VAKARA ZIŅAS. Traģēdija Aulejā. Dzēruma neprātā nogalināts dvīņu tēvs Roberts

1987. gada 26. maijs bija pavisam parasta darba diena, taču tolaik, pirms 36 gadiem, Krāslavas novada Aulejas ciemā tā izvērtās traģiska. Savu dienesta un sabiedrisko pienākumu pildīšanas laikā tika nošauts ciema padomes priekšsēdētājs Voldis Roberts Pudniks – 28 gadus vecs vīrietis, dvīņu tēvs un gādīgs vīrs. Tā bija dzēruma neprātā izdarīta slepkavība. Vairākus mēnešus pēc notikušā nomira arī 26 gadus vecais slepkava – tiesa viņam piesprieda augstāko soda mēru.

Žūpoja kopš pirmdienas

Sākumā par traģēdiju nekas neliecināja. Padomju saimniecībā «Sīvers» vajadzēja kultivēt kartupeļu lauku, taču nebija cilvēku, kas to darītu. Traktorists Anatolijs Bleidelis žūpoja kopš pirmdienas, mehanizatori Jānis Antona dēls Vigulis, Jānis Andreja dēls Vigulis, Roberts Umbraško un vēl citi jau kopš paša rīta Umbraško ģimenei piederošās mājas pagalmā «svinēja dzīvi», tas ir, dzēra Roberta brāļa Jāzepa sarūpēto brāgu. Vispirms Gritānu sādžā vietējiem dzērājiem tik labi zināmās mājas pagalmā, meklējot «aizdzērušos» darbiniekus, iegriezās saimniecības iecirkņa priekšnieks Aivars Vanags, kurš viņiem pieprasīja nekavējoties ķerties pie darba. Par to, ka darbinieki žūpo, Vanags ziņoja Aulejas ciema padomes priekšsēdētājam Voldim Robertam Pudnikam, saimniecības «Sīvers» galvenajai agronomei Valfrīdai Dzalbai un iecirkņa agronomam Andrejam Stepiņam. Uzzinot, kur meklējami pazudušie «pudeles brāļi», minētā trijotne sēdās automašīnā ZAZ jeb zaporožecā un devās uz Umbraško māju viņiem pakaļ.

Kartupeļu stādīšanas vietā slepkavo

Iebraucot Umbraško mājas pagalmā, skatam pavērās savā ziņā komiska aina - četri vīri sēž zālē un dzer brāgu. Taču ne Pudnikam, ne Dzalbai, ne Stepiņam smiekli nenāca. Jāpiebilst, ka tas notika laikā, kad valstī bija pieņemts «sausais likums». Sapratis, ka sarunas šoreiz nepalīdzēs, ciema padomes priekšsēdētājs pagalma vidū apsēdās uz ratiem, izņēma no mapes veidlapu un sāka rakstīt aktu par to, ka Jānis Antona dēls Vigulis darba laikā atrodas alkohola reibumā. Jāzepam Umbraško priekšsēdētājs teicis, ka par viņu aktu nerakstīs, ja puisis brīvprātīgi izlies visu savu brūvējumu. Jāzeps uz brīdi novērsies, iegājis mājā, iznācis no tās ārā un paziņojis, ka vairāk brāgas viņa mājā neesot. Pabeidzis rakstīt aktu par vienu Viguli, ciema padomes priekšsēdētājs grasījās rakstīt nākamo par otru Viguli, kurš bijis tik smagi piedzēries, ka tuvumā to nemaz nemanīja. Jāzeps Umbraško nodomāja, ka šo aktu priekšnieks rakstīs par viņu, proti, par brāgas brūvēšanu, tāpēc pieprasīja tūlīt pat pārtraukt. Pudniks uz dzērāja vāvuļošanu nereaģēja, tas Umbraško kārtīgi nokaitināja. Jāzeps atgriezās savā mājā, istabā no dīvāna apakšas paņēma 16. kalibra divstobru medību bisi, kuras stobrā atradās renkuļiem pielādēta patrona.

Iznācis pagalmā, Umbraško pavērsis ieroča stobru pret Pudniku un teicis: «Es garām neaizšaušu!» Priekšsēdētājs atbildējis, lai Jāzeps beidz muļķoties un noliek bisi. Nopratis, ka Umbraško patiešām prātā ir kas nelāgs, Pudniks zibenīgi nolēca no ratiem un mētās bēgt mājas stūra virzienā. Atskanēja šāviens un kliedziens.

Visi cilvēki vēlas dzīvot

Pēc izšaušanas uz Pudniku Jāzeps nedomāja rimties; viņš bises stobru vērsa pret nākamo miera «traucētāju» - agronomu Andreju Stepiņu, jautādams, vai viņš vēlas dzīvot. «Visi cilvēki vēlas dzīvot,» bija vienīgie vārdi, kurus agronoms spēja dabūt pār lūpām. Umbraško augstsirdīgi atteicis, ka Stepiņu atstās dzīvu, viņa vietā izrēķināšoties ar Valfrīdu Dzalbu. Taču tad apjauta, ka sieviete aizbēgusi. Paņēmis bisi, Jāzeps devās Dzalbu meklēt un neatradis atgriezās atpakaļ savas mājas pagalmā.

Neilgi pēc šāviena Aulejas medpunktā atskanēja telefona zvans ar lūgumu pēc palīdzības. Uz notikuma vietu izbrauca medicīnas feldšere Anna Ozoliņa kopā ar Krāslavas rajona Iekšlietu daļas iecirkņa inspektoru Ēvaldu Andžānu un vēl vienu kārtības sargu. Piebraukt pie mājas nebija iespējams, uz ceļa vēl aizvien atradās Pudnika zaporožecs, tāpēc mediķe izlēkusi no dienesta automašīnas un metusies skriešus pie cietušā, kurš «gulējis pie mājas stūra nedabiskā pozā. Viņa konstatējusi, ka Pudniks ir miris. Tikai pēc tam viņa pamanījusi, ka pagalma vidū ratos sēž Jāzeps Umbraško un Jānis Antona dēls Vigulis. Umbraško ar ironiju balsī paziņojis, ka nu viņa, Ozoliņa, vairs Pudnikam nepalīdzēšot». (Avots: Apsūdzības raksts krimināllietā Nr. 24201187.) Feldšere spējusi savaldīties un pajautāt, kāpēc Umbraško nošāva cilvēku, uz ko viņš vienā mierā atbildējis, ka izdarījis tieši to, ko vēlējies darīt. Vēl vairāk - pamanot savas mājas pagalmā Andžānu, Umbraško pavēstījis, ka diemžēl beigušās patronas, pretējā gadījumā savu lodi saņemtu arī «pogainais» un tagad gulētu blakus Pudānam. Par to, ka Andžānu vajadzējis nošaut, Umbraško paziņojis arī pēc aizturēšanas.

Latvijas PSR Augstākās tiesas izbraukuma sēde Krāslavā notika trīs dienas. Tiesneša Andreja Lepses spriedums izskanēja 1987. gada 30. jūlijā. Galīgs un nepārsūdzams. Augstākais soda mērs - nāvessods nošaujot, kas Jāzepam Umbraško tika izpildīts 1988. gadā.