Svētdiena, 19.maijs

redeem Lita, Sibilla, Teika

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Anna Elizabete Kasparsone. Modei pa pēdām

© Privāts arhīvs

«Pasaule ir prasīga un izaicinoša visās profesijās, tāpēc domāju, ka labākais scenārijs ir tajā visā sadzirdēt sevi, palikt uzticīgam sev un savām vērtībām, neizslēdzot jaunus radošos meklējumus un eksperimentus. Tad arī dzīve piespēlē attiecīgus izaicinājumus, projektus un situācijas,» secina Anna Elizabete Kasparsone, kura modes plašajā un prasīgajā pasaulē ir ienesusi jaunas vēsmas. Turklāt – uz palikšanu.

Radošums ielikts jau šūpulī

«Modes pirmsākumi sakņojas mīlestībā pret mākslu, radošu darbošanos un pacietību. Ar to sāku jau agrā vecumā. Radošie pulciņi, mākslas skola, akadēmiskā zīmēšana, tad sekoja bloga veidošana ar draudzenēm un fotosesijas. Tikai pēc tam nāca apjausma, ka manas profesionālās gaitas noteikti būs radošajā industrijā - dizainā vai arhitektūrā. Atklāti sakot, pirms gadiem desmit radošo sfēru pat tik ļoti neapzinājos. Savu profesionālo ceļu izvēlējos, konsultējoties ar paziņām, kas studēja dizainu, un, izmantojot ēnu dienas iespējas, izvēlējos studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, precīzāk - apģērbu dizainu, kas arī ir mans pamatakmens šai profesijai. Pēc tam sevi tālāk attīstīju, studējot maģistrantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā, pēcāk papildinot zināšanas arī vasaras kursos, kas norisinājās Milānā, NABA - «Nuova Accademia di Belle Arti», kā arī citos ārvalstu radošajos projektos un konkursos. Mode manās acīs ir nepārtraukts mācību process un praktiskā pilnveide.

Mode ir viens no maniem ceļiem, jo diezgan agri sāku to mēģināt izprast praktiskā ceļā. Pirmais zīmols, ko izveidoju kopā ar kursabiedrenēm, studējot trešajā kursā, bija bērnu apģērbu zīmols «Kidlino», ceturtā kursa laikā duetā radās zīmols «Zephyr», pēc tam jau maģistrantūras laikā - personīgā zīmola «Anna Elizabete Fashion» izveide. Vēl aizvien attīstu savu zīmolu.»

Katrs tērps ir īpaši personīgs

«Mode kā industrija un tās sasniegumi ir mirklīgi, tas ir skaists process un sniedz, protams, gandarījumu, bet liek nerimstoši sevi pilnveidot, mācīties, pierādīt atkal no jauna, kas dažkārt var būt arī neveselīgs un pat stresains process. Ja tas ir tavs ceļš, tad ir jābūt pacietīgam un jāuzticas procesam. Katrs pats ir atbildīgs par sevi un savu veselību. Ir jābūt gatavam smagi strādāt, bet vajag atrast veselīgu balansu un laiku sev. Saistībā ar modi man vēl nāk prātā - tā ir kā katalizators apkārt notiekošajam, tas ir atspoguļojums un komunikācijas rīks. Tā ir gan katra paša, gan dizainera, gan arī zīmola atbildība, kādu stāstu un vērtības tas iznes.

Es pat nezinu, kā ir nebūt šajā profesijā. Noteikti vēl meklēju labāko veidu un ceļus, kā sevi realizēt, kā sapņot un uzdrīkstēties vairāk. Ja skrietu līdzi katrai jaunākajai tendencei, tad patiešām varētu apjukt. Toties viena no gandarījuma pilnākajām sajūtām ir redzēt, ka pēc modes skates vai fotosesijas tērps turpina dzīvi kādā radošā projektā, filmēšanā, uz skatuves vai notikumā, un dzirdēt klientu aizrautīgos stāstus, kā tērps un kopskats ir licis justies. Cilvēki, kurus iespējams satikt tikai šādā kopdarbā, manuprāt, ir ļoti uzlādējoši, jo varu sadarboties ar citiem radošās industrijas pārstāvjiem, kā arī viedokļu līderiem.

Man katrs tērps ir ļoti īpašs, jo tapis individuāli. Tas nozīmē, ka tiek piemeklēts vai mākslinieciski radīts audums atbilstoši idejai. Izstrādājums tiek individuāli konstruēts, šūts un radīts vienā vai pāris eksemplāros. Nepavisam nav viegli no tiem atvadīties, bet mani mierina doma, ka tērpi dzīvo tālāk un ir nonākuši pie visatbilstošākā cilvēka, kas tos spēj iznest.

Piemēram, kāzu kleitās vistiešākajā veidā tiek ienests gan mans rokraksts, gan klienta vēlmes. Tas ir ceremoniāls tērps, kas nozīmē daudz gan jaunajai ģimenei, gan man kā mākslinieciskajai autorei. Tas ir pagodinājums un paliekoša vērtība.»

Dzīve par īsu, lai visu paspētu

«Arī man ir bijušas situācijas, kad licies - jāmeklē «īsts darbs». Es, protams, tagad smejos, bet tas nekad nav dominējis kā profesijas aizvietošana vai atteikšanās no tās. Man ir diezgan plašs interešu loks, un ticu, ka ir arī citi talanti, tāpēc esmu mēģinājusi paralēli darīt citus darbiņus. Šobrīd gan esmu nonākusi perfektā balansā gan ar radošo darbību, kas nozīmē nenormētu darba laiku, precīzāk 24/7, gan ar paredzamāku dienas kārtību un struktūru. Respektīvi, līdztekus modes mākslai un dizaina projektiem strādāju arī izglītības sektorā. Pasniedzu dizaina lekcijas studentiem, strādāju skolā un izstrādāju mācību materiālus. Tas manam darbam piešķir vēl lielāku jēgu, jo varu strādāt ar jauniešiem un nodot zināšanas un prasmes, varu viņus motivēt un sniegt tūlītēju atgriezenisko saiti, kas, šķiet, viņiem ir pats svarīgākais un kas ir visnovērtētākā kvalitāte manā darbā. Taču man ir arī sajūta, ka dzīve ir par īsu, lai visu paspētu. Tik daudz vēlētos pamēģināt savā profesijā.

Runājot par straujāko pagrieziena punktu... Pandēmijas laikā man sākās jauns dzīves posms - jauni profesionālie pagriezieni, jaunu prasmju apgūšana un vēl lielāks fokuss uz iesākto. Par iegūtajām mācībām varu teikt, ka tā bija strauja realitātes garša - izjust, cik mirklīgi viss var mainīties. Tas iemācīja vēl vairāk novērtēt tuvākos cilvēkus, cilvēciskās vērtības, veselības nozīmību. Man šķiet, ka visi apzinājāmies, ko nozīmē vēlēt kādam veselību, kā arī to, cik svarīga ir kritiskā domāšana. Un noteikti vienotība - ka šādos izaicinājuma pilnos laikos mēs esam cilvēki un empātiski izjūtam cits citu, palīdzam un stiprinām. Lai mums kā sabiedrībai izdotos to sevī saglabāt turpmāk!»

Jāpaliek autentiskam

«Modes mākslinieki un dizaineri var strādāt dažādos segmentos, tāpēc es negribētu, ka modi asociētu tikai ar sezonālajām modes skatēm. Tāpēc arī uzskatu, ka Latvijā ir ļoti radoši un talantīgi cilvēki, kā arī izglītības iespējas. Varētu gan diskutēt par to, vai modes māksla kā starpdisciplinārs process tiek pietiekami novērtēts. Esmu novērojusi, ka pastāv maldinošs priekšstats, ka tēlu (individuālu pasūtījumu, radošu projektu vai komerciālu pasūtījumu) var izveidot kā pēdējo pasākuma vai projekta «punktiņu uz i», bet patiesībā tiek izlaists vesels dizaina process, kas ietver daudzus posmus, kā izpēti, eksperimentus, prototipēšanu, izstrādi un ieviešanu. Iespējams, mums kā dizaina autoriem vajadzētu vairāk izglītot sabiedrību, informēt par apjomīgo darbu, kas stāv aiz skaistā rezultāta. Bet augstajā modē mani visvairāk fascinē filigrānais darbs pie tekstila dizaina, kas ir niansēta un individuāla auduma apstrāde, tehniskais izpildījums un dekorativitāte.

Toties par konkurenci turpinot, ne Latvijā, ne ārzemēs nav viegli, jo šī ir ļoti konkurētspējīga un ātra industrija, ar ļoti daudziem dažādiem aspektiem - vai tas ir bizness, vai tā ir māksla. Manī nostiprinājusies pārliecība: lai atšķirtos, ir jāpaliek autentiskam. Taču lielākais jautājums ir, kā savu rokrakstu un autentiskumu atklāt, bet tas jau ir līdzīgi kā sportistiem, jo savas prasmes un izturība ir praktiski jātrenē - gan fiziski, gan morāli. Tāpat arī modē - strādāt pie radošuma, eksperimentiem, kvalitātes, kā arī tikpat ļoti pie savas fiziskās formas, kas ietver domāšanu par veselīgu ķermeni, kas var turēt slodzi, un mentālās stabilitātes.»

Rādi, nevis stāsti

«Man noteikti ir vairākas lomas ikdienā, un tās apvieno mani kā personību, bet var būt pilnīgi atšķirīgas atkarībā no tā, kādā vidē atrodos. Protams, darbos esmu formālāka, bet saglabāju savu cilvēcisko empātiju, cieņu un labsirdību. Mājās esmu kā jau jebkurš - mazāk filtra un vairāk patiesu emociju. Vispār vairāk esmu vakara cilvēks, rītos man ir ļoti grūti piecelties. Radot parasti pirmais pārbaudījums ir prokrastinācija, kad liekas, ka pilnīgi viss cits ir svarīgāks - sakārtot vidi ap sevi un citas nianses, bet, kad radošais process ir iesākts, tad aizrautību ir ļoti viegli noķert un saglabāt. Kad domāju, kas man neļauj stāvēt uz vietas, tad nonāku pie savas būtības, rakstura, mērķtiecības un pacietības. Noteikti tās ir kvalitātes un iezīmes, kas slīpētas gan laika gaitā, gan redzētas kā iedvesmojošs piemērs apkārtējos - manā ģimenē un radošajos cilvēkos. Ikdienā darbojos vairākos darbos un ar vairākiem projektiem, tomēr esmu ar to sadzīvojusi un uztveru kā savu identitāti. Ne man, ne ģimenei, ne draugiem vairs nav pārsteigums, ka tikšanās varu ieplānot pat pusgadu uz priekšu vai, piemēram, nedēļu neesmu pietiekami gulējusi, jo strādāju pie vairākiem termiņa darbiem, kas sakrituši vienā laikā. Nav varbūt veselīgākā pieeja, bet, manuprāt, kaut kur tajā visā ir arī tāda «atslēga» un veiksme, ka man izdodas. Tā laikam ir mana daba, un man tā ir jāizmanto par labu sev.

Ko iesaku tiem, kas baidās? Praktizēt, praktizēt un praktizēt. Dizaina kontekstā ir tāds teiciens «show don’t tell», kas nozīmē - rādi, nevis stāsti. Tas, cik kvalitatīvi idejas var attēlot, ir atkarīgs no prasmēm. Tāpēc pacietība, darbaspējas un ticība sev ir atslēga. Turklāt kāds reiz teicis, ka nevajag būt veiksmīgam cilvēkam, vajag būt vērtīgam cilvēkam. Domāju, ka tur ir sava daļa patiesības.»