«Kopš man ir Stelliņa, katra diena ir pilna ar mīlestību un pateicību. Ja var ticēt mīlestībai no pirmā acu skatiena, tad tieši tas notika ar mums, jo izvēlējāmies viena otru,» stāsta Madara Drīliņa, kura kopā ar draugu Valtu ir saimnieki Stellai jau 11 gadus. Ikdienas gaitas aizrit darbos Rīgā – Madara strādā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā, Informācijas un sistēmu attīstības nodaļā par galveno projektu vadītāju, Valts ir uzņēmējs. Vakarā, atgriežoties mājās Carnikavā, abus gādīgi mīļos saimniekus pacietīgi gaida pundurpinčers.
«Pirmais suns manā ģimenē ienāca, kad mācījos vidusskolas 12. klasē. Tas bija melns labradora jauktenītis, kuru nosaucām par Džastinu. Tā kā tas bija vidusskolas pēdējais gads, tad nesanāca daudz laika pavadīt kopā, jo, pabeidzot vidusskolu, sāku studēt Rīgā. Taču vienmēr viņš priecīgi mani sagaidīja. Studējot Rīgā un īrējot dzīvokli, kā arī strādājot, es sapratu, ka šādā režīmā suns nav iespējams. Tā ir liela atbildība, tāpēc nevēlējos, lai suns visu dienu pavada viens mājās skumstot.
Tad iepazinos ar kursabiedreni, kurai bija līdzīgs režīms - gan darbs, gan studijas, bet mājās viņu gaidīja mazs klēpjsunītis - krievu toiterjers. Sāku interesēties par šo šķirni un visur apkārt pamanīju tikai šīs šķirnes sunīšus. Kādudien sociālajos tīklos ieraudzīju pundurpinčera kucēnu. Sāku pētīt informāciju, lasīju par šķirnes īpašībām. Aprakstā par pundurpinčeriem iepatikās frāze «mazs, neatlaidīgs un spītīgs ķipars, ļoti piemērots dzīvei dzīvoklī». Uzreiz atvēru sludinājumu portālu un no visiem sludinājumiem pamanīju vienu - tur bija mazs, brūns pundurpinčera kucēns. Kucēna bilde tik ļoti iepatikās, ka sarunāju aizbraukt tikai paskatīties, noskaidrot par šķirnes īpašībām. Ierodoties pie audzētājas, man bija iespēja redzēt arī kucēna vecākus. Bija palicis pēdējais kucēns, sludinājumu portālā bija publicēta tieši šā kucēna bilde. Runājoties ar audzētāju, kucēns ielīda klēpī un aizmiga. Tajā brīdī sapratu, ka tā ir mana Stelliņa. Taču audzētāja minēja arī to, ka nākamajā dienā viņai ir sarunāta tikšanās un brauks kāda sieviete skatīties kucēnu, tāpēc to visticamāk paņems. Un tā mēs atvadījāmies. Tās dienas vakarā bija plānots braukt uz laukiem, kas ir 200 kilometrus no Rīgas. Ļoti pārdzīvoju, ka Stelliņa jau ir sarunāta citai saimniecei. Sagaidīju draugu, lai brauktu uz laukiem, bet viņš, redzot, cik ļoti pārdzīvoju, teica, lai zvanu audzētājai. Izstāstīju, cik ļoti man Stelliņa ir iekritusi sirdī, un viņa atbildēja, ka varu braukt pakaļ, jo viņa sajuta, ka Stelliņa ir atradusi savu īsto saimnieci.
Pirmā tikšanās Stellai bija pārbaudījums, jo uzreiz - tālais brauciens uz laukiem Gulbenes pusē. Stelliņa pirmos mēnešus bija ļoti bailīga. Kad gājām ārā, tad neatkāpās no manis ne soli, nevajadzēja pat pavadiņu. Ja viņai vajadzēja nokārtoties, tad man bija jāiet līdzi. Tādā veidā mēs kopā mācījāmies. Es mācījos dot komandas, viņa - komandas izpildīt. Bez pavadiņas tas ir daudz grūtāk, jo nevar paraut siksniņu, kad neklausa, bet tas bija arī vislielākais ieguvums, jo zināju, ka viņa var droši iet blakus un nekur neaizskries.»
«Pundurpinčeri dzīvo salīdzinoši ilgi - 15 gadus un vairāk. Pirms gada 3. februārī ar suņu gardumu grozu un aknu pastētes kūku nosvinējām Stelliņai desmit gadu jubileju. Vārds Stella ir bijis ar mani jau sen. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, tad arī zināju, ka viņa būs īstā Stella. Ciltsrakstu dokumentos Stelliņas vārdam bija jāsākas ar burtu «U», tāpēc oficiāli viņa ir Ulla Stella.
Pundurpinčeri ir ļoti līdzīgi dobermaņiem, tikai miniatūrā versijā. Viņi ir enerģiski un aktīvi. Arī lieliski mājas sargi, jo par katru, kas ienāk pa durvīm, saimniekiem ziņos ar riešanu. Ir arī gudri un apķērīgi, tāpēc svarīgi tos apmācīt, jo, pārlieku lutinot, var izaugt mazs tirāns. Patīk spēlēties un grauzt mantiņas. Kucēna vecumā jārūpējas, lai būtu nodarbināts, jo aiz garlaicības var sākt grauzt apavus un siksnas, bet ir jāatceras, ka suns nav vainīgs, ja saimnieki neprot nolikt mantas. Ar maziem bērniem sadzīvo labi, taču necietīs, ka dara pāri, tāpēc var parādīt zobus. Nepatīk auksts laiks, tāpēc ziemas pastaigas ir ļoti īsas. Labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem. Pundurpinčeri ārkārtīgi mīl rotaļāties, tāpēc par spēļmantiņu viņi ir gatavi atdot visu. Neskatoties uz savu vecumu, Stellai aizvien patīk, ka ar viņu paspēlējas. Vismīļākā mantiņa ir striķis, kur abos galos ir mezgls, bet prieks ir arī par sniega piku, kas pamesta gaisā, vai kociņu, kas atrasts ceļa malā.»
«Es sevi lutinu, izbaudot tuvākus un tālākus ceļojumus. Patīk Āzijas valstu kultūra, cilvēki un daba, nepatīk standarta tūristu vietas, tāpēc ceļojumus plānojam paši, lai izvairītos no tūristu pūļiem un baudītu katra ceļojuma galamērķa slēptākās vietas. Āzijas valstīs ir ļoti daudz klejojošo suņu. Kad runāju ar kādas kafejnīcas īpašnieku, kura kucītei bija piedzimuši mazuļi, viņš teica, ka dažus paturēs sev, dažus atdos draugiem, bet pārējos vedīs uz pilsētu un tur atstās. Tā tur izveidojas klaiņojošo suņu kolonijas, kuras nevienam nepieder. Gandrīz katrā ceļojumā ir kāds sunītis, kuru labprāt paņemtu līdzi, bet atceros, ka ir kāda maza sirsniņa, kas mūs jau mājās gaida.
Paldies vecākiem, kuri vienmēr piekrīt pieskatīt Stelliņu. Kamēr esam prom, Stella laukos tiek mīlēta un lutināta. Viens no Stellas suņu draugiem ir Aļaskas malamuts Duglass - vienmēr priecīgs viņu sagaidīt. Pēc Duglasa satikšanas Stella istabā ienāk slapja, jo nolaizījis to no galvas līdz kājām. Otros laukos, Litenē, Stella arī tiek ļoti gaidīta un lutināta. Viņai ir paveicies ar mūsu vecākiem, kuri pret viņu izturas kā pret princesi un sagaida ar kārumiem. Litenē viņai ir divas suņu draudzenes - vilku šķirnes kucīte Sāra un amerikāņu Stafordšīras terjera kucīte Sofija. Lai gan Stella no visiem suņu draugiem ir vismazākā, viņu ļoti respektē. Sārai ir īpaša nozīme Stellas dzīvē, jo viņa Stellu izglāba no noslīkšanas. Es no mājas loga pamanīju, ka Stella ir ieslīdējusi dārzā esošajā baseinā. Kad gribēju skriet laukā, Sāra jau aiz skausta izcēla Stellu no ūdens. Ja pati nebūtu redzējusi, nekad neticētu.»
«Stelliņa man ir iemācījusi, ka nekad nav par vēlu apgūt ko jaunu. Kādā vasarā uzzināju, ka ir iespējams pieteikties adžiliti sacensībām. Tas ir viens no iecienītākajiem suņu sporta veidiem, kur saimnieks (handleris) vada suni pa dažādu šķēršļu trasi. Pundurpinčeri ir ļoti pakļāvīgi savam saimniekam, kā arī enerģiski, dedzīgi un modri, tāpēc ir piemēroti šāda veida sacensībām. Lai trenētos, šķēršļu trase tapa mājas pagalmā Carnikavā. No mājās pieejamajiem materiāliem es izveidoju gan barjeras, gan līkloču trasi, lai viņa apgūtu jaunas komandas. Sacensībās gan nepiedalījāmies, jo īstie šķēršļi izrādījās daudz augstāki, nekā bijām trenējušās mājās, bet gandarījums par tik īsā laikā paveikto un jaunajām komandām, kas apgūtas salīdzinoši lielā vecumā, ir jūtams vēl tagad.
No Stellas var mācīties arī cīņas sparu, jo viņa ir suns ar deviņām dzīvībām. Ir bijušas vairākas situācijas, kad liekas, ka tūlīt viņas vairs nebūs, bet pat no visbezcerīgākajām situācijām viņa ir izķepurojusies. Vissāpīgāk Stellai bija, kad viņai uzbruka svešs suns, kas bija norāvies no ķēdes. Kad Stella tika atbrīvota no suņa zobiem, viss sāns bija asinīs, uzreiz operācija, drenas un sistēmas. Vēl tagad atceros, kā viņa kliedza no sāpēm. Toties emocionāli visgrūtāk bija pēc ķeizargrieziena, kad pēc pārošanas Stellai ultrasonogrāfijā parādīja, ka būs viens kucēns, par ko biju neizsakāmi priecīga, jo zināju, ka kucēnu paturēšu. Es biju jau izdomājusi vārdu suņu puikam, lai gan nezināju dzimumu. Dzemdības sākās no rīta un turpinājās visu dienu, bet kucēns bija izaudzis tik liels, ka dabīgas dzemdības nebija iespējamas. Nakts vidū braucām uz Gulbenes vetklīniku. Paldies vetārstei Elitai Lesiņai, kas četros no rīta operēja Stelliņu un līdztekus elpināja kucēnu. Kucēnam bija vāji sirdspuksti, elpinājām uz maiņām, kamēr Elita šuva Stelliņu. Pēc operācijas man uz rokām bija divas čupiņas. Segā ietīta, vēl daļēji narkozē Stelliņa, un virs viņas tikko dzimušais kucēns, kas bija suņu puika, kuram jau iepriekš biju izdomājusi vārdu... Diemžēl kucēns nākamo dienu nesagaidīja. Kad ar mājas mīluļiem notiek lietas, kuras parasti negaidām, tad ir svarīgi par viņiem rūpēties vēl vairāk un būt blakus. Dažreiz pat nācies pielāgot vidi tikai savam mīlulim. Pēc visām Stelliņas operācijām mēs kādu laiku guļam uz grīdas, lai viņai nebūtu jātērē spēki, lai ielēktu gultā. Taču pēc visiem pārdzīvojumiem viss sadzīst un lēnām aizmirstas, un atkal Stella ir dzīvespriecīgā un aktīvā meitene, kurai patīk spēlēties un priecāties par to, ka saimnieks blakus un viņu samīļo.»
«Man ir teikuši, ka Stella ir nedaudz man līdzīga. Stelliņa ir manas dzīves liela un nozīmīga daļa. Viņa ir pielāgojusies saimniekiem, guļ tik ilgi, cik mēs, un ēd kopā ar mums. Ja kāds no mums saslimis, tad viņa pacietīgi guļ blakus. Stella nekad nav bijusi kā apgrūtinājums, gluži otrādi, viņa tiek ņemta līdzi uz visiem pasākumiem un draugu ballītēm, arī izbraucienos un uz veikaliem vai kafejnīcām. Pateicoties Stellai, mēs esam atraduši arī foršus draugus. Kad pirms deviņiem gadiem meklēju Stelliņai kavalieri, uzrunāju Danu ar Raimondu, jo bildēs ieraudzīju skaistu pundurpinčera puiku, kura vārds ir Rokijs. Lai gan Rokija un Stellas mīlas stāsts bija nesekmīgs, bez pēcnācējiem, mēs vēl tagad uzturam kontaktus un draudzējamies ar Rokija saimniekiem. Rokijam drīz jau būs četrpadsmit gadi, bet vēl joprojām arī viņš ir aktīvs, tikai sirmumiņš parādījies tāpat kā Stellai.
Tie, kas ir iepazinuši Stellu vai kādreiz pieskatījuši, nevar sagaidīt, kad atkal tiksies. Nesen man video zvanā piezvanīja Letīcija, kas kopā ar mammu un tēti pirms vairākiem gadiem pieskatīja Stelliņu uz pāris dienām. Izrādās, Letīcija, mammai nezinot, bija paņēmusi telefonu un piezvanīja man, lai uzprasītu, kad Stelliņa brauks ciemos. Sarunājām, ka drīz tiksimies. Šie piemēri apliecina, ka, pateicoties Stellai, arī mēs kā saimnieki esam ieguvuši lieliskus kontaktus.
Vēl esmu gandarīta par to, ka esam paspējušas izbaudīt izstāžu pieredzi, jo Stella ir ar ciltsrakstiem. Viņa ir ieguvusi Latvijas junioru čempiona titulu, kas nozīmē, ka viņa ir ieguvusi gan Nacionālās izstādes jaunā čempiona sertifikātu (CAC), gan Starptautiskā čempiona kandidāta sertifikātu (CACIB). Taču šie sasniegumi nav viss. Pats galvenais ir tas, ka suns dos visu savu mīlestību, tāpēc es aicinu novērtēt un izbaudīt to. Varu secināt, ka ar suņa ienākšanu ģimenē tiks veidota jauna kārtība. Sunim ir jāvelta laiks un jāapmāca. Viņam ir jāzina ģimenes noteikumi un likumi. Turklāt nekad nebūs pareizā diena vai laiks, kad paņemt sunīti. Ja to ļoti, ļoti vēlas, tad apstākļi sakritīs, un tas būs iespējams. Ar laiku saproti, ka jaunais draugs ir nācis tieši tad, kad tas ir bijis visvairāk tev nepieciešams.»