Ik gadu saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem, ieskaitot tādus, kas ir ar bojāgājušajiem, Latvija diemžēl ir līdere citu Eiropas valstu vidū. Lai nelaimes riskus mazinātu līdz minimumam, būtu pašsaprotami ievērot ceļu satiksmes noteikumus. Satiksmes regulēšanā ļoti liela nozīme ir luksoforiem vai, izsakoties tiešāk, to gaismas signālu ievērošanai. Luksofori ar mums visiem labi zināmajiem gaismas signāliem pasaulē tiek izmantoti 110 gadus.
Laikā, kad ceļu satiksmes dalībnieki bija vien zirgu pajūgi, divriteņi un kājāmgājēji, priekšroka nereti tika tam, kurš bija drošāks, izveicīgāks un arī nekaunīgāks. Taču ar to brīdi, kad satiksmei piepulcējās arī pirmie automobiļi, kļuva skaidrs, ka savas un citu drošības labad ir jāizdomā kaut kas tāds, kas regulētu satiksmi. Tas būtu vai nu cilvēks, vai arī ierīce, kas noteiktu, kuram ir priekšroka un kuram jāapstājas.
Luksofora priekštecis - gāzes lampas koka mastā - tika izgudrots Lielbritānijā un 1868. gadā uzstādīts pie Anglijas parlamenta ēkas. Turklāt signāli bija tie paši, kas mūsdienās: sarkans, dzeltens, zaļš. Ierīci uzraudzīja un signālus ar rokām pārslēdza policists. Diemžēl eksperiments beidzās ar eksploziju, kurā ceļu satiksmes regulētājs guva smagas traumas. Pēc nelaimes gadījuma šāda veida luksofori vairs netika lietoti.
1913. gadā Klīvlendā Ohaio štatā Amerikas Savienotajās Valstīs kā ceļu satiksmes regulētājas sāka izmantot dažādu krāsu spuldzītes. Pēc gada šajā pašā pilsētā uz viena ielu krustojuma stūra uzstādīja īpašu gaismas sistēmu ar četriem sarkanas un zaļas krāsas pāriem, kas savienoti ar centrālo vadības kabīni. Tajā dežurēja policists, kurš ar roku pārslēdza signālus, šādā veidā regulējot kustības plūsmu. Tas bija pirmais elektriskais luksofors, kura autors Džeimss Hūžs savu izgudrojumu patentēja vien 1918. gadā. Tieši šajā laikā ierīci ar trīs gaismu - sarkanā, dzeltenā un zaļā - signāliem ceļu satiksmes regulēšanai sāka izmantot arī Ņujorkā.
Eiropā pirmā vieta, kur 1924. gadā tika uzstādīts elektriskais luksofors, bija Berlīne, Potsdamas laukums.
Sarkanā krāsa asociējas ar briesmām vai asinīm; tā ir visātrāk pamanāma - iespējams, tāda varētu būt atbilde, kāpēc luksoforam tā izgudrotāji izvēlējušies tieši šādas krāsas signālu. «Uztverot un novērtējot visus signālus, kuri pienāk no iekšējās un ārējās vides, galvas smadzeņu lielo pusložu garoza nodrošina visu kustību un emocionāli veģetatīvo reakciju augstāko regulāciju. Šie signāli izraisa kompleksu organisma reakciju: noteiktu rīcību, izturēšanos - ar noteiktām kustībām, emocionālo noskaņojumu, un izraisa pārmaiņas iekšējo orgānu darbībā,» savulaik skaidroja fiziologs, bioloģijas zinātņu doktors Arnolds Valtneris. «Luksoforā sarkanais signāls, kauc ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas sirēna… Momentā tiek informētas galvas smadzenes, kas tūlīt dod precīzas pavēles muskuļiem. Kājas pēda nospiež bremzi - mašīna apstājas.» (Avots: Valtneris A. Cilvēka fizioloģija. Galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcijas.//Veselība, Nr. 5; 01.05.1977.)
Savukārt pagājušā gadsimta 80. gados ungāru zinātnieki nāca klajā ar atklājumu, ka luksofora sarkanais signāls paaugstina asinsspiedienu un paātrina pulsu, bet zaļajam signālam nav nekādas fizioloģiskas ietekmes.
Terminu «luksofors» latviešu valodā sāka lietot 1970. gadā. Iepriekš tos dēvēja par gaismas signālaparātiem.
Lai, sākot skolas gaitas, bērnus pasargātu no iespējamām nelaimēm, dodoties uz mācību iestādi un mājās, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados vispārējās izglītības iestādēs sākumskolas posmā bija pat atsevišķs mācību priekšmets «Satiksmes noteikumu apmācība». Lai klasē apgūtais labāk nosēstos atmiņā, bija pat tik uzņēmīgi skolotāji, kuri aicināja ciemos Valsts autoinspekcijas darbiniekus. Tie bērniem organizēja praktiskas nodarbības, kas visiem sagādāja lielu jautrību, taču noteikumus, kas jāievēro, atrodoties uz ielas, šādi sagatavoti skolēni varēja noskaitīt pat nakts laikā. Praktisko nodarbību laikā iecienīta bija spēle «Luksofors», kas atraisīja sacensību garu. Šāda prakse 80. gadu otrajā pusē bija Rēzeknes skolās.
