Pirms dažām nedēļām klajā nācis pazīstamās TV žurnālistes Maijas Miglas-Streičas stāstu krājums «Sapnis par sargeņģeli». «Tie ir sirsnīgi un patiesīgi stāsti par bērniem, kas dzimuši pagājušā gadsimta vidū, pēckara paaudze, kura augot izbaudīja gan vecāku aizņemtību un nevērību – vismaz mūsdienu ieskatā –, gan pret ģimeni vērstas represijas, gan dažādas citas situācijas, kuras varētu beigties gaužām bēdīgi, ja vien…» stāsta autore, piebilstot, ka grāmatā līksmi stāsti mijas ar ne tik priecīgiem un daži ir patiešām skumji, taču, kā uzsver Maija, viņasprāt, grāmata tomēr viešot cerību, ka glābiņš iespējams pat īpaši smagās situācijās.
Mīlestība
«Tā nāk no Visuma dzīlēm, sasniedz ikkatru, bet tālāk jau ir paša cilvēka spējās šo mīlestību pieņemt un atstarot. Silta un visaptveroša ir mana mīlestība uz bērniem un bērnubērniem. Par to mēs skaļi nerunājam, bet tā pastāv. Citādi ir mīlēt draugus. Senas draudzenes jau kļuvušas par ģimenes sastāvdaļu - nu kā var viņas nemīlēt! Spēja mīlēt pati par sevi jau ir laime, un es joprojām to neesmu zaudējusi. Un es nemēru, cik daudz mīlestības saņemu pretī. Zinu, ka saņemu.»
Naktis
«Kad diena ir galā, varu pavilkt svītru zem padarītā. Nāk nakts, un tā ir tikai mana. Reizēm naktī pamostos, un atnāk domas, ko pierakstu. Ja nepierakstu, no rīta tās ir aizgājušas. Nakts ir tīra no cilvēku kaislībām, piesārņojumiem un visa liekā. Tad ir iespējams pieslēgties Augstākajam saprātam un gūt atziņas. Tas nenotiek pēc manas iegribas, uz to ir jāgaida un ļoti jāvēlas. Naktis reizē ir mans glābiņš no sāpēm un bēdām - naktis ārstē un atveldzē dvēseli.»
Rakstu darbi
«Vakarā, gulēt ejot, lasu grāmatas un arī rakstu - ar roku, bloknotā. Bieži rakstu naktīs. No rīta eju pie datora un pārrakstu tapušos uzmetumus. Neviens mani nespiež rakstīt, nav neviena noteikta termiņa, bet manī ir tā ielikts, caur mani iet rakstīšanas ceļš. Ja kādu laiku nerakstu, tad mans «cietais disks» galvā sāk spiest, un man ir jānoraksta nost tas, kas tur sakrājies. Tagad rakstu ceturto grāmatu. Dzejoļu manuskripts gan vēl stāv. Tie ir tik labi... bet vai kāds vispār tagad lasa dzejoļus?»
Grāmatas
«Laiku pa laikam gribas palasīt Ērihu Mariju Remarku. Vakar no plaukta izņēmu «Rietumu frontē bez pārmaiņām». Bija man arī periods, kad lasīju tikai detektīvromānus. Dažreiz sagribas kaut ko tālu no realitātes. Reiz iegrimu Stefānijas Meieres «Krēslas» triloģijā un iepazinu cilvēku un vampīru suģestējošo pasauli. Joprojām «saldais ēdiens» man ir mistika, tikai reti gadās šāda veida romānus uziet. Es esot sākusi lasīt no četru gadu vecuma. Atceros mammas grāmatu plauktus, kur bija Raiņa lugas - tā tad arī bija mani pati pirmā lasāmviela.»
Filmas
«Protams, skatos visas latviešu filmas un citas populārās, kas iznāk uz ekrāniem. Taču par filmu filmu uzskatu «Avatara» pirmo daļu, kuru skatījos vairākas reizes. Mani fascinēja tā pasaule, kur visa planēta ir viens dzīvs organisms, kas sadodas kopā ar sakņu vijumiem, kokiem un dzīvajām radībām. Vai tad mums nav tāpat? Meklēju ko savu fantastikas filmās par ceļojumiem uz citām planētām. Pārņem zosāda, ja izdodas tādu filmu atrast un noskatīties.»
Ceļojumi
«Nesen biju kaimiņos - Lietuvā. Un tas bija patīkams atklājums! Pēc tam, kad izbraukāta gandrīz visa Eiropa, pabūts arī eksotiskās vietās, sirdī iekrita Traķu ezerpils un Ķērnavas senpilsētas Amatnieku ciematiņš, kurā gribējās apglāstīt katru saulē sasilušo pelēko baļķīti, kas iebūvēts vairākus simtus gadu vecos namiņos un redzējis tik daudz... Nav jau svarīgi, cik tālu aizceļot - būtiski ir tas, vai tu gribi ielaist sirdī daļiņu no citas pasaules, kura tomēr tepat vien uz mūsu kopējās planētas atrodas.»
Liepāja
«Jau sen vairs nedzīvoju Liepājā, taču tā ir mana bērnības, jaunības un mīlestības pilsēta. Tur tapuši mani pirmie dzejoļi un dziesmu teksti, kuriem mūziku rakstījis Imants Kalniņš, kas arī reiz bija un tagad atkal ir liepājnieks. Liepājnieki par romānu «Matildes gadsimts», kas izdzīvo Liepāju gadsimta garumā ar visām vēsturiskajām peripetijām, mani apbalvojuši ar Egona Līva balvu «Krasta ļaudis». Tagad Liepājā dzīvo mans dēls, vedekla un mazbērni. Arī dēls piedalās Liepājas popularizēšanā - kopā ar domubiedriem top jau otrā grāmata «Pastaiga pa skaisto Liepāju».»
TV «Panorāma»
«Četrdesmit gadu garumā tā bija mana darbavieta, mana īstā dzīve, kura mani piepildīja līdz matu galiņiem. Domas par un ap filmēšanu, montāžu, sižetu tekstiem. Izbraukumi pie zvejniekiem, vēlāk jau, ne tik senos laikos, pie lauku ļaudīm. Tikšanās ar cilvēkiem, problēmu risinājumi, dzīvesstāsti. Vakaros noskatoties, bija gandarījums, ja sižeti izdevušies. Tas bija kolektīvs darbs kopā ar operatoriem, šoferiem, video inženieriem. Ar laiku mūs sasaistīja patiesas draudzības saites. Ne jau bez viņiem saņemts Triju Zvaigžņu ordenis - tas pienākas mums visiem kopā.»
Kaķi
«Mums ar vīru Ēriku bija Persiks un Grietiņa - divi mīlestības kamoliņi. Būt vakaros mājās visiem kopā siltās mājās ar murrājošiem kaķiem - tā bija patiesa laime un sirdsmiers. Pirmā mūžībā aizgāja Grietiņa - mana mazā dvēselīte, tā es viņu saucu. Mums tas ļoti sāpēja. Persiks drīz viņai sekoja. Tagad nav arī Ērika, un esmu palikusi viena. Tikai atmiņās varu atgriezties pagātnē, siltajās mājās, kurās kopā ar kaķiem un Ēriku mitinājās Laime…»
Rudens
«Jau vasaras sākumā sāku gaidīt rudeni, kad lapas iekrāsojas zeltainas, krīt kastaņi, rūgteni smaržo dālijas un asteres un sāk pūst skarbie rudens vēji. Esmu rudens cilvēks, dzimusi vēlā rudenī, Skorpiona zīmē. Vasarās man gribas kā skorpionam ielīst kādā vēsā spraugā, lai nebūtu jāļaujas saules dedzinošajiem stariem. Tagad reti ir vēsas vasaras. Gaidu rudeni un ceru, ka kāds mani aizvedīs sēņot. Tas man ir patiess prieks, kas reizēm arī piepildās.»