaņojot mūsdienu krievu komponistu darbus, mēs atbalstām Krievijas radošās personības, popularizējam agresora valsts kultūru un ļaujam tai attīstīties. Tas ir absolūti nepieļaujami!»